NAKTS FLORENCĒ
DAŽI VĀRDI PAR ITĀLIJU
Atļaujos sev šo teikumu, kas daudziem skanēs kā paradokss — „Tautas nav vainīgas pie tā, ka viņa dzīvo verdzībā: brīvība vai verdzība ir atkarīgas no dažādiem topogrāfijas apstākļiem, kādos tās dzimušas."
Kādēļ induss nav brīvs? Kādēļ brīvs nav ēģiptietis? Kādēļ krievs nav brīvs? Kādēļ abas Amerikas vēl šodien ir melno tirgus?
Pametiet acis uz šo teritoriju masīviem.
— Brīvība ir Dieva gars, un Dieva gars, — saka Genēzis, — lidoja virs ūdeņiem.
Verdzība ir visur tur, kur plešas plaši, ūdeņu neizvagoti kontinenti.
Tā tas ir Indijā, kas stiepjas no Kalkutas līdz Persijas jūras līcim. Tā tas ir Ēģiptē, kas stiepjas no Mēness kalniem līdz Vidusjūrai. Tāpat arī ir Krievijā no Kaspijas līdz Baltijas jūrai. Ilgi tā pastāvēja Ziemeļamerikā, vēl ilgāk Dienvidamerikā, un neviens nevar pateikt, kad tā beigsies Āfrikā.
Pametiet acis uz pasaules karti un spriediet paši!
Tad apskatiet mūsu mazo Eiropu un salīdziniet to ar Āzijas masīvu, ar necaurejamo Āfriku un ar šīm divām Amerikām, kas stiepjas cauri abām Zemes puslodēm un ar republiku dibināšanu dod brīvības paraugu visai pasaulei.
Un tad šis neatdarināmais brīnums, ko sauc par Grieķiju.
Pasekojiet triju jūru kontūrām, kas apskalo tās šaurumus, pussalas un krastu klintis, paskatieties, cik daudz tur līču un reljefi veidotu zemes šaurumu.
Vai nav jāsaka, ka tie ņirb un vizmo uz kartes un ka visas šīs saliņas ir mazas Dēlos salas, gatavas kuru katru brīdi atrauties no jūras dibena, lai aizlidotu mākslas un zinātnes vēju virpuļos?
Atcerieties,-kā tā saslienas cīņā pret nekustīgo Āziju; viņa tai uzbrūk Argonautu braucienā; viņa to apvalda Trojas karā; Salamīnas kaujā viņa to uzvaroši atvaira un pakļauj sev Aleksandra Lielā laikā; viņa pieteic cīņu Austrumu jūteklībai, ierobežo poligāmiju un, atdodama sievietei dvēseli, ko tai liedz Višna, Džerids un Zaratustra, viņa padara to par vīrieša cīņasbiedru.
Lūk, ko ir izdarījusi tūkstoš līču zeme Grieķija, viskaistākā starp visskaistākajām, dievišķīga un tomēr jau cilvēcīga* uz ūdeņiem izplaukušais brīvības zieds; visaugstāko sasniegumu zeme, kurai neviena cita nav spējusi līdzināties un kuru ikvienai, kas gribējusi tuvoties skaistumam, ir vajadzējis atdarināt.
Pēc Grieķijas nāk Itālija, kura vairāk atgādina salu un kuru tāpat apskalo trejas jūras: Tirēnu, Adrijas jūra un Vidusjūra. Arī tā padzen savus ķēniņus un top republika, kas tikai tad vainago savus imperatorus, kad jau stāv uz savas materiālās un garīgās panīkšanas laikmeta sliekšņa.
Sabiedrisko normu kārtošanā tā ir darījusi vairāk nekā Grieķija. Grieķija aprobežojās ar koloniju dibināšanu; Roma ne tik vien kolonizē, bet arī adoptē, tā ievelk sevī tautas, sakausē nācijas; tā uzsūc visu pasauli, viss tajā sakūst: Austrumu kultūra un Rietumu barbarisms; tā uzceļ Panteonu visas pasaules dieviem; tad ar vienu rokas vēzienu satriec šo Panteonu līdz ar visām statujām un altāriem, lai ietu un nomestos ceļos uz Golgātas krustveidīgā brīvības koka pakājē.
