It kā atbalstīdams apvainotā tēva vēlēšanos, mēness šai brīdī izlīda mākoņu spraugā, apgaismodams Santa Kroče laukumu.
Tagad sirmgalvis un jaunais cilvēks viens otru pazina un abi izgrūda pārsteiguma kliedzienu.
— Fīlip Stroci! — iesaucās jauneklis.
— Lorencīno! — izsaucās sirmgalvis.
— Filip Stroci! — atkārtoja jauneklis, nespēdams apslēpt bailes, kas bija dzirdamas viņa balsī. — Nelaimīgais! Ko tu meklē še, Florencē?.. Vai tu nezini, ka par tavu galvu ir izsolīti desmit tūkstoši florīnu?..
— Es esmu nācis prasīt hercogam norēķinus par Florences brīvību, bet no tevis — par manas meitas godu…
— Mīļo tēvoc, ja tu būtu ieradies tikai šīs pēdējās lietas dēļ, tad tā būtu pavisam viegli nokārtojama, jo tavas meitas gods ir tik pat neskarts, kā tad, ja māte būtu to glabājusi sava kapa dibenā.
— Kā? Lorencīno iznāk pulkstens divos naktī no manas meitas dzīvokļa un apgalvo, ka mana meita ir vēl sava tēva cienīga!.. Lorencīno melo!
— Ak, nabaga vecais vīrs, kam trimda un nedienas ir novājinājušas atmiņu! — iesaucās jaunais cilvēks, pie kam viņa balsī bija saklausāmas savādas zobgalīgas skumjas. — Bet tu, Stroci, esi aizmirsis vienu, proti, ka tu esi apprecējis Jūliju Sodarini, manas mātes māsu; ka Luīza un es bijām nolemti viens otram un ka tava sieva, kamēr šī svētā vēl dzīvoja, nekad netaisīja nekādu izšķirību starp mani un abiem taviem dēliem Tomasu un Pjēru. Kas tur ko brīnīties, ka es joprojām mīlu Luīžu un ka Luīza mīl mani, kad tu pats esi piekritis mūsu mīlai?
Stroci domīgi noglaudīja pieri.
— Tas tiesa, — viņš nomurmināja, — es to biju piemirsis; bet, mazliet papūloties, es atceros visu… visu, tu vari būt mierīgs. Lūk, nupat es atceros… Klausies… Jā gan, tu esi manas māsas dēls; es un mana sieva tikām nolēmuši jūs vienu otram; mēs netaisījām nekādu izšķirību starp tevi un mūsu abiem pārējiem bērniem.
Nu, tad zini, Lorencīno, solītais laiks ir pienācis; tev ir divdesmit pieci, bet Luīzai sešpadsmit gadu. Es esmu vajāts un bēglis, viņa ir atstāta un viena; vajag kādu, kas to mīlētu kā tēvs un laulāts draugs. Viņa ir vienīgā manta, ko tirāns man, trimdiniekam, nav vēl atņēmis; vienīgais eņģelis, kas par mani virs zemes vēl aizlūdz ir viņa… Un šo eņģeli, manu vienīgo mantu, manu cerību es, nabaga trimdinieks, atdodu tev, Lorencīno… Ņem manu meitu, dari to laimīgu, un lai cik liela ir šā nama dārguma vērtība, es tomēr vēl arvien uzskatīšu sevi par tavu parādnieku.
Kamēr sirmgalvis runāja, Lorencīno viņā klausījās ar pieaugošu nemieru. Bet kad Fīlips Stroci tam piedāvāja savas meitas roku, viņš grīļodamies atkāpās, atspiezdamies pret kādu balkona kolonnu. Beidzot, kad sirmgalvis apklusa, arī viņš brīdi cieta klusu, it kā vārdi, ko viņš gribēja teikt, būtu iesprūduši tam kaklā. Tad viņš apspiestā balsī atbildēja:
— Tu pats Stroci it labi zini, ka tas, ko tu man piesoli, kādreiz bija iespējams un varbūt būs reiz atkal iespējams nākotnē, bet pašreiz tas nav īstenojams.
