Dīkonam laikam kļuva kauns par savu rīcību, un viņš atbildēja:
— Nē, tūkstoš mārciņu. Un ko vēl es teikšu: trīsdesmit viens punkts velkas pārāk ilgi. Kāpēc nevarētu būt divdesmit viens? Ja vien tas nav jums par ātru …
— Tā būs patīkama un ātra spēle, — piekrita Grīfs.
Viss atkārtojās. Dīkons zaudēja divas partijas, divkāršoja likmi un atspēlēja savu naudu. Taču Grīfs nezaudēja pacietību, kaut gan šī viltība atkārtojās vairākas reizes. Beidzot notika tas, ko viņš bija gaidījis — Dīkons vairākas reizes pēc kārtas zaudēja. Viņš divkāršoja likmi uz četriem tūkstošiem un zaudēja, divkāršoja uz astoņiem tūkstošiem un atkal zaudēja, un visbeidzot lika priekšā divkāršot uz sešpadsmit tūkstošiem.
Grīfs papurināja galvu.
— Jūs pats zināt, ka nevarat to darīt. Jums ir akreditīvs tikai par desmit tūkstošiem.
— Tātad jūs vairs negribat spēlēt? — aizsmakušā balsī jautāja Dīkons. — Jūs gribat teikt, ka gribat pārtraukt spēli, paturot manus astoņus tūkstošus?
Grīfs pasmaidījis atkal papurināja galvu.
— Tā ir laupīšana, visīstākā laupīšana, — turpināja Dīkons. — Jūs pievācat manu naudu un neļaujat man to atspēlēt.
— Nē, jūs maldāties. Es patiešām gribu, lai jūs atspēlētu savu naudu. Jums vēl ir atlikuši divi tūkstoši.
— Labi, labi, tad spēlēsim, — piekrita Dīkons. — Jums jāpārceļ.
Spēle turpinājās pilnīgā klusumā, reizēm bija dzirdamas tikai aizkaitinātā Dīkona piezīmes un lamas. Skatītāji klusēdami pildīja un tukšoja viskija glāzes. Grīfs neklausījās partnera dusmu izvirdumos, visa viņa uzmanība bija pievērsta spēlei. Viņš spēlēja nopietni. Kavā bija piecdesmit divas kārtis, kurām vajadzēja sekot, un viņš ari sekoja tām. Kad divas trešdaļas kāršu bija izdalītas, Grīfs nolaida roku.
— Man ir, — viņš paziņoja. — Divdesmit septiņi.
— Bet ja nu jūs kļūdāties? — nobālējis draudīgi jautāja Dīkons.
— Tādā gadījumā esmu zaudējis. Saskaitiet!
Grīfs pasniedza viņam savas kārtis, un Dīkons ar drebošiem pirkstiem sāka skaitīt. Viņš atbīdīja savu krēslu no galda un izdzēra glāzi tukšu. Paraudzījies visapkārt, viņš ieraudzīja klātesošo nelaipnos skatienus.
— Es domāju, ka ar nākamo tvaikoni braukšu uz Sidneju, — viņš sacīja neparasti mierīgi un bez lielības.
Grīfs vēlāk teica:
— Ja viņš būtu žēlojies vai taisījis troksni,_ es viņam nebūtu devis šo pēdējo iespēju. Bet viņš ieņēma savas zāles kā īsts vīrietis, un man bija tas jādara.
Dīkons paskatījās pulkstenī, māksloti nožāvājās un grasījās celties kājās.
— Pagaidiet, — Grīfs viņu atturēja. — Vai jūs negribat vēl pacīnīties?
Dīkons atlaidās krēslā, gribēja runāt, bet nevarēja; viņš aplaizīja sausās lūpas un piekrītoši pamāja ar galvu.
