— Ir tāda vienkārša spēle — kazino. Brīnums, ka jūs neesat nekad par to dzirdējis, — bērnu spēle.
— Esmu redzējis, kā to spēlē, — rāmi atteica metiss.
— Kā tad tā? — izgrūda Dīkons. — Varbūt jūs domājat, ka varat to spēlēt?
— O nē, to gan nel Baidos, ka man nepietiks tam apķērības.
— Kazino ir lieliska spēle, — laipni piezīmēja Grīfs. — Man tā ļoti patīk.
Dīkons neklausījās viņā.
— Es saspēlēšu ar jums par desmit mārciņām partijā — līdz trīsdesmit vienam punktam, — viņš nelika mierā Pīteru Džī. — Un es jums parādīšu, cik maz jēgas jums ir par kārtīm. Sāciet! Kur ir jauna kava?
— Nē, paldies, —• atbildēja metiss. — Mani gaida, lai spēlētu bridžu.
— Jā, nāciet šurp! — uzstājīgi lūdza Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter, un sāksim!
— Nobijāties no tādas vienkāršas spēles kā kazino, — zobojās Dikons. — Varbūt likme par augstu? Nu, ja tā, tad es spēlēšu ar jums uz pensiem vai fārtingiem.
Šī cilvēka izturēšanās apvainoja visus klātesošus. Makmērtrijs vairs nevarēja to paciest.
— Rimstieties, Dīkon! Viņš teica, ka vairs negrib spēlēt. Lieciet viņu mierā!
Dīkons saniknots pagriezās pret mājas saimnieku, bet viņš vēl nebija paguvis sākt zākāties, kad iejaucās Grifs.
— Es labprāt saspēlētu ar jums kazino, — viņš sacīja.
— Bet ko jūs par to zināt?
— Neko sevišķu, bet es gribētu pamācīties.
— Nedomāju nodarboties šovakar ar mācīšanu kaut kādu pensu dēļ.
— Jā, pareizi gan, — atbildēja Grīfs. — Esmu ar mieru spēlēt gandrīz vai uz jebkuru summu, protams, saprātīgās robežās.
Dīkons gribēja tikt vaļā no šā uzmācīgā cilvēka vienā paņēmienā.
— Simts mārciņu partija, ja tas jūs apmierina.
Grīfs ar prieku piekrita.
— Viss kārtībā! Lieliski! Sāksim! Vai svīpus[4] jūs ari
skaitāt?
Dīkons apjuka. Viņš bija cerējis, ka Goboto tirgotāju pārbiedēs lielā summa.
— Vai svīpus jūs arī skaitāt? — Grīfs atkārtoja. Endrū atnesa jaunu kavu, un Grīfs izvilka no tās džo-
keru.
— Protams, ka ne, — atbildēja Dīkons. — Tā ir zīdaiņu spēle.
— Priecājos, — piekrita Grīfs. — Man arī nepatīk zīdaiņu spēles.
— Ak tā? Labi, es jums pateikšu, ko mēs darīsim. Mēs spēlēsim uz piecsimt mārciņām.
Dīkons atkal bija cietis sakāvi.
— Piekrītu, — teica Grīfs, sākdams jaukt kārtis.
— Pirmie iet ārā, protams, trumpji un pīķi, pēc tam lielais un mazais kazino, tālāk dūži tādā pašā kārtībā kā bridžā. Pareizi?
— Bet esat gan jūs visi jokdari, — Dīkons teica iesmiedamies, taču viņa smiekli izklausījās samāksloti.
— Kā es varu zināt, ka jums ir nauda?
— Tāpat kā es nezinu, vai jums ir nauda. Mak, cik lielu kredītu man izsniegs sabiedrība?
— Cik lielu jūs gribēsiet, — atbildēja pārvaldnieks.
— Vai jūs personiski garantējat to? — jautāja Dīkons.
— Protams, — teica Makmērtrijs. — Varat būt drošs, ka sabiedrība pieņems viņa parakstu par summu, kas lielāka par jūsu akreditīvu.
— Jaunākais dala, — teica Grīfs, nolikdams kavu Dīkonam priekšā uz galda.
Dīkons tā kā sāka šaubīties un pārlaida īgnu un bažīgu skatienu klātesošo sejām. Pārvaldnieka palīgi un kapteinis pamāja ar galvu.
— Es nevienu no jums nepazīstu, — Dīkons gaudās.
— Kā es varu būt pārliecināts? Nauda uz papīra ne vienmēr ir reāla lieta.
Tad Pīters Džī izņēma kabatas portfeli un palūdza Makmērtrijam pildspalvu.
— Es neko vēl neesmu pircis, — metiss paskaidroja,
— tā ka visa summa ir neskarta. Es tūliņ žirēšu to jums. Te ir piecpadsmit tūkstošu. Lūk, skatieties!
Dīkons paķēra čeku, kad Džī sniedza to pāri galdam. Viņš lēni izlasīja čeku un paskatījās uz Makmērtriju.
— Vai viss ir pareizi?
— Jā. Tas ir tāds pats čeks kā jūsējais un tikpat derīgs. Sabiedrības papīri vienmēr ir derīgi.
Dīkons pārcēla kārtis. Viņam bija jādala. Bet laime arī šoreiz novērsa no Dīkona savu vaigu — un viņš zaudēja.
— Vēl vienu partiju, — viņš teica. — Mēs taču nenorunājām, cik partiju spēlēsim, un jūs nedrīkstat pārtraukt spēli, kad es esmu zaudējis. Es gribu turpināt.
Grīfs sajauca kārtis un iedeva, lai Dīkons pārceļ.
— Spēlēsim uz tūkstoti, — viņš ierosināja, kad bija zaudējis arī otro partiju. Bet, kad tūkstotis bija izkūpējis tāpat kā divas iepriekšējās likmes par piecsimt mārciņām, viņš lika priekšā spēlēt uz diviem tūkstošiem.
— Likmes dubulto, lai atspēlētu naudu, — brīdināja Makmērtrijs, bet Dīkons bargi paskatījās uz viņu. Taču pārvaldnieks nerimās: — Jūs nedrīkstat piekrist paaugstināšanai, Grīf, ja vien esat pie pilna prāta!
— Kas šeit spēlē šo spēli? — Dīkons uzbrēca saimniekam, bet pēc tam uzrunāja Grifu: — Esmu paspēlējis jums divus tūkstošus. Vai spēlēsiet uz diviem tūkstošiem?
Grifs pamāja ar galvu, sākās ceturtā partija, un Dīkons uzvarēja. Viņa nekrietnā rīcība bija redzama kā uz delnas. Kaut gan Dīkons no četrām partijām trīs bija zaudējis, tomēr savu naudu viņš atguva. Ar šo brīnišķo triku — pēc katra zaudējuma divkāršot likmes — viņš panāca to, ka ar katru uzvarēto partiju atguva visu zaudēto, lai cik partiju bija zaudējis.
Nebija šaubu, ka tagad Dīkons gribētu pārtraukt spēli, bet Grīfs pasniedza viņam kavu, lai pārceļ.
— Ko? — iesaucās Dīkons. — Jūs gribat vēl spēlēt?
— Mums nekas vēl nav iznācis, — Grīfs untumaini nomurmināja, sākdams dalīt kārtis. — Parastā likme — piecsimt mārciņu, jā?