— Nu, labi.
Te ungārs apklusa un izstiepa kaklu uz tās mājas pusi, kurā bija iegriezušies abi vēlīnie gājēji.
Viņa sejas vaibsti šai brīdī bija tik izteiksmīgi, ka viņa biedrs pat nedomāja tam prasīt stāsta turpināšanu un arī izstiepa kaklu minētajā virzienā.
— Ātri! Ātri! — pēkšņi iesaucās ungārs.
— Ko? Kas ir?
— Tur cērtas.
— Jā gan… es arī dzirdu zobenus šķindam…
— Uzbrukums monsieur].. Džakopo, tu steidzies pie Torta ielas durvīm…apakšā pie trepēm tu atradīsi knaibles!., es skriešu te… Turieties, monsieur, turieties dūšīgi!.. Es tūdaļ būšu klāt!..
Un kamēr Džakopo nokāpa pa kāpnēm un, apbruņojies ar knaiblēm, devās Torta ielas virzienā, ungārs, izrāvis zobenu, pazuda dārzā.
Gandrīz vai tai pašā acumirklī kāds maskojies stāvs parādījās augšā uz mūra un, pieplacis notekai, nogaidīja, kamēr ungārs bija pazudis no viņa redzesloka. Tad tas žigli nokāpa pa kāpnēm, aizskrēja līdz Segio Kaporāno akai, izvilka no sava mēteļa apakšas bruņukreklu un iesvieda to akā; tad viņš atkal atgriezās uz mūra un, redzami uztraukts, sāka klausīties.
Pēc dažām sekundēm atskanēja kliedziens. Tā mēdz kliegt tikai nāvīgi ievainots cilvēks… Tad apklusa zobenu šķinda un iestājās pilnīgs klusums.
— Viens no viņiem ir beigts, — nomurmināja maskotais cilvēks, — bet kurš?
Viņa neziņa nevilkās ilgi; tiklīdz tas bija izteicis pēdējo vārdu, uz mūra parādījās kāda cilvēka galva, tad pleci un, beidzot, viss stāvs. Šis cilvēks zobenu turēja zobos. Ieraudzījis savu biedru, kurš to apakšā pie kāpnēm laukumā gaidīja, viņš apstājās, izņēma zobenu no mutes, nopurināja no tā asinis un sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Pie joda! — viņš teica tik mierīgā balsī, ka nemaz nevarētu sacīt, ka šis cilvēks nupat ir bijis nāves briesmās, — esi tu gan varens biedrs, Lorencīno!.. Mums uzbrūk tikai divi vīri un man jāaizstāvas nevien savā vietā, bet arī vēl tavējā!..
— Ak, monsieur, es domāju, ka mums tas jau reiz uz visām reizēm ir noskaidrots, ka es būšu uzticams līdzgaitnieks jūsu dzīrēs, jūsu izpriecās, jūsu mīlas dēkās, bet jūsu cīņās, — nē… jūsu neveiksmēs — nē… jūsu zobenu cirtienos — nē, nē, nē! Ko lai dara! Jums jāsamierinās ar to, ka tāds, lūk, es esmu, vai ļaujat man iet…
— Zaķapastala! — norūca hercogs un, pārsviedies pār mūri, kāpa zemē pa kāpnēm.
— Jā, zaķapastala, kā tik vien jūs gribat, - atbildēja Lorencīno. — Bet starp līdzīgiem man ir vismaz tā priekšrocība, ka es neslēpju savu mazdūšību. Un bez tam vēl, — piebilda jaunais cilvēks smiedamies, — man taču nav, kā jums, bruņukreklā, kas man varētu dot dūšu.
Hercogs ar abām rokām ātri saķēra pie krūtīm un viņa uzacis draudoši savilkās.
— Tu man to atgādināji, — viņš teica, — es to būšu aizmirsis marķīzes istabā.
Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās, lai kāptu atpakaļ pa kāpnēm; bet Lorencīno, satverdams aiz mēteļstūra, to atturēja.
— Nudien — viņš teica, — pats nelabais ir ielīdis Jūsu Augstībā… Kā! Nieka bruņukreklā dēļ jūs gribat doties briesmās?..
— Tas ir to vērts, — atteica hercogs.
Tomēr viņš uzklausīja Lorencīno un atstāja trepes, par kurām jau bija sācis rāpties augšup.
— Nekad es vairs neatradīšu citu, kas man tik labi piegulētu, kā viņš tā piekļāvās manam augumam, ka nelikās smagāks par caunādas vai zīda vamzi.
1 1. 3aK83 No 333 *
— Marķīze jums to atsūtīs vai atnesīs pali. Vai jūs ari zināt, ka sēru tērpā viņā izskatīsies ļoti skaista?.. Kuru tad no tiem abiem jūs nodūrāt? Es ceru, ka marķīzu…
— Man liekas, ka būšu nogalinājis abus.
— Kā, otru ar'?
Hercogs paskatījās uz savu zobenu, kura asmens līdz pusei bija sarkans no asinīm.
— Tad viņu dzīvībai, — viņš turpināja, - vajadzētu būt sīkstai kā kaķiem. Bet pagaidi… lūk, nāk ungārs; viņš mums pastāstīs ko jaunu.
— Patiesi — uz mūra parādījās ungāra galva.
— Nu, kas ir? — jautāja hercogs.
— Lieta darīta, monsieur, viens ir beigts un otrs arī tikpat kā pagalam… Vai Jūsu Augstība vēlas, ka es to nobeidzu?
— Lai paliek… Tas apstāklis, ka viņi mums uzbruka klusēdami, modina manī zināmas aizdomas, ka viens no tiem bija pats Cibo, tas ir skaidrs, bet man liekas, ka otrs bija Selvadžo Aldobradīni, kas uz tiesas sprieduma pamata ir izraidīts no Florences. Ja tas patiesi būtu viņš, tad šī atgriešanās vairs nebūtu vienkāršs gadījums, bet jau īsta sazvērestība. Paziņo slepenās uzraudzības priekšniekam par visu notikušo un liec manā vārdā apcietināt ievainoto.
— Un nu, monsieur, — teica Lorencīno, — man liekas, mēs varam pazust! Viens cilvēks nogalināts, otrs ievainots un tas viss vienā naktī… man šķiet, tas ir pietiekami.
— Jo vairāk tāpēc, — piebilda hercogs, — ka mums šeit vairs nav ko darīt.
Un hercogs jau bija gatavs doties projām pa Dilūvio ielu, lai sasniegtu Santa Maria Novella laukumu, bet otrs sbirs, kas pa to laiku arī jau bija atgriezies, viņu atturēja.
— Ne uz to pusi, monsieur, — viņš teica, — es dzirdu tur vairākus nākam.
— Tā ir, — apstiprināja ungārs.
Un viņš aizvilka hercogu pa Koči ielu.
— Nu, nu, — noteica hercogs, — vai tad tev, ungār, arī ir bailes?
— Gadās, — atbildēja sbirs. — Un jums, monsieur?
— Nekad, — atteica hercogs Aleksandrs. - Bet tev, Lorencīno?
— Vienmēr, — bija atbilde.
Un visi četri ar hercogu Aleksandru priekšgalā pazuda kādā tumšā ieliņā, kas izgāja uz Lielā Hercoga laukumu.
II
SBIRS MIKELE TOVOLAČĪNO
Abi hercoga Aleksandra pavadoņi nebija kļūdījušies — patiesi trīs cilvēki tuvojās Santa Kroče laukumam, tikai nevis pa Dilūvio ielu, bet gan pa tai paralēlo Fogna ielu.