Tāpēc arī mūsu lasītāji, kas sekoja mums šinī vēstures ekskursijā, nebrīnīsies, ja dodoties uz hercoga pili, tie sastaps vienā istabā Aleksandru Mediči un viņa mīluli Lorencīno.
v
UNGĀRA AIZDOMAS
Un, patiesi, hercogs, kurš vakar, pirms atgriešanās pilī, bija šķīries no Lorenco, tiklīdz atausa rīts, nevarēja vairs ilgāk iztikt bez sava dubultnieka un bija aizsūtījis ungāru to sameklēt. Kā jau parasti Lorencīno bija pasteidzies paklausīt hercoga pavēlei, piekodinādams aizsūtīt pēc viņa, tiklīdz ierastos daži komedianti, kurus tas bija uzaicinājis pie sevis.
Vispār hercoga draudzība pret Lorencīno bija tik liela, ka viņš negribēja ļaut jaunajam cilvēkam dzīvot no viņa šķirti un tāpēc bija iekārtojis tam kādu viņa pilij līdzās esošo namu, kas atradās tur, kur tagad stāv palaco Rikardi zirgu staļļi. Aleksandrs pat gribēja likt izlauzt durvis, kas tieši savienotu hercoga telpas ar Lorencīno dzīvokli. Tikai Lorencīno pret to bija noteikti uzstājies, teikdams, ka ja izlauzīs durvis, hercogs vienmēr būšot viņa pusē un tā neļaušot viņam ne brīdi vaļas. Hercogs viņam bija pārmetis nepateicību un beidzot tomēr piekāpies, kā viņš parasti piekāpās visām savām favorīta kaprīzēm.
Lorencīno atrada hercogu paukojamies ar viņa jauno ieroču meistaru, kuru tas bija ataicinājis no Neapoles. Hercogs bija sajūsmā par jaunā skolotāja mākslu, un tā kā Lorencīno no tiem laikiem, kad viņš vēl saucās Lorenco, bija saglabājis zināmu reputāciju kā lietpratējs zobenu cīņā, hercogs bija gribējis iespiest tam rokā savu rapieri. Bet Lorencīno no tā bija noteikti atteicies, aizrādīdams, ka visi tamlīdzīgi vingrinājumi viņu nogurdinot.
Nogūlies uz kādas kušetes, viņš bija licis atnest sev biskvītus un pudeli heresa. Grauzdams cepumus un palēnām tukšodams pudeli, viņš aplaudēja un kritizēja vienu vai otru cirtienu kā lietpratējs mākslā, kuru pats nepiekopj.
Kad stunda bija beigusies, hercogs atlaida savu jauno skolotāju un piegāja pie Lorenco, kurš kavēja sev laiku, caururbdams zelta sekīnas. Šim nolūkam viņš lietoja mazu, smailu, uzasinātu dāmu duncīti, kura lieliskais ārdējums ļāva tam parādīt visu viņa veiklību, pat spēku, ja vien nebūtu smieklīgi attiecināt šo vārdu uz vārgulīgo Lorenco, bet fakts ir tas, ka viņš caururba divus vai trīs naudas gabalus uzreiz.
— Pie velna, ko tu še dari? — jautāja hercogs, kad bija brīdi noskatījies viņa rotaļā.
— Jūs jau redzat, Augstība, es tāpat kā jūs vingrinos ieroču mākslā.
— Kā! Ieroču mākslā?
— Bez šaubām, šie ir mani ieroči. Šis mazais duncītis ir mans zobens. Vai jūs domājat, ka tai dienā, kad man kāds aizdos dusmas, es muļķīgā kārtā iešu ar viņu meklēt strīdu un nolikšu to sava zobena galā, pats stādamies pretī viņa ierocim?.. Nē, mans princi, tāds muļķis es neesmu. Ja jau kādam ir tā nelaime būt par hercoga Aleksandra favorītu, tad arī viņam vajag izmantot visus labumus, ko šis stāvoklis dod. Es savu vīru nogaidīšu vārtu vidū un tad ietriekšu šo viņam kaklā!.. Apskaties, Augstība, manu mazo duncīti, vai tas nav glīts?