— Kapteinis Donovens agri no rīta dodas ar «Gungu» uz Karo-Karo, — bez kāda sakara ar iepriekš teikto sāka Grīfs. — Karo-Karo ir smilšu gredzens jūrā ar vairākiem tūkstošiem kokospalmu. Tur aug arī pandani, bet nevar augt ne saldie kartupeļi, ne taro. Tur ir apmēram astoņi simti iezemiešu, valdnieks un divi galvenie ministri, un tikai šie trīs valkā apģērbu. Tā ir dieva aizmirsta nomale, uz kuru es vienu reizi gadā sūtu šoneri no Goboto. Dzeramais ūdens tur ir iesāļš, bet vecais Toms Batlers iztiek ar to jau kādus divpadsmit gadus. Viņš ir tur vienīgais baltais, un viņam ir pieci puiši no Santakrusas. Viņi aizbēgtu vai arī nogalinātu veco, ja vien varētu. Tāpēc viņi ir aizsūtīti uz turieni. Viņi nevar aizbēgt. Viņam vienmēr sūta no plantācijām tos, kas nogrēkojušies. Misionāru tur nav. Divi skolotāji no Sa- moa tika nosisti, kad viņi izkāpa krastā pirms vairākiem gadiem. Jūs, protams, brīnāties, kāpēc es to visu stāstu. Bet pacietieties! Kā jau teicu, kapteinis Donovens rīt no rīta dodas savā gadskārtējā braucienā uz Karo-Karo. Toms Batlers ir vecs un kļuvis pavisam nevarīgs. Es mēģināju aizdabūt viņu uz Austrāliju, bet viņš pateica, ka gribot palikt Karo-Karo un turpat arī nomirt, un pēc kāda gada tas droši vien arī notiks. Viņš ir vecs savādnieks. Man jāsūta uz turieni kāds baltais, lai nomaina viņu. Varbūt jums būtu pa prātam šis darbs? Jums būtu jāpaliek tur divi gadi.
Pagaidiet, es vēl neesmu beidzis! Jūs šovakar bieži runājāt par rīcību. Tā nav nekāda rīcība, ja cilvēks paspēlē to, ko pats nav nopelnījis, vaiga sviedros strādā* dams. Naudu, ko jūs man paspēlējāt,- jūs saņēmāt mantojumā no sava tēva vai no kāda cita radinieka, kurš to nopelnījis, pūlēdamies vaiga sviedros. Bet, ja cilvēks nostrādā divus gadus Karo-Karo par aģentu, tas jau kaut ko nozīmē. Es lieku tos desmit tūkstošus mārciņu, ko jūs man paspēlējāt, pret diviem darba gadiem. Ja jūs uzvarēsiet, nauda būs jūsu. Ja pazaudēsiet, jums jāpieņem darbs Karo-Karo un rit no' paša rīta jādodas uz turieni. To varēs saukt par īstu rīcību. Nu, vai spēlēsiet?
Dīkons nespēja parunāt. Rīkle viņam bija kļuvusi sausa, un, ņemdams kārtis, viņš tikai pamāja ar galvu.
— Vēl kas, — turpināja Grīfs. — Es varu izkārtot vēl labāk. Ja jūs paspēlēsiet, divi jūsu darba gadi būs mani, protams, bez atlīdzības. Un tomēr es maksāšu jums algu. Ja jūs strādāsiet apmierinoši, ja izpildīsiet visas instrukcijas un likumus, es jums divus gadus maksāšu pa piectūkstoš mārciņām gadā. Nauda tiks ieskaitīta jūsu rēķinā, un jūs to saņemsiet ar procentiem no sabiedrības, kad būs pienācis laiks. Vai esat tā ar mieru?
— Tas nu ir par daudz, — nomurmināja Dīkons. — Jūs esat netaisns pats pret sevi. Aģents saņem tikai desmit vai piecpadsmit mārciņas mēnesī.
— Tā būs atlīdzība par jūsu rīcību, — Grīfs teica, likdams noprast, ka saruna jābeidz. — Bet, iekams sākam spēli, es uzrakstīšu dažus no šiem likumiem. Ja jūs paspēlēsiet, jums divus gadus katru rītu būs tie skaļā balsī jāatkārto. Tas nāks jums par labu. Kad jūs būsiet tos skaļi atkārtojis septiņsimt trīsdesmit Karo-Karo pavadītus rītus, esmu pārliecināts, ka tie paliks jums atmiņā uz mūžu. Iedodiet man savu spalvu, Mak! Tā …