Ķeizars atgriezās Vācijā. Tur viņš aizmirsa doto solījumu un to, ka bija dalījis svēto mielastu ar savu ienaidnieku.
Viņš iecēla Klementu III par pāvestu; sakāva vācu firstus, kas bija piedraudējuši to atcelt no troņa, kā uzvarētājs pārgāja Alpus un ieņēma Romu.
Bet tad Dieva lāsts, it kā atriebdams tā Kunga priesteri, gāzās par veco ķeizaru. Viņa vecākais dēls Konrāds, kuram tas bija piešķīris Romas karaļa titulu, sacēlās pret viņu.
Indriķis IV atņēma tam karaļvārdu un par viņa pēcnācēju iecēla savu otro dēlu.
Bet ķeizara ģimenē bija ieperinājies dumpīgs gars.
Šis otrs dēls, arī Indriķis, savukārt sacēlās un, vai nu būdams laimīgāks vai nelaimīgāks nekā viņā brālis, sagūstīja savu tēvu.
Tad bīskapi, kas bija tīri no simonijas grēka, izrāva sirmgalvim no rokām kroni, scepteri un karaļtērpu. Kad tēvs redzēja, ka pats dēls paceļ roku pret viņu, viņa žēlabas bija ne mazāk aizgrābjošas kā Cēzara vārdi:
„Tiklīdz es to ieraudzīju, savās sāpēs un tēva mīlestībā līdz sirds dziļumiem satricināts, es metos viņam pie kājām un lūdzu to pie viņa Dieva, viņa dvēseles svētības un goda atsacīties no sava nodoma un nesagandēt ar šo varmācības aktu savu sirdsapziņu un sava vārda labo slavu, jo kaut arī savu pārkāpumu dēļ es būtu izpelnījies tā Kunga sodību, bet nekad vēl dievības likums nav cēlis dēlus par tēvu grēku atriebējiem."
Šis lūgums, kas būtu varējis aizkustināt visniknāko ienaidnieku, neatrada dēla sirdi; pamests bez visa kā, pat bez drēbēm, badā un aukstumā Indriķis ieradās Speierā un pieklauvēja pie Dievmātes baznīcas vārtiem; viņš pats bija to cēlis un tagad, atsaukdamies uz to, ka viņš prot lasīt un dziedāt, lūdza pieņemt viņu baznīcas apkalpē.
Bet mūki izturējās draudīgi un to padzina, un viņš devās uz Lježu, lai tur nomirtu kā visnožēlojamākais ubags, pie kam viņa apbedīšana tika liegta un tā miesas veselus piecus gadus trūdēja kādā pagrabā.
Un tā, lūk, ķeizars un pāvests, galvenie pretinieki šai cīņā, kas turpinās jau gadu simteņus un ilgi vēl šķels cilvēku cilti, abi nomira trimdā, viens Lježā, otrs Salernā, tālu no troņiem, uz kuriem tie reiz bija sēdējuši.
No šīs cīņas starp kroni un tiāru radās tie divi lielie nogrupējumi, kas bija par postu visai Itālijai.
Tie, kas nostājās pāvestu, tas ir, tautas pusē, pieņēma gvelfu vārdu, atvasinādami to no Saksijas hercoga Indriķa Lepnā brāļa dēla Bavarijas hercoga Gvelfa II vārda. Tie, kas pieslējās Indriķim IV, tas ir, aristokrātijai, saucās par gibelīniem pēc Vaiblingenas pils, kuras sinjors bija Švābu zemes hercogs, Fridriķa Hohenštaufena dēls Konrāds.
Florence tāpat kā citas pilsētas sašķēlās divās partijās, un šo partiju naids, kā liecina Dante, bieži krāsoja Arno ūdeņus sarkanus, tā kā lilijas kļuva sārtas.
Un tagad vēl pēdējo vārdu par šo Itāliju, šo Grieķijas meitu un Francijas māti, kuras skolēni mēs esam tiklab kara, kā arī politikas mākslā.
Tai laikā, kad citu tautu arhitektūra vēl kalpoja reliģiskiem mērķiem, itāliešiem jau bija, un tas ir itāliešu garu zīmīgi raksturojošs fakts — sava pilsoniska arhitektūra.
Vārds pontifikss, burtiski tulkots, nozīmē — tiltu cēlājs.
