Brīvības dvesma, kas pāršalca piekrasti, bija gan sasniegusi Milānu, Florenci, Perūzu, Areko, bet šīm pilsētām trūka jūras, tas ir, to skatieni nepievērsās bezgalībai. Tās nevarēja sūtīt savus kuģus plašumā, kur vējiem ceļš, un kā marmora lauva, kas rotaļīgi ritina bumbu, tā impērija izstiepa pēc tām sava ķetnas.
Tā kā mūsu turpmākajā stāstā darbība noris Florencē, tad aplūkosim tuvāk šo pilsētu.
Kad Sulla, pakļaudams Tomai Itāliju, iegāja Etrūrijā, tā bija vēl vienīgā zeme, uz kuru neattiecās kolonizācijas un agrie likumi un kuras tauta vēl bija saglabājusi savu brīvību.
Laikā starp divām asiņainām kaujām imperators reiz apstājās kādā jaukā ielejā, kur tecēja upe ar daiļskanīgu nosaukumu, un še viņš dibināja
pilsētu, dodams tai vārdu — Flora, kuru drīkstēja izrunāt vienīgi Romas patricieši.
Tā radās Florence.
Divi no trīs lielākajiem pasaules dzejniekiem ir dzimuši uz auglīgas Etrūrijas zemes:
Vergīlijs — Mantujā,
Dante — Florencē.
Šī ir tā pati province, par kuru Makmvelli saka: „Para nata a resucitāre Je cose morte."
Sullas pilsētu, Mediči, Bokačio, Makiavclli, .Gvičardini, Ameriko Vespuči, Cimabu, Brunelieši Andre del Sārto un Leona X turpmāko dzimteni ieņēma un nopostīja Tolila un Narzes. Kārlis Lielais to atjaunoja 781.gadā.
Beidzot, lai paildzinātu tai ceu uz brīvību, Gotfrīds no Lotringijas, Toskānas marķīzs, nomira 1070.g., bet viņa sieva Beatrise — 1076.gadā, atstādami savai meitai Matildai mantojumā vislielāko lēni, kāds vien Itālijā jebkad ir bijis. Divas reizes precējusies, pirmo reizi ar Gotfrīdu Jaunāko un otru reizi — ar Bavarijas gvelfu, viņa šķīrās no pirmā un tāpat arī no otra vīra, novēlēdama visus savus īpašumus Sv.Pētera krēslam.
Florence tūdaļ sekoja Venēcijas, Pizas un Dženovas paraugam; tā kļuva par republiku tāpat kā Sienna, Pistoija un Areko.
Tanī laikā Itālija bija sašķēlusies divās lielās partijās: gvelfos un gibelinos.
Dažos vārdos paskaidrosim šo divu partiju vadošos principus.
1073.gadā mūks Hildebrants bija ievēlēts par pāvestu un, iesēzdamies Svētajā Krēslā, pieņēma Gregora VII vārdu.
Vācijā toreiz valdīja ķeizars Indriķis IV.
Gregors VII bija ģeniāls cilvēks, kurš patiesi reprezentēja kristīgās baznīcas, tas ir, demokrātijas domu. —
Apskatījies visapkārt Eiropā, viņš tur redzēja tautas mostamies — kā sējumi mostas pēc ziemas miega. Viņš arī saprata, ka viņa, kā Svētā Pētera pēcnācēja uzdevums ir ievākt šo brīvības ražu, kas izaugusi no Kristus vārda sēklas; lai emancipētu tautas, kuru priekšstāvis viņš bija, viņš nolēma pirmāmkārtām emancipēt pašu baznīcu.
Tāpēc 1076.gadā viņš publicēja dekrētu, ar kuru saviem pēcnācējiem noliedza Svētā Krēsla ieņemšanu saistīt ar kādas laicīgas varas gribu.
Ar šo dienu sākot Svētais Krēsls bija pacelts tādā pašā augstumā kā ķeizara tronis, un ja aristokrātijai bija savs cēzars, tad tagad tāds bija arī tautai.
Nekad vēl gadījums, liktenis vai augstāka vara nebija nostādījusi vienu otram pretī divus cilvēkus ar tik neatlaidīgu gribu.
Uz pāvesta dekrētu Indriķis IV atbildēja ar reskriptu. Romā ieradās viņa sūtnis, kurš pavēlēja valdonīgajam pontifiksam nolikt tiāru, bet kardināliem lika ierasties ķeizara galmā, lai tur nozīmētu citu pāvestu.
Starp garīgo un laicīgo varu bija sācies karš.
Gregors VII kā Olimpietis ļāva krist sava zibens bultām.
Ķeizar* smējās par ekskomunikāciju.
Un patiesi — abu cīnītāju spēki likās ļoti nevienādi.
Indriķis III bija atstājis savam dēlam milzīgu mantojumu, pirmkārt, visu feodālo varu Vācijā, šai klasiskajā feodālisma zemē; tad, otrkārt, pilnīgi noteicošu iespaidu visā Itālijā un, beidzot, tiesību iecelt un, protams, arī atcelt pāvestus.
Gregoram VII nebija nekā; viņam pat nebija noteikšana ne Romā, ne Baznīcā, kuru tas bija sacēlis pret sevi ar celibāta uzlikšanu priesteriem un vajādams tos Baznīcas locekļus, kas gribēja paturēt savas sievas vai piegulētājas.
Bet tur, kur trūka redzama spēka, radās neredzams varas atbalsts — sabiedriskā doma.
No visām pusēm vajāts bēglis tomēr palika uzvarētājs, kaut gan šim uzvarētājam viņa nāves stundā nebija pat akmens, ko palikt pagalvī, un viņš mira, teikdams šos vārdus, kas ļoti atgādināja Bruta pēdējo teicienu:
„Es mīlēju taisnību un ienīdu netaisnību, tāpēc arī mirstu trimdā. "Dilexi just it i am, et od iv i iniquitatem, propterea morior in exilio"
Bet ekskomunikācija nepalika bez sekām. Vācijas prinči sapulcējās Terburgā, un tā kā Indriķis IV dusmās bija pārkāpis savas varas robežas, kas viņam gan piešķīra tiesību uz investitūru, bet nevis uz iecelšanu, tā piedraudēja viņu atcelt uz to pašu tiesību pamata, ar kādām to bija izvēlējuši, ja viņš gada laikā nesamierinātos ar Svēto Krēslu.
Un viņam vajadzēja piekāpties. Kā grēku nožēlnieks ķeizars ieradās pie Romas vārtiem bez kareivjiem, bez karogiem, bez bruņojuma, tērpies ar virvi apjoztā svētceļnieku tērpā un basām kājām. Asti, Kremona, Milāna, Pāvija un Lodi redzēja viņu ejam garām un pārliecinājušās, cik bezspēcīga būtne ir tāds ķeizars bez sceptera un zobena, tās viņa acu priekšā lauza tam doto uzticības zvērastu.
Gandrīz vai visu atstāts Indriķis IV vienā kreklā, basām kājām trīs dienas nostāvēja sniegā Kanosas pils pagalmā. Tikai pēc trim dienām pāvests bija ar mieru viņu pieņemt.
Nākamajā dienā šīs abas valdošās varas — ķeizars un pāvests — kopīgi gāja pie dievgalda, pie kam pāvests lūdza Pestītāju pārvērst maizi indē, ja viņš būtu kādā ziņā vainojams.
Dieva vietnieks uzticēja lietas izšķiršanu Dieva tiesai.