— O, es jau iepriekš zināju, kāda būs tava atbilde, Lorencīno!.. Bet saki, kāpēc tas nav iespējams, saki?.. Dievs, lūk, dod man pacietību tevi uzklausīt un es klausos…
— Nu, labi, kā tu vari gribēt, lai es, hercoga Aleksandra mīlulis, es, viņa uzticības persona un hercoga Aleksandra draugs apprecētu tieši tā vīra meitu, kurš trīs gadus ved pret hercogu atklātu cīņu; kurš sešus gadus, kamēr hercogs ir uzkāpis tronī, jau divas reizes ir mēģinājis viņu nogalināt un kurš, kaut gan izraidīts no Florences, kur par viņa galvu izsolīta liela summa, ir šovakar atgriezies, lai atkal izdarītu kaut kādu tamlīdzīgu neprātību… Jo, saproti labi, Fīlip, es saucu par neprātu katru sazvērestību, kas neizdodas; bet ja tā izdotos, es to sauktu par gudrību. Precēt tavu meitu! Precēt Luīžu Stroci!.. Tad jau man vajadzētu būt prātā jukušam.
— Ak, Dievs, ak, Dievs! — iesaucās sirmgalvis, — ko tu man vēl liksi piedzīvot?.. Un tomēr iešu līdz galam… Lorencīno, tu nupat pieminēji manu atmiņu un redzēji, ka tā man nav zudusi, bet atļauj, ka es drusku pamodinu arī tavējo.
— Stroci, Stroci, es tevi brīdinu, ka esmu daudz ko aizmirsis.
— O, — iesaucās sirmgalvis, — ir daudz kas tāds, ko tev vajadzēto atcerēties: tie ir padomi, ko tev deva tavs tēvs; tie ir solījumi, ko tu devi savai dzimtenei…
— Turpini vien, Filip, — teica jaunais cilvēks, - es tev tūdaļ atbildēšu.
— Lorenco, — atsāka vecais, — vai tiešām būtu varējusi notikt tik liela pārmaiņa, ka tevī būtu zudis tas viss, kas tevī kādreiz bija, kā tagadne tik ātri būtu iznīcinājusi pagātnes solījumus? Vai tas var būt, ka Savonarolas dedzīgais piekritējs būtu kļuvis par šā Mediči bastarda lišķi.
— Turpini, turpini, — teica Lorencīno, — es atzīmēju katru tavu vārdu, lai uz tiem varētu atbildēt.
— Vai tas ir iespējams, — turpināja Stroci, — ka tas, kurš deviņpadsmit gadu vecumā tēloja Brutu republikas traģēdijā, piecus gadus vēlāk Nērona galmā tēlo Narcišu…
— Vai Otomu…
— Nē, tas nav iespējams, tas nevar' būt!
— Jā, Filip, — rūgti izsaucās jaunais cilvēks, — tas viss ir taisniba. Bet ja nu reiz par to ir runa, tad atjauj, ka ari es tev atgādinu pagātni… Kas apspieda Florenci? Klements VII. Kas piedāvājās jums divas reizes nogalināt Klementu VII, kaut ari viņš bija pāvests un mans protektors, kā viņš pats mēdza teikt? Es… Bet kas mani noraidīja, teikdams: „Dari, bet nozieguma sekas jāuzņemas tev pašam." Tas bijāt jūs!.. Kad Florence tika aplenkta un ieņemta padevās; kad visi atzina, ka tikai vienīgi kāds no Mediči var tajā valdīt, kurš bija tas, kas jums teica: „Es esmu Pjēra Fransuā Mediči dēls, divkārtējs Laurensa radinieks, Koma brālis un Marijas Sadarīni dēls; mana māte ir pazīstama kā ļoti gudra un apdomīga sieviete, un es zvēru pie sava godavārda, ka atkal nodibināšu republiku; kas to teica jums?.. Es!.. Un, goda vārds, es to arī būtu izdarījis. Bet nē. Jums labāk patika kādas maurietes dēls, kādas dzimtas vecākā nozarojuma bastards; bet kad es saku — vecākā nozarojuma, tad jūs paši nezināt un viņa māte nezina ne tik - kā dēls viņ? ir… Vai viņa tēvs ir Urbinās hercogs Laurenss, vai Klements VII, vai vienkāršs mūļu dzinējs. Bet jums visiem viņš šķita labāks, jūs to izvēlējāt, godinājāt, un tu, Stroci, biji pirmais, kas to darīja. Bet mani jūs atstājāt, mani, kuram jūs nekā nevarējāt pārmest.