NAKTI DZIMUSI
Bija silts vakars — tādi pat Sanfrancisko negadās bieži —, un pa vecā Alta Injo kluba atvērtajiem logiem plūda iekšā tāluma klusinātais ielu troksnis. Saruna bija ievirzījusies par likumiem pret kukuļošanu un pēdējām pazīmēm, kas liecināja, ka pilsēta būs pilna ar noziedzniekiem; apmeklētāji sprieda par cilvēku atbaidošo zemis- kumu, samaitātību un ļaunumu, līdz beidzot kāds ieminējās par O'Braienu, daudzsološu jaunu bokseri, kas iepriekšējā vakarā bija nogalināts ringā. Uzreiz likās, it kā gaiss istabā būtu kļuvis spirgtāks. O'Braiens bija tikls jauneklis, ideālists. Viņš nedzēra, nesmēķēja, nelietoja rupjus vārdus un bija skaists kā jauns dievs. Viņš ņēma līdzi lūgšanu grāmatu pat ringā. So grāmatu atrada ģērbtuvē viņa mēteļa kabatā … pēc viņa nāves.
Viņš bija pati jaunība, tīrs, veselīgs, neaptraipīts, jaunība, ko ar godbijību un apbrīnu cenšamies uzburt atmiņā … kad pašiem tā zudusi un puse mūža jau aiz muguras. Un mēs lūdzāmies tik cītīgi, ka atnāca Sapnis, lai uz kādu stundu aizvestu mūs projām no šīs pilsētas un tās biedinošās murdoņaš. Bārdvels ne no šā, ne no iā nocitēja Toro, taču nevis viņš, bet plikpaurainais un izblī- dušais Triftens turpināja citēt šo autoru un bija tovakar pats romantikas apustulis. Sākumā mēs gudrojām, cik daudz viskija viņš varētu būt izdzēris pēc pusdienām, bet drīz vien tas viss izgāja no prāta.
— Tas notika tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā, man toreiz bija trīsdesmit pieci gadi, — Triftens stāstīja. — Jā, es zinu, jūs skaitāt kopā. Jums taisnība* Man tagad ir četrdesmit septiņi, bet es izskatos par desmit gadiem vecāks, un ārsti saka … eh, pie velna visus ārstus!
Viņš pielika pie mutes augstu glāzi un lēni dzēra, lai nomierinātos.
— Bet es biju jauns,.» kādreiz. Pirms divpadsmit gadiem es biju jauns, man uz galvas bija visi mati; vēders
man bija ierauts kā izsūtāmajam, un neviena diena man nelikās par garu. Deviņdesmit astotajā gadā man bija spēks kaulos. Tu taču mani atceries, Milner. Mēs jau toreiz bijām pazīstami. Nu, vai es nebiju puika uz goda?
Milners piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš, tāpat kā Triftens, bija kalnu inženieris un bija ticis pie bagātības Klondaikā.
— Tev taisnība, vecais, — teica Milners. — Nekad neaizmirsīšu, kā tu izdarījies ar tiem mežstrādniekiem, kad mazais korespondentiņš sacēla skandālu. Slevins toreiz bija izbraucis, — viņš mums paskaidroja, — un viņa pārvaldnieks gribēja izrēķināties ar Triftenu.
— Bet paskatieties uz mani tagad! — pikti uzsauca Triftens. — Lūk, ko ar mani izdarījusi Goldsteda! Man ir dievs zina cik miljonu, bet sirdī palicis tukšums un dzīslās tāpat. Karstās sarkanās asinis ir izžuvušas. Es tagad esmu kaut kas līdzīgs medūzai, milzīga drebelīgas proto- plazmas masa …
Viņš aprāvās un atkal meklēja mierinājumu augstajā glāzē.
— Sievietes tolaik skatījās uz mani un pagriezās, lai paskatītos vēlreiz. Savādi, ka es paliku neprecējies. Pie visa bija vainīga tā meitene. Par viņu es arī gribēju jums pastāstīt. Es sastapu viņu tūkstoš jūdžu vai vēl tālāk no vietām, kur dzīvo baltie. Un viņa man nocitēja tās pašas Toro rindas, ko pirms brīža citēja Bārdvels, — par dienā dzimušajiem dieviem un naktī dzimušajiem dieviem.