Lielais vairums itāļu monumentu un gandrīz vai visi etrusku monumenti bija tilti, ūdensvadi, kapenes; dievnami Itālijā līdz XV gadsimtam stāvēja tikai otrā vietā. Vislielākās naudas summas Pizas pilsoņi veltīja nevis savai katedrālei, bet gan savam Kampo-Santo, tas ir, pilsētas kapsētai.
Pilsoņi savos kapos varēja justies labāk nekā Dieva baznīcā.
Kad Galcas Sforca gribēja pabeigt savas katedrāles arkas, viņam trūka arhitektu un tos vajadzēja aicināt no Strasburgas.
Itāļu sabiedriskajā struktūrā ievērību pelna vēl kas cits, proti: nevienā tautā individuālisms nav tik varens kā šeit. Itālis, kurš tikai ar zināmiem noteikumiem atdodas Dievam, ir vēl atturīgāks savās saistībās ar cilvēkiem.
Veselus trīs gadu simteņus Itālijas iekārta bijusi feodālisma atveids, bet nekad pats feodālisms.
Tajā ir stipras pilis, strauji zirgi, skaisti ieroči, bet nav kā Francijā no feodālisma izrietoša cilvēka pakļaušana cilvēkam.
Itāļa heroLsms ir augstākas dabas; viņš pieķeras idejai un ja viņš reiz ir pieķēries kādai idejai, tad viņš arī mirst par to un mirst apbrīnošanas cienīgi.
Kas tad bija šis Indriķis IV, kuram pieķērās gibelīni? Tikai ideja.
Un kas bija Gregors VII, kuram pieķērās gvelfi? Tāpat ideja.
Bet, kā jau mēs teicām, viena reprezentēja aristokrātiju, otra — demokrātiju.
Itāļu ģēnijs ir kaislīgs, bet bargs. Viņš nepieļauj, kā to mums atļauj mūsu ģēnijs, nevajadzīgu briesmu dēku pilno meklēšanu tāpat kā Servantesa darbs, viņa bruņniecības poēma ir satīra par bruņniecību.
Protams, viņiem ari ir melanholisks ģēnijs — Torkvato Tasso. Bet Tasso tika uzskatīts par prātā jukušu, un ja jūs pavaicāsit itāļiem, ko viņi vērtē augstāk, „Trakojošo Rolandu" vai «Atbrīvoto Jeruzālemi", deviņi no desmit jums atbildēs: — «Trakojošo Rolandu".
Tas pats sakāms par arhitektūru un glezniecību. Maz dabas skatu, tāpat kā maz ir aprakstošās poēzijas. Visur, pat laukos vērojams pilsētas konstruktīvais iespaids, un modernajā Itālijā jūs varat redzēt tiklab seno etrusku, kā arī romiešu pilsētu ietekmi.
Zemes vidienas itālim nepietiek ar tām robežām, ko viņam kalnu un krāčaino upju veidā ir novilkusi pati daba. Atstādams savu marmora pili, viņš nemeklē meža paēnu, zaļo mauru vai brīvi plūstošos, čalojošos strautus; nē, viņš apmaina savu pili pret kādu villu ar akmens iežogotiem dārziem un ūdens baseiniem.
Apskatiet labi šo villu Destē un Izolabella, no kurām viena atrodas vienā, bet otra otrā Itālijas malā, un jūs redzēsit, ka tie ir tie paši ciklopiskā rakstura vilcieni, kādus sastopam nevien Volteras mūros, bet arī Piti un Stroci piļu drūmajos masīvos; tāpat arī, ja, pārejot no arhitektūras pie glezniecības, ja jūs tikai labi pameklēsit, tad atradīsit to pašu etrusku mākslai īpato līniju Džioto, Rafaēla un pat Mikelandželo darbos. Florenciešu un tāpat arī romiešu skolas gleznotāju cilvēku figūras gandrīz vai vienmēr izpaužas primitīva vienkāršība un pozu nabadzība, un tas arī ir saprotams zemē, kur brauc vēl ar tādām pašām arbām, kā mums to apraksta Vergīlijs un kur lopus, kā tajos laikos, kad Mantijas dzejnieks vēroja lielos, gremojošos vēršus, vēl joprojām baro ar koku lapām, nevis ar zāli, un tie ir jāieslēdz aplokos, lai nenopostītu vīnogulājus un jaunos olīvu dēstus.