— Kāpēc tā, tu nezvērs? — jautāja hercogs.
— Tāpēc, ka man ir savas aizdomas… Šis cilvēks jūs pieviļ.
— Virvi, ungār, tu vari pārgriezt, uz to tu esi meistars.
Sbira acis iedzirkstījās.
— Tikai, ja tu to izdarīsi, — turpināja hercogs — es likšu bendēm sasiet atkal abus galus kopā, bet tā kā tavs kakls būtu mezgla vidū… Vai tu nu saproti?
— Jā, monsieur, — nomurmināja ungārs atkāpdamies.
— Tad panāc šurp! — hercogs pavēlēja.
Mazliet aizvainotais ungārs novērsās.
— Es apsolīju simts florinu tam, kas man pirmais pateiks Luīzas adresi.
— To es zinu, monsieur, un cerēju, ka būšu tos nopelnījis.
— Bet es vēl piebildu, ka došu piecdesmit otram adreses pienesējam… Še, saņem.
Un hercogs pasvieda sbiram maku tā, kā sunim pamet kaulu.
Ungārs ņurdēdams paķēra to, pasvārstīja rokā, lai pārliecinātos, vai tanī būtu solītā summa, tad atkal ieminējās par savām aizdomām:
— Lai nu kā, monsieur, — viņš teica, — jo lielāka būs jūsu labvēlība pret mani, jo vairāk es jums atgādināšu: neuzticieties šim cilvēkam!
Un viņš aizgāja, atstādams hercugu domīgu, kas tam pavisam nebija parasts.
VI
NOASA BALODIS
Kamēr ungārs hercogam stāstīja par savām aizdomām, kaut arī, kā mēs to jau redzējām, bez panākumiem, Lorencīno izgāja no Rikardi pils, un tiklīdz bija ārpus redzes aploka, steidzīgiem soļiem devās uz savu nelielo, bet apbrīnojamu gaumi iekārtoto mājiņu, kura bija cienīga būt par paša Alkibiāda vai Fiesko mitekli.
Aizdarījis ieejas durvis, viņš skriešus uzskrēja pa trepēm, un vēl pirms • Birbanta iegāja kabinetā, kur to gaidīja minētā persona, kas nebija gribējusi nosaukt savu vārdu.
12. 3axa3 N» 333
Dzirdot Lorencīno soļus, kas tai acīm redzot jau bija pazīstami; viņa norāva masku un piecēlusies steidzās pretī.
— Luīza!.. — iesaucās Lorencīno un viņa balsī bija dzirdams pārsteigums un bailes.
Luīza metās sava līgavaiņa rokās.
— Luīza! — atkārtoja Lorencīno, bailīgi apkārt skatīdamies un dodams Birbantam zīmi apsargāt durvis. — Ak, Dievs! Kā tu varēji būt tik neuzmanīga un ierasties pie manis gaišā dienas laikā?
— Lorencīno, — iesaucās jaunā meitene, — hercogs zina, kur es dzīvoju!
. — Vai tik vien tās bēdas? — smiedamies jautāja Lorencīno.
— Augstais Dievs! Un tu domā, ka tā nav vislielākā nelaime, kāda mums būtu varējusi notikt?
— Katrā gadījumā, mīļais bērns, es to biju paredzējis un spēris vajadzīgos soļus. Bet tagad saki man, jo man tas ir jāzina, kā tas viss notika?
— Šorīt, izejot no Santissima Annunciātas, kurp es biju aizgājusi noklausīties svēto mesi, kāds cilvēks man bija sācis sekot.
Lorenco paraustīja plecus.
— Es tev jau labi piekodināju, bērns, neiziet bez maskas.
— Mans dārgais Lorenco, es biju maskā. Bet nenojauzdama, ka šodien kāds cilvēks grib mani izspiegot, es vienu acumirkli noņēmu masku, lai ar svētīto ūdeni pārmestu krusta zīmi, bet šis cilvēks bija noslēpies aiz ūdens tvertnes.
— Un tā viņš tevi pazina un sāka sekot?
— Līdz pat mājām…
— Tev vajadzēja iegriezties pie kādas draudzenes un aiziet pa • pakaļdurvīm, lai nojauktu viņam pēdas.
— Ak, Lorenco, es par to nemaz neiedomājos! Redzēdama, ka man seko, es vienkārši zaudēju galvu.
— Un šis cilvēks bija ungārs?
— Jā, es to parādīju Asuntai, un Asunta viņu pazina.
— To visu es jau zināju.
— Kā! Tu zināji? Kā tas ir iespējams?
— Es nāku tieši no hercoga.
— Nu, un tad?
— Un tad, mans mīļais bērns, pirmkārt tev nevajag uztraukties.
— Man nevajag uztraukties!.. Jā, kā tas saprotams?
— Tev ir vismaz trīs dienas un trīs naktis laika.
— Trīs dienas un trīs naktis?
— Trijās dienās un trijās naktis var daudz kas notikt, — teica Lorenco.
— Bet, atceries, ka, ieteikdams man visādus līdzekļus, kā noslēpt manu atrašanās vietu, tu man simtām reižu esi teicis, ka tu labāk gribētu mirt, nekā redzēt viņu atklājam.
— Jā, bet toreiz mums draudēja lielas briesmas.
— Un vai tagad šo briesmu vairs nav?
— Vismaz tās nav tik lielas.
— Tātad tu neuztraucies par to, ka hercogs zina manu dzīvokli?
— Es viņam pateicu tavu adresi, pirms ungārs to bija paspējis izdarīt. Jaunā meitene vienu acumirkli palika bez valodas.
— Lorenco, — viņa teica, — es tevi redzu, es tevi klausos, bet saprast es tevi nesaprotu.
— Luīza, vai tu man uzticies?
— O, jā…
— Nu, labi, kāda tad tev vajadzība mani saprast?
— Ak, es tomēr gribētu ieskatīties tavā sirdī.
— Nabaga bērns, visu ko tu vari no Dieva izlūgties, tikai ne to!
— Un kāpēc ne?
— Tad tu gribi ieskatīties bezdibenī…
Un smiedams savu savādo smieklu, viņš piebilda:
— No tā, ko tu tur redzētu, tev sāktu galva reibt.
— Lorencīno!
— Tu arī?
— Nē, nē, Lorencīno, mans dārgais Lorenco!
— Vai tev, Luīza, nav vairāk nekā jauna, ko man teikt? — jautāja Lorenco, stingri skatīdamies uz meiteni.
— Vai tas tev arī jau būtu zināms?
— Ka tavs tēvs ir Florencē, vai nav tā?
— Ak, Dievs!..
— Tu redzi, es jau to zinu…
— Jā, vai tu zini visu? Saki! — meitene izbailēs iesaucās.
— Es zinu, ka tu, Luīza, esi eņģelis un ka es tevi mīlu, — atbildēja Lorencīno.
— Šorīt pie manis atnāca kāda mūks un atnesa man šo priecīgo un tomēr briesmīgo ziņu, viņš ar mani ilgi runāja par tevi un mūsu mīlu.
— Ceru, ka tu viņam nekā nebūsi stāstījusi? — jautāja Lorenco.
— Tomēr, bet tikai kā bikts noslēpumu.
— Luīza! Luīza!
— No viņa mums nav ko bīties, tas ir brālis Leonardo, Savonarolas māceklis.