Hercogs paņēma dunci un to apskatīja. Tas patiesi bija lieliska kaluma un viņš ar lietpratēja skatienu pētīja tā rokturi.
— O, — teica Lorenco, — tas nav rokturis, ko jums vajag apbrīnot, tas ir asmens… Redzat, noārdēts kā adata un stiprs kā mūsu ienaidnieka karaļa Franciska I ar abām rokām cilājamais zobens.
— Un kur tu nopirki šo meistardarbu? — jautāja hercogs.
— Nopirku? Vai tad šādas lietiņas maz pērk? — atjautāja Lorenco. — Tas ir mans brālēns Melno Bandu Koms, kas man to uzdāvināja" Iedomājies, šis nabaga bērns savā Trebijas pilī tik ļoti garlaikojies, ka ir sācis nodarboties ar ķīmiju; viņš ir izgudrojis paņēmienu, kā noindēt kaķus un noārdēt tēraudu. Ar viņa indi kaķi nobeidzas piecās sekundēs un ar viņa tēraudu var griezt porfiru. Vai varat uzminēt, ko es pēdējā apciemojumā pie viņa sastapu? Benvenuto Čellinī, to pašu, kurš atteicās strādāt jūsu labā. Šis velna vīrs bija tur un lielījās, ka tas esot bijis viņš, kas ar musketes šāvienu nogalinājis Burbonu konetablu. Viņš šo dunci bija atnesis Komam un Koms to atdeva man. Lūk, tāpēc es to jums nepiesolu: jo kas kuram dāvāts, pie tā tas arī paliek… Bez tam mans mazais duncītis ir man pašam vajadzīgs… man arī kāds ir jānodur!..
— Tu būtu muļķis, ja pats uzņemtos šīs pūles, saki man, kas tas tāds ir, un es tevi no viņa atsvabināšu.
— Ah, cik jūs esat delikāts atriebības lietās, monsieurl Jūs mani no tā atsvabināsit ar kāda sbira palīdzību, vai nav tā? Ko jūs gan domājat! Vai tad jūs to prieku — atriebties pašam ar savu roku — uzskatāt par nevērtīgu? Vai nav patīkami izjust, ka šāds smalks, labi ārdēts asmens ielien kādam sānos un ar savu smalko tērauda mēli aplaiza jūsu ienaidnieka sirdi? Piemēram, vai jums pašam pagājušajā naktī nebija vairāk prieka nodurt marķīzu Cibo ar šo pamatīgo dūrienu, kas ir tam izgājis cauri abām plaušām, nekā kad jūs būtu nosūtījis tam uz kakla Džakopo, kas vienkārši būtu pārgriezis rīkli, vai ungāru, kas muļķīgi būtu uzšķērdis vēderu.
— Velns lai parauj, tu man liec pārdomāt. Vai tu arī zini, ka otrs nav beigts?
— Tā.
— Nē! Viņa asiņainās pēdas veda no Cibo mājas līdz Bernardo Korsīni namam, kur viņš arī tika arestēts, un līdz ar viņu apcietināja Korsīnī, ko nebija grūti izdarīt.
— Un kas tas tāds bija?
— Selvadžo Aldobrandinī. Nudien, šis Mauricio, Astoņu uzraugu priekšnieks ir patiesi veikls zellis… Vai ne tā, mīlulīt?
— Jā, bet šis veiklais zellis bez šaubām būs pateicis jums vēl kaut ko?
— Es viņam vairāk nekā neprasīju.
— Vai patiesi? Nu, lieliski! It kā policijas priekšniekam vajadzētu atbildēt tikai to, ko viņam prasa! Tātad viņš domā, ka tikai marķīzs Cibo un Selvadžo Aldobrandinī ir atgriezušies Florencē.