Un tad šī krusta paēnā jūs redzat dzimstam republikas citu pēc citas.
Kur tās radās vispirms?
Piekrastēs.
Jau kopš Solona laikiem ir novērots, ka jūrnieki ir visneatkarīgākie ļaudis: jūra, tāpat kā tuksnesis, ir patvērums pret tirāniem. Tas, kurš pastāvīgi atrodas starp ūdeni un debesīm neaptveramas bezgalības.- priekšā, neatzīs citu kungu kā vienīgi Dievu.
Tā, lūk, arī Venēcija, kas nav pat cietzeme, bet tikai salu savienība, ar brīvības karogu rokā iet kā pirmā.
Kas ir tās tauta? Dažas nabadzīgas Akvilejas un Padujas dzimtas, kas bēga no Atillas, šā Āzijas masīva briesmoņa.
Sākumā katra sala, kā nu prazdama, ved savu atsevišķu dzīvi, bet 697.gadā visas salas apvienojās un ievēlēja kopīgu vadoni. Vēl labu laiku Venēcija atzīst Austrumimpērijas virskundzību, bet X gadsimta sākumā tā salauž savas robežas un pakļauj sev Istrijas un Dalmācijas piekrastes pilsētas.
Adrijas jūras valdniecei seko Piza: kopš 888.gada tā top par patstāvīgu republiku ar savu pārvaldi un drīz vien izvēršas par vienu no varenākiem Itālijas tirdzniecības centriem; atņem vienu daļu Sardlnijas arābiem, otru dženoviešiem, dabūn no pāvesta Korsiku, iekaro Palermo, Baleāru salas un Elbu, izkaulē sev privilēģiju nodibināt faktorijas Konstantinopolē, Tirā, Laodisā, Tripolē un Ptalemajā.
Un tomēr Pizai bija jāpanīkst un jākrīt, jo, aizmirsusi savus pirmsākumus, tā kļuva imperiālistiski varaskāra — īsta gibelīnu partijas pilsēta, tādēļ arī, lai nožņaugtu vareno renegātu, pret to apvienojās četras gvelfu pilsētas: Pistoija, Luka, Sienna un Florence.
Tad tālāk — Dženova. Piekļāvusies kalnu masīvam, kas to, līdzīgi augstai klinšu sienai, atdala no Lombardijas, tā bija lepna uz savu visskaistāko ostu Eiropā, jo tanī jau X gadsimtenī kuģi ņudzēt ņudzēja.
Tā kā tās noslēgtais stāvoklis to nodrošināja pret impērijas uzmākšanos, Dženova nodevās tirdzniecībai un dēku pilnai jūrniecībai ar tādu aizrautību, ka četrus gadu simteņus vēlāk viens no tās dēliem kļuva par jaunas pasaules atradēju. 936.gadā to noposta saracēņi, bet nav vēl pagājuši simt gadu, kad dženovieši sabiedrībā ar citiem pārstaigā ar uguni un zobenu Sardīniju, atmaksādami neticīgajiem par viņu iebrukumu Ligūrijā.
Kafaro, visvecākās, 1101.gadā sāktās un 1164.gadā pabeigtās hronikas stāsta, ka tai laikā, kad viņš rakstīja šo hroniku, dženoviešiem jau bijis savs maģistrāts no četriem vai sešiem locekļiem, kas saukušies par konsuliem un pārmaiņus dalījušies pilsētas pārvaldīšanā, palikdami savā amatā trīs vai četrus gadus.
Tik daudz par piekrastes iedzīvotājiem.
Kas attiecas uz Itālijas vidienas pilsētām, tad tās bija palikušas iepakaļ.