Tad apspiestā balsī, it kā tas sarunātos pats ar sevi, piebilda:
— Pirmkārt jau, ja es gribētu begt, — un viņš izstiepa savu roku uz Santa Kroče pusi, — no šā klostera atskanētu kāda balss, kas mani nosauktu par ģļēvuli. Lielais paldies par jūsu laipnību, monsieur, bet ja jūs dotos atpakaļ, tad es būtu lūdzis jūsu atļauju palikt šeit.
Vai nu Fīlips Stroci dzirdēja Mikeles vārdus vai nē, bet viņš neatbildēja tam ne vārda un liekas bija nogrimis dziļās pārdomās.
Stāvoklis patiesi bija šaubīgs. No sākuma Fīlips Stroci bez iebildumiem bija piekritis hercoga Aleksandra iecelšanai, jo tikai vēlāk trimdā, viņš bija īsti mācījies pazīt šo Klementa VII protežēto Kārļa V znotu. Pateicoties savām milzīgajām bagātībām, kā arī savam augstajam stāvoklim, viņš svešumā bija kļuvis visu trimdinieku galva. Viņš bija uzņēmies saistības ar republikāņu partiju un sakarā ar šīm saistībām bija ieradies kopā ar labprātīgajiem trimdiniekiem marķīzu Cibo un Selvadžo Aldobrandīni Florencē, lai noorganizētu visu Florences gvelfu sacelšanos.
Bet mēs jau redzējām, kādā veidā viņam aizslēdzās to namu durvis, kuros tas bija cerējis atrast patvērumu.
Kurp lai viņš iet? Politiskas partijas vadonis nepieder vienīgi tikai sev. Ja S|roci kristu hercoga Aleksandra rokās, republikāņu partijai būtu beigas, jo viņš bija ne vien tās labā roka, bet arī galva.
Viņš vēl joprojām bija nogrimis savās domās, kad pēkšņi atvērās Santa Kroče klostera vārtiņi un pa tiem iznāca kāds dominikāņu mūks, kas, iedams uz savu Svētā Marka klosteri, devās pāri laukumam taisni uz Torta ielu, kuras stūrī stāvēja Fīlips Stroci un Mikele Tovolačīno.
Dzirdot vārtu čīkstēšanu un mūka soļus, Fīlips Stroci pacēla galvu.
— Kas šis ir par mūku? — jautāja viņš Tovolačīno.
— Tas, Ekselence, ir kāds dominikānis.
— Man viņš jāuzrunā.
— Man arī.
Un kā akmens tēls Stroci atdalījās no sienas un devās pretī mūkam, kurš, redzēdams pretimnācēju, apstājās.
— Piedošanu, tēv, — uzrunāja to Fīlips, — ja es nemaldos, jūs esat no Svētā Marka klostera?
— Jā, mans dēls, — atbildēja mūks.
— Vai jūs pazināt Savonarolu?
— Esmu viņa māceklis.
— Un viņa piemiņa jums ir svēta?
— Es viņu godāju tāpat kā svētos mocekļus.
— Manu tēv, es esmu trimdinieks; nams, kurā es cerēju atrast patvērumu, man ir slēgts; par manu galvu ir izsolīti desmit tūkstoši zelta florīnu, jo mans vārds ir Fīlips Stroci. Godājamo tēv, Savonarolas vārdā es izlūdzos no jums pajumti.
— Mīļo brāli, man ir tikai mana nabadzīgā mūka celle, bet tā ir jūsu rīcībā.
— Godājamo tēv, apdomājiet, ka jūs sagaida vajāšana vai varbūt pat nāve.
— Izpildīdams savu pienākumu, es tos saņemšu ar prieku.
— Nu, tad, godājamo tēv…
— Es jau teicu, ka mana celle ir jūsu rīcībā. Es iešu un jūs sagaidīšu.
— Vēl šonakt es pieklauvēšu pie klostera vārtiem.
— Prasiet tik pēc brāļa Leonardo.
Abi vīri spieda viens otram roku. Brālis Leonardo jau gribēja turpināt savu ceļu, bet šoreiz to aizturēja Mikele.
— Atvainojiet, godājamo tēv, — viņš teica.
— Ko jūs vēlaties, mans dēls? — jautāja mūks.
Mikele vilcinājās, tad, no pieres sviedrus slaucīdams, viņš beidzot izdabūja pār lūpām:
— Vai starp mūķenēm, kas dzīvo šajā klosteri, nav kāda, kas saucas?..
Un samulsis viņš atkal apklusa.
— Vai jūs esat aizmirsis viņas vārdu? — jautāja mūks.
Mikele skumji pasmaidīja.
— Es drīzāk aizmirstu savējo, — viņš teica. — Viņas vārds bija Nella.
— Kas jūs bijāt šim nabaga bērnam, mans dēls? — jautāja mūks. — Vai jūs bijāt viņas radinieks, draugs vai vienkārši svešinieks?
— Es biju…
Mikele saņēma visu savu drosmi un teica:
— Es biju viņas brālis.
— Tad, mans dēls, — atbildēja mūks svinīgi pacilātā balsī, — lūdziet par viņas dvēseli, kas ir debesīs.
— Mirusi! — Mikele iesūcās piesmakušā balsī.
— Šorīt, — papildināja mūks.
Mikele nolieca galvu, it kā šis sitiens tai būtu bijis par smagu, bet tūdaļ atkal viņš to pacēla.
— Ak, debesu valdniek, — viņš teica, — tu esi liels un žēlīgs; pēc šīs pasaules nemiera pilnās dzīves — miers debesu augstībā; pēc īsa ciešanu brīža — bezgalīga svētlaime. Vai es, tēv, viņu varētu redzēt?
— Šonakt viņas miesas pārvedīs uz Svētās Annas klosteri, kur viņa vēlējusies tikt apglabāta. Jūs varēsit to redzēt, kad viņu iznesīs pa klostera vārtiem.
— Vai tas notiks drīz?
— Lūk, tur jau viņu nes.
— Paldies.
Mikele satvēra mūka roku un to noskūpstīja. Mūks paskatījās vēl uz Stroci un pamāja tam ar roku, it kā likdams saprast, ka tas viņu gaidīs, un tad aizgāja pa Torta ielu.
Un patiesi, kā brālis Leonardo nupat vēl bija teicis, Santa Kroče klostera vārti plaši atvērās un zem velvēm ar lāpām rokā parādījās gara rinda grēku sūdzētāju. Četri no tiem, iedami starp divām melnām lāpnesēju rindām, nesa uz pleciem jaunas, deviņpadsmit vai divdesmit gadus vecas meitenes līķi, kas bija noguldīts uz puķēm klāta katafalka: viņas piere bija apvīta ar baltu rožu vainagu un, neskatoties uz līķa
bālumu, no jaunavas neaizsegtās sejas bija redzams, ka tā bijusi brīnišķīgi skaista.
To ieraudzījis, Mikele tik smagi un sāpīgi ievaidējās, ka gājiens apstājās.
— Brāļi, — viņš teica, — es jums ko lūgtu.
Vai nu aiz pārsteiguma, vai ziņkāres uz brīdi iestājās klusums.
Mikele turpināja:
— Ak, brāļi, nolieciet uz vienu acumirkli šis jaunās meitenes miesas: tajās pukstēja sirds, kas vienīgā šinī pasaulē mani ir mīlējusi, un tagad, kad tā ir stājusi pukstēt, es gribētu tai pēdējo reizi pateikties par viņas mīlestību.