Tas notika pēc tam, kad biju apmeties Goldstedā, ir nenojauzdams, kas šis strauts par zelta bedri. Es devos uz austrumiem pāri Klinšu kalniem — uz Lielo Vergu ezeru. Ziemeļos Klinšu kalni ir kaut kas vairāk nekā vienkārša kalnu grēda. Tā ir robeža, nepārvarama, nepārkāpjama siena. Tai pāri neveda neviens ceļš, taču vecos laikos klejojošie mednieki paretam šķērsojuši šos kalnus, kaut gan lielākā daļa drosminieku ceļā aizgājuši bojā. Un tieši tāpēc es ielaidos šai dēkā. Ar tādu pārgājienu varēja lepoties kurš katrs. Tagad es ar to lepojos vairāk nekā ar visu, ko esmu paveicis savā mūžā.
Tā ir nepazīstama zeme. Tās milzīgās platības neviens nekad nav pētījis. Tur ir lielas ielejas, kur baltais cilvēks nav spēris kāju, bet indiāņu ciltis ir tik primitīvas kā pirms desmittūkstoš gadiem.,, gandrīz tikpat, tāpēc ka tām jau bijusi zināma saskare ar baltajiem. Laiku pa laikam atsevišķas indiāņu grupiņas pārnāca pāri kalniem, un tas arī ir viss. Pat Hudzona līča sabiedrībai nav izdevies atrast un pārņemt savā ziņā viņu apmetnes.
Tagad par meiteni. Es devos uz augšu pa strautu — Kalifornijā jūs to sauktu par upi —, kas nebija atzīmēts nevienā kartē un nebija dabūjis vārdu. Tā bija neaprakstāma ieleja, vietām ieslēgta augstās klinšu sienās, vietām ar plašu un tālu skatu uz skaistiem plašumiem, kur zāle sniedzās cilvēkam līdz pleciem, pļavas bija izraibotas ar puķēm, un šur tur neskarti un diži slējās egļu pu- durkšņi. Mani suņi, kuri nesa kravu uz muguras, bija galīgi zaudējuši spēkus un noberzuši kājas. Es skatījos apkārt, vai neieraudzīšu kādu indiāņu apmetni, kur varētu dabūt kamanas un dzinējus, lai ar pirmo sniegu turpinātu ceļu. Bija vēls rudens, un mani pārsteidza šejienes puķu izturība. Es, jādomā, atrados subarktiskajā Amerikā, augstu Klinšu kalnu atzarojumos, un tomēr te zemi no vienas vietas klāja puķes. Vienā jaukā dienā te ieradīsies baltie kolonisti un apsēs visu šo ieleju ar kviešiem.
Beidzot es pamanīju dūmus, izdzirdēju suņu, indiāņu suņu, rejas un sasniedzu apmetni. Tur droši vien bija kādi pieci simti indiāņu, un pēc gaļas kaltēšanai saslietajiem statņiem es spriedu, ka rudens medības ir bijušas veiksmīgas. Un te es satiku viņu, Lūsiju. Tā viņu sauca. Mēs varējām sarunāties tikai zīmju valodā, kamēr viņi aizveda mani uz lielu vigvamu. Zināt, tas ir kaut kas līdzīgs teltij, atvērts uz to pusi, kur deg ugunskurs. Vigvams viss bija taisīts no aļņu ādām — no zeltaini brūnām, apkvēpušām, apbružātām ādām. Iekšā valdīja tāda tīrība un kārtība, kādu nebija gadījies redzēt nevienā indiāņu apmetnē. Gulta bija saklāta uz svaigiem egļu zariem. Tajā bija sakrauts vesels blāķis ādu, bet pašā virsū uzsviesta gulbja dūnu sega, balta gulbju dūnu sega. Es nebiju redzējis neko līdzīgu šai segai. Un uz tās, kājas sakrustojusi, sēdēja Lūsija. Viņa bija rieksta brūnumā. Es nosaucu viņu par meiteni. Taču viņa bija sieviete, brūnīg- snēja sieviete, amazone, karaliska sava brieduma piln- asinībā. Bet acis viņai bija zilas.