Lorencīno ar rūgtumu brīdi noskatījās uz Filipu Stroci un tad turpināja:
— Tā kā es augumā biju trausls un sievišķīgs, jūs mani saucāt, vieni par Lorencīno, otri par Lorencačo. Jūs teicāt, ka es visriebīgākajā kārtā esot pielīdis pāvestam Klemantam VII, un, nespēdami mani apmelot, jūs par mani izplatījāt visādas tenkas. Lai jūs sanāktu naidā ar hercogu Aleksandru, vajadzēja nocirst galvas pirmajam gonfalonēram Karduči, Bernardam Kastiljone un vēl četriem citiem maģistriem; otram gonfalonēram Rafaēlam Džirolami vajadzēja tikt ieslodzītam Pizas cietoksnī, kur to noindēja; sludinātāju Benuā Forāno vajadzēja izdot Klementam VII, kurš viņu ieslēdza Svētā Eņģeļa cietoksnī un nomērdēja badā.
Brālis Cakarijs, kuram, pārģērbjoties par zemnieku, bija laimējies izbēgt, nomira Perūzā, bet kādā nāvē, to nezina neviens.
Simts piecdesmit viscienīgāko pilsoņu tika izraidīti un divpadsmit citiem, starp kuriem biji arī tu, tika uzdots pārorganizēt Florences satversmi, ja par republiku vairs nevarēja būt runas!
Šai divpadsmit vīru komitejai vajadzēja atcelt tiesas un pārvaldes gonfalonēronus un uz visiem laikiem noliegt atjaunot līdzšinējo maģistratūru, kas ar tādu spožumu bija valdījusi divus gadu simteņus.
Jaunais hercogs pulcināja ap sevi svešus algotņus un iecēla svešzemnieku Aleksandru Vitelli par viņu komandieri, bet nodevēju Gičardini par Boloņas gubernatoru. Saziņā ar pāvestu viņš Itri pilī noindēja savu pirmdzimto, kardinālu Hipolitu Mediči; apprecējis ķeizarisko princesi Austrijas Margeritu, viņš, par spīti šīm laulībām, turpināja savas ārprātīgās orģijas, apkaunodams vissvētākos klosterus un viscienījamākās Florences pilsoņu ģimenes. Tas viss bija vajadzīgs…
Un kad es visu to redzēju, kad es redzēju, ka uz augšu var tikt viszemiskākie lišķi un nelieši, ka ikviens godaprāts un krietna sirds tiek nonievāta, tad es ierados Florencē, kļuvu hercoga galminieks, draugs, vergs un viņa orģiju līdzgaitnieks. Un tā kā man nebija izdevies kļūt pirmajam godā, es kļuvu otrs negodā… Saki, Fīlip, vai tas nav smalks aprēķins?..
— Lorencīno, Lorencīno!.. Vai tā ir taisnība, ko daži klusu čukst? — iesaucās Stroci, satverdams jaunā cilvēka roku, un par spīti tumsai, meklēdams atbildi viņa acīs.
— Un ko tad čukst šie daži? — jautāja jauneklis.
— Ka, līdzīgi pirmajam Brutam, tu izliekoties par plānprātiņu, bet ka tu ik vakaru, tāpat kā viņš, noskūpstot mūsu kopējo māti — zemi, lūgdams, lai tava dzimtene tev piedod šo izlikšanos patiesības labā. Nu, labi, Lorencīno… ja tas tā ir, tad pienācis brīdis nomest masku, tad pienācis brīdis apmainīt nerra zizli pret republikāņa dunci… Lauru vainagi vēl gaida Harmodijus un palmu zari Aristogitonus… Bet ja tu gribi piedalīties lielajos notikumos, kas sagaidāmi, tad tu nedrīksti zaudēt ne mirkli. Rīt vai parīt varbūt būs jau par vēlu. Lorencīno, tev vēl daudz kas jādara, lai tu kļūtu par Lorenco… , -
Labi, es ņemu visu tavu pagātni uz sevi; es tev sagatavošu ceļu uz slavas pilnu nākotni; es tevi uzņemšu mūsējo skaitā un došu tev savu vietu.
Mēs esam trīs simti vīru, kas zvērējuši mirt par Florences brīvību. Stājies mūsu priekšgalā, ved mūs, un es būšu pirmais, kas visiem derēs kā paklausības paraugs!
Lorenco sāka skaļi smiet savu īpato, spalgi metālisko smieklu.
— Vai zini, Stroci, — viņš teica, — tev nu gan ir lieliskas idejas!.. Es, Lorencīno, izpriecu karalis, jautro dienu un trakulīgo nakšu princis, lai kļūstu par vadoni šai sarežģītajai, īsti romiski tumšajai un drausmajai sazvērestībai, kas ar asins dzeršanu no kopējā kausa un zvērastiem pie dunča smailes atgādina Katalīnas dēku…
Nē, mīļais draugs, nē… Ja jau kādreiz man uznāktu trakums kļūt par sazvērnieku, tad es to nedarītu tik svinīgi un drūmi, bet gan apmēram tā kā Fiesko, tikai bez bruņām, lai es nenoslīktu, ja man gadītos iekrist ūdenī.
Un tad vēl es to darītu tikai tad, ja šī tava lepnā Florences republika pienācīgi atalgotu tos, kas viņai nododas; tikai tad, ja viņa būtu mīloša māte saviem dēliem un uzticīga mīļākā saviem draugiem…
Atēnu sāncense, viņa pat nepateicībā pret saviem labākajiem dēliem ir centusies pārspēt savu antīko līdzinieci… Palūko, saskaitīsim, cik viņa ir aprijusi, pat neaizvērdama rīkli, pār viņai uzticīgajiem upuriem… *
Vispirms jau Paci, kuri, nojauzdami nākotnes draudus, gribēja iznīcināt ļaunumu pašā saknē un kuru jūs ļāvāt pakārt pie Vecās Pils margām…
Tad Savonarola, kristietības Likurgs, kas gribēja uzcelt republiku, salīdzinot ar kuru tā, par ko sapņoja Platons, būtu tikai izvirtības un izlaidības skola, un šo cilvēku jūs ļāvāt sadedzināt uz rātslaukuma…
Beidzot Kastiljonas Danti, šo Grakhu laiku romieti, kas diez kā bija iemaldījies mūsu modernajā gadsimtā, jūs ļāvāt noindēt Itri pilī…
Un tā, lūk, virve, uguns sārts un inde ir atvieglojums, ko jūsu lepnā Florence glabā tiem, kas sevi viņai ziedo!..
Paldies! Nē, nē, Fīlip, labāk neielaisties nekādās sazvērestībās, tici man!
Bet ja tu gribi piedalīties sazvērestībās, tad uzklausi mani: sazvērniekam jābūt vienam, tu nedrīksti teikt ne vārda gan savai naktsmicei, gan savai kreisajai rokai! Sazvērniekam jābūt bez draugiem, bez domu biedriem, un ja vien tu nebūšu tēmējis pārāk augstu, tu varēsi zināmā mērā cerēt, ka tavs plāns izdosies. Tu, Fīlip, man saki, lai es ieņemot tavu vietu, lai stājoties visu jūsu priekšgalā un plūcot sev šā pasākuma viskuplākos laurus… Neprātīgais, vai gribi lai es tev pasaku, kā šī jūsu sazvērestība beigsies?..