Tā kā kredīta atprasīšana daudziem nāca pilnīgi negaidīta, tie vai nu nespēja samaksāt, vai arī atmaksādami izputēja, tā kā nemiers no strādniekiem* pārsviedās arī uz pilsoņu aprindām.
Pēc piecpadsmit "trimdas gadiem Koms tika aicināts atpakaļ, jo ar politiska apsvēruma starpniecību pie varas bija nākusi demokrātija. Bet pateicoties savam stāvoklim un bagātībai, trimdinieks triumfators stāvēja pārāk augstu pāri visiem tiem, kas viņu bija izvēlējuši un nedomāja raudzīties uz tiem kā uz pilsoņiem, kur nu vēl, kā uz sev līdzīgiem.
Sākot ar Koma atgriešanos Florencē, kas līdz šim vienmēr bija piederējusi pati sev, tā kļuva par viņa dzimtas īpašumu; trīs reizes padzīta, tā atkal trīs reizes atgriezās, atnezdama pilsētai pēc pirmās padzīšanas zelta ķēdes, pēc otrās — sudraba, bet pēc trešās — dzelzs važas.
Koms tika saņemts ar svinībām un uguņošanu, un jau pirmajā atgriešanās dienā viņš atkal ķērās pie savām būvēm, tirdzniecības un biržas spekulācijām, atstādams izrēķināšanos ar pretiniekiem savu piekritēju rokās. Sākās ilgas vajāšanas un bezgalīgi nāvessodi, kuros Komam šķietami nebija ne mazākās līdzdalības.
Viens no viņa draugiem, kurš bija nojaulis to vīru, kura roka slepeni iedarbina bendes cirvi, kādudien ieradās pie viņa, lai tam pateiktu, ka, šādā veidā turpinādams, viņš drīz vien iznīcinās visus pilsētas iedzīvotājus. Viņš sastapa Komu tā birojā, sēžam pie kāda tirdznieciska aprēķina. Koms pacēla galvu un, nenolicis spalvu, ko viņš turēja rokā, ar dīvainu smaidu noskatījies, teica:
— Es labāk gribu iznīcināt šīs pilsētas iedzīvotājus, nekā to vēlreiz zaudēt.
Un nelokāmais metemātiķis atkal pievērsās saviem skaitļiem.
Tā, lūk, tuvodamies mūža galam, viņš bija kļuvis bagāts, varens un godāts, bet Dieva rīkste bija to situsi viņa ģimenes dzīvē. Viņam bija vairāki bērni, no kuriem tikai viens bija palicis pie dzīvības. Un kad beidzot to salauztu un nespēcīgu nēsāja apkārt pa bezgalīgajām zālēm, lai viņš aplūkotu freskas un rotājumus, tas, galvu kratīdams, skumji teica:
— Ak vai, šī mītne ir pārāk liela tik mazai ģimenei!
Un tiešām — kā visu savu bagātību, savas varas un sava vārda vienīgo mantinieku viņš atstāja Pēteri Mediči, kas atrazdamies vidū starp Komu — Tēvijas Glābēju un Laurensu Lielisko dabūja pievārdu Pēteris Rcimatiķis.
Šo palaco Rikardi, no Konstantinopoles padzīto grieķu zinātnieku patversmi, renesanses laika mākslu šūpuli un tā laika Kriskas akadēmijas sēžu vietu, pēc Pētera Reimatiķa apdzīvoja Laurenss Lieliskais, kas tur apmetās pēc Paci sazvērestības, kurā tas tikai ar mokām bija izglābies. Viņš savukārt novēlēja to līdz ar visiem milzīgajiem dārgakmeņu krājumiem, antīkajām kamejām, greznajiem ieročiem un oriģinālmanus- kriptiem kādam citam Pēterim, kas nesaucās vis Pēteris Rcimatiķis, bet gan Pēteris Nelga, Pēteris Vientiesis, Pēteris Trakais.
