— Jā, tā viņš domā…
— Un viņš Jūsu Augstībai neviena vārdiņa neieminējās par kādu citu?
— Nē.
— Piemēram, vai viņš jums nekā neteica par Fīlipu Stroci?
— Ak, jā, es viņam tieši prasīju, kur Stroci pašreiz atrodas?
— Un viņš jums atbildēja?
— Bez šaubām — policijas priekšnieks vienmēr atbild.
— Un kur tad atrodas mans dārgais tēvocis?
— Savā Montē Redžiones cietoksnī.
— Ak, tā, es redzu, ka esmu savā draugā Maurīcijā vīlies.
— Kādā ziņā.
— Es līdz šim domāju, ka viņš ir tikai vientiesis, bet tagad es redzu, ka viņš ir īsts muļķis.
— Un kas tev liek tā domāt?
— Viņa izziņas veids.
— Kā! Fīlips Stroci?
— Ir atstājis Montē Redžione vakar pulkstens trijos pēc pusdienas.
— Un kur viņš atrodas tagad?
— Viņš ir Florencē.
— Stroci Florencē! — iesaucās hercogs. — Tas nav iespējams!..
— Fakts nu ir tas, — turpināja Lorencīno savā parastajā zobgalīgajā tonī, — ka šī persona nav pietiekami svarīga, lai uztrauktos par to, vai viņš iet vai nāk, šis kungs ir tikai visu neapmierināto barvedis… Vai viņš nav divas reizes mēģinājis nogalināt Jūsu Augstību? Pirmo reizi viņš piepildīja ar pulveri kādu somu, uz kuras jūs parasti mēdzāt nosēsties, jo viņš bija ticis brīdināts, ka Jūsu Augstība valkā bruņukreklu… Ak, jā, šis jūsu bruņukrekls.
— Kas ir ar to? Vai tas ir atrasts?
— Nav iespējams viņu dabūt rokā.
— Nu, tad vajadzēs uzdot Maurīcijam to sameklēt; viņam nepazudīs nekas, izņemot, varbūt trimdiniekus… Laime vēl, ka es tos atrodu.
— Pie velna, ko tu te runā?
— Es saku, monsieur, ka ja jums nebūtu jūsu nabaga Lorencīno, kas par jums vienmēr ir nomodā, nu tad gan notiktu smukas lietas!..
— Un es, mīlulīt, viņam par tā modrību esmu tik pateicīgs, ka ja mans tronis kļūtu vakants, vienīgi viņš būtu cienīgs tur nosēsties.
— Monsieur, es gan sev vēlētos tādu troni, uz kura var arī gulēt un nevis tikai sēdēt.
— Klausies, Lorencīno, — teica hercogs, atdodams viņam mazo duncīti, ar kuru tas visu laiku bija rotaļājies un kuru Lorencīno veikli paķēra un iebāza makstī, — man tev kaut kas ir jāsaka… Es domāju — tu esi mans vienīgais īstais draugs.
— Es ļoti priecājos, ka varu būt par tevi tādās pašās domās kā jūs, monsieur, — atbildēja jaunais cilvēks.
— Un ja man vajadzētu kādam uzticēties, — turpināja hercogs, — tad es uzticētos vienīgi tev, bet tam ir vajadzīgs, ka tu man vienlīdz labi kalpotu mīlas lietās un politikā.
— Un ja es Jūsu Augstībai vienlīdz labi kalpotu mīlā un politikā?
— Tad tu būtu vērtīgs cilvēks, nesalīdzināms un nesamaksājams, ko es nemainītu pat pret visu Neapoli, ne arī pret mana sievas tēva Kārļa V pirmo ministru, kaut an viņš apgalvo, ka tam esot labākie ministri visā pasaulē.
— Labi!.. Es gan laikam monsieur mīlas lietās slikti kalpoju?
