Viss tika izdarīts, kā bija norunāts: Kārlis V ieņēma Florenci, iecēla tur par hercogu Aleksandru, bet 1535.gada 28.februārī apprecināja viņu ar savu meitu.
Laikā, kad norisinās mūsu stāsts, hercogs Florencē jau valdīja piecus gadus, bet kā viņš valdīja, to mēs jau redzējām.
Viņa lielais protežētājs pāvests Klements VII bija miris jau pirms diviem gadiem.
Mēs jau pieminējām, ka vienlaikus ar vecākā Mediči nama locekļiem vēl dzīvoja divi jaunākā nozarojuma pārstāvji.
Šie divi bija Lorencīno un Koms.
Komam bija septiņpadsmit gadu un viņš bija Melno Bandu Žana dēls.
Vispirms dažus vārdus par šo Melno Bandu Žanu, kas bija viens no slavenākajiem Itālijas kondotjēriem.
Tas bija Milānas hercogs Galeas meitas Katrīnas un kāda otra Žana Mediči dēls. Viņa tēvs nomira jauns, bet māte, palikusi atraitne savos labākajos gados, pārdēvēja zēnu, kas saucās Ludviķis, par Žanu, lai, cik nu tas bija iespējams, dēlā atdzīvinātu sava mirušā vīra piemiņu. Bet drīz vien viņas bažas par dievināto puisēnu pieauga tādā mērā, ka viņa to apģērba par meiteni; un, tāpat kā Tēti bija slēpuši Ahileju Deidamijas galmā, viņa to paslēpa Annalēnas klosterī.
Bet ne dieviete, ne māte nespēja piekrāpt likteni: abiem zēniem bija lemts kļūt par varoņiem un mirt jaunībā.
Kad zēnam bija divpadsmit gadu, viņš tika izņemts no klostera. Katrs viņa vārds un žests atsedza viņa drēbēs paslēptos melus. Viņš atgriezās savas mātes mājā un Lombardijā sāka pirmās ieroču gaitas, pie tam tik sekmīgi, ka driz vien dabūja pievārdu Neuzvaramais. Pateicoties savai slavai, viņš driz kļuva par Republikas kapteini.
Reiz, atgriežoties Lombardijā kā Francijas karaļa sabiedrotās līgas kapteinis, viņš pie Burgo Forte cietokšņa ar falkonetes šāvienu tika ievainots virs ceļgala, un pie tam tik smagi, ka viņam vajadzēja nogriezt gurnu.
Tā kā bija jau nakts, Žans negribēja, ka cits kāds rādītu ķirurgiem lāpu, viņš pats to turēja visu operācijas laiku un ne reizi viņa roka neiedrebējās tik stipri, ka liesma sāktu trīsēt. Vai nu ievainojums bija pārāk grūts, vai operācija bija slikti izdevusies, bet pēc divām dienām Žans Mediči deviņpadsmit gadu vecumā mira.
Kareivji viņu tik ļoti mīlēja, ka pēc tā nāves apvilka sēras un zvērēja, ka mūžīgi nēsās šīs krāsas. Tā cēlās vārds Melno Bandu Žans, kādā viņu vēlāk sauca.
Viņa dēls Koms tika uzaudzināts ne tik vien tālu no visas politiskās dzīves, bet arī tālu no pilsētas. Viņš dzīvoja savā Trebio pilī, un viņa mīlošās mātes vienīgās rūpes bija ne ar ko neatgādināt, ka viņas dēls ir pasaulē.
. Bez tam vēl šinī dzimtas nozarojumā bija otrs, vecākais: šis vecākais bija Lorenco, ko mūsu lasītājiem stāsta sākumā stādījām priekšā kā Lorencīno.
Lorenco, Koma brālis, piedzima Florencē 1514.gada 23.martā. Viņa tēvs bija Pjērs Fransuā Mediči, bet māte — Marija Sodarīni, kuras vārdu jau esam minējuši.
Puisēns bija nepilnus deviņus gadus vecs, kad nomira viņa tēvs. Jau ilgu laiku nāve bija sākusi apciemot šo dzimtu visai agri. Pirmā audzināšana notika mātes uzraudzībā, bet tad, sākot ar divpadsmito dzīvības gadu, viņš stājās sava tēvoča Fīlipa Stroci aizbildniecībā.
Tur arī izveidojās viņa savādais raksturs, kurā bija sajaucies kopā viss — zobgalība, nenoteiktība, nemiers, bezdievība, godkārība, alkas, pazemība un augstprātība. Līdz. astoņpadsmitajam dzīvības gadam viņa labākie draugi nekad to nebija redzējuši divas reizes no vietas rādām vienu un to pašu seju. Tomēr laiku pa laikam šinī pretešķību pilnajā raksturā uzliesmoja kaislas slavas alkas, kas bija jo vairāk negaidītas tāpēc, ka nāca no tik trausla un sievišķīga ķermeņa, kā visi viņu saukāja par Lorencīno.
Vistuvākie cilvēki nekad nebija redzējuši viņu raudam vai smejamies, jo viņš vienmēr prata tikai lādēt vai zoboties. Tādos brīžos arī viņa seja, kas bija drīzāk sievišķīga nekā skaista, jo viņš bija sērīga izskata tumšmatis, pieņēma tik atbaidošu izteiksmi, ka lai arī cik ātri pārejoša bija viņa jūtu lēkme, kas kā zibens pavīdēja tā sejā, — pat visdrošsirdīgākajiem kļuva baigi.
Kad viņš palika piecpadsmit gadus vecs, to neizprotamā kārtā iemīlēja ~ Klements VII, kas viņu bija ataicinājis uz Romu. Tas bija tai pašā laikā, kad viņš florenciešiem bija piedāvājies nogalināt pāvestu. Tos šis pusaudža piedāvājums tik ļoti nobiedēja, ka viņi no tā atteicās.
Tad viņš bija atgriezies Florencē, kur ar tādu veiklību un pazemību sāka pieglaimoties hercogam Aleksandram, ka drīz vien kļuva ne tik vien viņa draugs, bet arī vienīgais draugs. Un visu to viņš darīja tikai tāpēc, ka bija ieņēmies prātā — par ko viņu bieži izsmēja — uzrakstīt traģēdiju „Bruts", kuru tas dažas reizes arī bija licis iestudēt.
No otras puses hercogs Aleksandrs viņam pilnīgi uzticējās, ko vislabāk pierāda tas, ka Lorenco bija kļuvis par savedēju visās viņa mīlas intrigās.
Lai kādas bija hercoga iegribas — vai tās sniedzās visaugstāk, vai nolaidās viszemāk, vai viņš sekoja kādai ielas staigulei, vai ielauzās kāda klostera mītnē, vai viņa iekāres priekšmets bija kāda neuzticīga laulāta sieva, vai nevainīga jauna meitene, Lorenco uzņēmās visu, Lorenco visu noveda pie laba gala. Pēc hercoga viņš bija otrs varenākais un visvairāk ienīstais cilvēks Florencē.