Tas bija tas pats, kurš atvēra Florences vārtus Kārlim VIII un kurš izdeva tam Sarzanas, Pietra Santas, Pizas, Libra Fatas un Livorno atslēgas un piespieda republiku samaksāt tam divsimt tūkstošus florīnu.
Beidzot milzīgais stumbrs bija izdzinis tik varenus zarus, ka tā spēks sāka nīkt. Un tiešām, kad nomira Katrīnas Mediči tēvs Laurenss II, no Koma Vecākā pēcnācējiem vēl bija palicis tikai Jūlija II nelikumīgais dēls, kardināls Hipolits, kas tika noindēts Itrī pilī. Tad Jūlijs, kurš kļuva Klements VII un kura nelikumīgo tēvu Juliānu Vecāko Paci nogalināja Ziedubagātās Dievmātes katedrālē; un beidzot Juliāna vai Klementa, vai kāda vienkārša mūļu dzinēja bastards hercogs Aleksandrs, kurš dabūja Toskānas hercoga vārdu un ar kuru mēs iepazināmies kādā viņam parastā nakts dēkā uz Santa Kroce laukuma.
Kā viņš bija kļuvis par valdnieku, to mēs tūdaļ.gribam paskaidrot.
Tiklīdz Klements VII bija uzkāpis pāvesta tronī, viņa skatiens tūdaļ pievērsās abiem viņa brāļadēliem — Hipolitam un Aleksandram, un tas bija jo dabīgāk tāpēc, ka pēdējais, kas atklātībā tika atzīts par Laurensa II dēlu, patiesībā bija Klementa VII dēls vēl no tiem laikiem, kad viņa tēvs bija tikai vienkāršs Rodosas bruņinieks.
Tāpēc viņš pirmām kārtām izmantoja visu savu iespaidu, lai vecākā nozarojuma nelikumīgajiem pēcnācējiem saglabātu to izcilo stāvokli, kādu Mediči nams Florencē arvien bija ieņēmis.
Tikai Klements VII sev par nelaimi bija sabiedrojies ar Franciju; sekas bija tās, ka spāniešu Burbonu konetabla vadībā izlaupīja Romu un saņēma pašu pāvestu gūstā. Bet Klements VII zināja izpalīdzēties. Viņš pārdeva septiņas sarkanas cepures, izdalīja pieciem kardināliem ienesīgas vietas un tā sadabūja vajadzīgo izpirkšanas naudu.
Ievērojot dotās garantijas, Klementu bija atstājuši puslīdz brīvībā; pāvests izmantoja šo apstākli, lai, pārģērbjoties par zemnieku, izkļūtu no Romas un aizbēgtu uz Orvieti.
Un tā, lūk, fiorenciešiem, kas jau trešo reizi bija padzinuši Mediči, likās, ka tie var būt pilnīgi mierīgi, jo pāvests bija aizbēdzis un Kārlis V varēja svinēt uzvaru.
Bet kopīgās intereses var atkal tuvināt tos, ko ir šķīrušas kopīgas intereses. 1519.gadā Kārlis V bija ticis ievēlēts par ķeizaru, bet pāvests to vēl nebija kronējis. Un tomēr šis svinīgais akts tajā laikā, kad baznīcu šķēla Luters, Cvingli un Indriķis III, bija ārkārtīgi no svara viņa Katoliskās Majestātes projektu īstenošanai. Un tā, lūk, starp kroni un tiāru tika panākta vienošanās, ka Klements VII svaidīs ķeizaru, bet ķeizars iekaros viņam Florenci. Kad Florence būtu ieņemta, tajā par hercogu ieceltu bastardu Aleksandru, kurš tad apprecētu ķeizara nelikumīgo meitu Austrijas Margarētu. Par seši miljoni iedzīvotāju interesēm, protams, nebija runas. Ko gan nozīmē tautas intereses, kad runa ir par pāvesta un ķeizara nelikumīgajiem bērniem?