Dziedot izliecās atkal taisni gadu nastas saliektie veču augumi, asarainās acīs iedegās kvēle, un vecās, zilganu dzīslu izvagotās rokas turēja kannu osas cieši sakrampētās saujās kā zobenu spalas un šķēpu rokturus.
Tikai pret rīta pusi, kad sāka jau gaisma svīst, pamazām aprimās veču dziedāšana. Viens pēc otra tie sagura. Cits mēģināja gan nokļūt līdz mierīgākai atpūtas vietai, bet vairums apgūlās turpat uz grīdas vai dzīru galda.
Atkrita istabas kaktā uz siena klēpja brītiņu atpūsties arī Kaspars. Un sapņos redzēja karotāju pulkus, ķēniņu Nameju, par kuru bija stāstījuši un dziedājuši iereibušie veči, un sevi pašu žiglu jātnieku priekšgalā laužamies ienaidnieku rindās. Zobeni šķinda, āvas blāzmoja, un cīņas laukam pāri šalca veču dziedātās sentēvu — karotāju kaujas dziesmas. Tikai dziedātāji nebija vairs veči, bet gaiši jaunekļi mirdzošiem šķēpiem rokās. Zemgalē vairs nebija neviena kunga, neviena vācieša. Paši kungi, paši darbos gājēji. Un tikai ķēniņš augstākais par visiem, ķēniņš ar zelta kroni galvā un sarkanu mēteli uz pleciem. Ķēniņš Namejs.
Stefana Batorija un viņa uzticamā kalpa Zamoiska, lielā kroņa hetmaņa ciņu biedrs — vecais kņazs Jānis Gundars, maskaviešu veicējs pie Veližas, Veļikije Lūkiem, Suražas un Nēveles un tatāru uzvarētājs četrpadsmit kaujās un astoņdesmit astoņos sīkākos kautiņos, par kuriem dziedāja tikai stepju vēji un veci Ukraines koklētāji, gulēja savā Slavutas pilī uz slimības gultas jau no Debesbraukšanas dienas, cīnīdamies ar nāvi tikpat aukstasinīgi un bezbailīgi kā citkārt ar neticīgo ordām un Maskavas cara streļeiem. Un baiļu nebija vecā karotāja sirdī arī tanīs dienās, kad visiem un arī viņam pašam jau kļuva skaidrs, ka līdz ar lapu dzeltenumu un aizejošo dzērvju klaigām ir atnācis viņa dzīves pēdējais rudens.
Kamēr vēl vecā kņaza kājas nebija atsacījušās klausīt, viņš bija dienām ilgi mēdzis sēdēt pie savas guļamistabas loga, ar lāčādu uz ceļiem, ietinies caunu kažokā (veco vīru kratīja aukstuma drebuļi pat tveices pilnajās diendusas stundas) un nenovērsdams acu no Lvovas ceļa, pa kuru bija aizsteidzies uz Itāliju viņa sūtītais jātnieks, lai aicinātu Gundaru, cilts pēdējo atvasi, jauno kņazu Bo- gislavu, uz viņa tēvu pili no studenta gaitām atpakaļ. Jau trīs mēneši bija aiztecējuši kopš tās dienas, kad ziņnesis bija aizauļojis gar stāvo Goriņas krasta krauju, pazuz- dams ozolu silā. Bet ziņnesis vēl nebija atjājis atpakaļ, un arī par kņazu Bogislavu viņa vectēvs vēl nebija saņēmis ne ziņas. Un, jo tuvāk nāca vecā kareivja miršanas stunda, jo lielāks nemiers sāka mocīt gadu nastas nomākto viņa dvēseli.