— Jā, jā, lielies tikai… Lūk, jau pagājis vesels mēnesis, kopš es tev uzdevu izokšķerēt, kur paslēpusies šī mazā Luīza, kurā es pats nezinu, kāpēc esmu tik neprātīgi iemīlējies un kura man neizprotamā kārtā ir izsprukusi… Un tu esi tikpat tālu ticis kā pirmajā dienā; bet es tev varu teikt, ka esmu palaidis viņai uz pēdām savu labāko suni.
— Patiesi, monsieur, man jāatzīstas, ka es esmu liels muļķis.
— Tu?
— Jā, es… Kā! Un es par viņu jums nekā vēl nebūtu teicis?..
— Neviena paša vārda, nodevēji
— Ne nodevējs, bet aizmārša. Lūk, jau būs trīs dienas, kopš esmu uztapis viņai uz pēdām.
— Goda vārds, Lorencīno, es nezinu, kāpēc es tevi pašreiz nenož- ņaudzu!..
— Sasodīts! Nu tad pagaidiet vismaz, kamēr es jums iedodu adresi.
— Saki, bende, kur viņa dzīvo?
— Santa Kroče laukumā, starp Dilūvio un Fogna ielām, divdesmit soļu no marķīzes; un, goda vārds, pagājušo nakti jūs būtu varējis, kad aizgājāt pāri mūrim no vienas, piesliet trepes turpat pie balkona un uzkāpt pie otras.
— Labi, šovakar es likšu viņu aizvest.
— Ak, monsieur, — noteica Lorencīno, — var tūdaļ redzēt, ka jums patīk īsti mauru paņēmieni.
— Lorencīno! — draudīgi iesaucās hercogs.
— Piedošanu, monsieur, — atbildēja Lorencīno pa pusei pazemīgi, pa pusei izsmejoši, — bet tas gan ir taisnība, ka jūs pasaulē visu mērojat ar vienu un to pašu svaru mēru. Pie velna! Starp sievieti un sievieti taču jātaisa izšķirība, nevar viņām visām pieiet vienādi; ir starp viņām tādas, kuras aizved un kurām tas tīri labi patīk… Marķīze ir viena no tām. Turpretī citas prasa, lai ar tām apietas maigāk, viņas grib, lai papūlas tās savaldzināt.
— Nu, un kam tas ir vajadzīgs?
— Lai viņas neizmestos ārā pa logu, kad jūs nākat iekšā pa durvīm, kā to izdarīja nabaga audēja meita, neatceros vairs, kā viņu sauca… ar to jūs tikai piespiežat jūsu florenciešus kliegt kā ugunsgrēka gadījumā.
— Lai viņi kliedz šie tavi florencicši, es tos nicinu!
— Nu, lūk… atkal tie paši aizspriedumi pret jūsu labo tautu.
— Šie nožēlojamie zīda tirgotāji un nekrietnie vilnas kārsēji, kuru vapeņi ir viņu veikalu izkārtnes un kuri uzdrošinās iepūsties un ķengāt manus vecākus…
— It kā dažam labam no mums būtu dota tā iespēja izvēlēties sev tēvu, — plecus paraustīdams, atbildēja Lorencīno.
— Tev vēl laikam patīk nostāties viņu pusē?
— Šie nelieši, kas mani ik dienas apvaino?
— Kāpēc ne, man par to samaksā…
— Ar to, ka viņi mani saudzē?
— Kāpēc tad uzstājies tiem par aizstāvi?
— Lai viņi, monsieur, neuzstātos pret mums. Šie jūsu florencieši ir lieli sūdzību iesniedzēji, viņi sūdzas visai pasaulei: Fransuā I, pāvestam, ķeizaram. Un tā kā jums ir tas gods būt par ķeizara znotu, tad, ja viņiem ienāktu prātā aizsūtīt tam sūdzību par jūsu mīlas dēkām, ir ļoti iespējams, ka viņš noteikti atbalstītu savu meitu, Austrijas Margeritu, kura sāk jau žēloties, ka pēc desmit mēnešu laulības dzīves viņa tiek pamesta novārtā.