Kņazs Gundars negribēja šķirties no dzīves neredzējis sava vārda mantinieku, un bažas, ka varbūt ziņnesis nav atradis savu jauno kungu un Bogislavs paliks bez senču svētības, māca vecā vīra sirdi kā lietuvēns. Sevišķi no tās dienas, kad kājas vairs nespēja panest viņa izdēdējušo augumu un sulaiņiem bija nācies aiznest pilskungu nēšus atpakaļ tā cisās. Dažiem jau likās, ka vecais kungs palicis bērna prātā, jo vārdi, kurus tagad brīžiem nikni runāja viņa pastīvā mēle, vairs nebija tā kalpiem saprotami, un tie izbijušies un mulsdami vērās kungam sejā. Tad kungs kļuva vēl niknāks, kliedza, lādējās, izgrūzdams nesaprotamus lāstu vārdus, un viņa acīs, kuras asaroja no vecuma, sāka gailēt ļauna uguns. Izbijušies sulaiņi tad steidzās, ko kājas nesa, pie pils uzrauga Gaidas — veca, kaujās nosirmojuša karakalpa, kas bija izstaigājis kungam lidzi viņa ciņu gaitas un piedzīvojis gandrīz tikpat lielu vecumu. Vienīgi Gaida vēl prata vecajam kungam izdabāt un, likās, arī saprata, ko mirējs vēlas. Viņu ieraugot, vecais kungs parasti nomierinājās, un vārdos, kurus nesaprotami šļupstēja viņa mēle, vairs nebija agrākās nepacietības un niknuma. Un drošākie no sulaiņu bara, kuri bija uzdrīkstējušies palikt aiz durvīm, lai noklausītos, par ko runā ar savu kalpu vecais pilskungs, mēdza stāstīt pārējiem, ka arī Gaida sācis ar kungu sarunāties tikpat nesaprotamā mēlē mierinādams un pat norādams. Kungs pamazām aprimis, beidzis lādēties, un abi tad klusi runājušies līdz pirmajiem gaiļiem un pat ilgāk. Bet, par ko īsti, nevarējis saprast ne vārda, kaut gan leitim Donātam, jaunajam pils medniekam, kuru vecais kņazs bija atvedis priekš pieci gadi no purvainajiem Dainavas siliem, daža skaņa tā kā likusies dzirdēta tin pazīstama. Un vecākie sulaiņi bailīgi meta krustus, skaitīdami tēvreizi, jo sirmo vienaci Gaidu turēja pilī par vilkaci un burvi un no viņa bijās vēl vairāk kā no paša pilskunga.
* « *
Bija vēss oktobra vakars, un ap nosūbējušiem pils mūriem griezās rudens viesuļi, dzenādami lietus mākoņus un locīdami parkā vecos ošus un zarotos kastaņkokus. Tumsa nolaidās arvienu dziļāk, un tad satumsa melna nakts. Tikai izretim viesuļi atklāja mākoņu skrandām aizsegto mēness seju, un tad uz mirkli kļuva gaišāks un upes dzelmē sāka drebēt mēness atspīdums un joņojošo mākoņu spocīgās ēnas. Tad atkal spēji satumsa viss, mākoņu bari aizsedza bālo mēness vaigu un vecās pils melnie, masīvie mūri, spokaini celdamies pret tumšajām, joņojošām debe- im, paši likās kā mākoņu pulki, kas uz brīdi apstājušies pēc traka skrējiena.
Pilskunga guļamistabas lielajā kamīnā dega milzīgas ozolbluķu šķilas, smagi liesmodamas aiz nokvēpušajām sudraba restēm, un istabas kakti bija pilni baisu ēnu. Turpat kamīna tuvumā Gaida bija pavēlējis no vilku un lāču ādām sulaiņiem uztaisīt kungam guļamvietu un tur noguldīt mirēju. Vecais kalps cerēja, ka kamīna svelmainais siltums vēl spēs uzturēt viņa kunga dziestošo dzīvības siltumu un ļaus mirējam sagaidīt rīta ausmu. Pats Gaida, aizraidījis bargi projām visus pārējos, sēdēja.pie pilskunga cisām un nekustēdamies vērās tam sejā, kas kamīna uguns gaismā izskatījās vēl bālāka un pavisam bez dzīvības. Acis bija cieti pievērtas, sirmie, plānie mati aplipuši ap sviedraino pieri, un rokas bezspēcīgi un slābani gulēja gar sāniem. Tikai krūtis vārgi cilājās un krita, un lūpas, nedzirdami kustēdamās, liecināja, ka slimnieks vēl nav beidzis dzīvot.