Gaidas bargā, nebeidzamām grumbu svītrām izvagotā seja bija skarba un cieta kā arvienu. Tikai sirmās ūsas bezspēcīgāk nokarājās lejup, un vecais karakalps ar rokas plaukstu šad un tad pārvilka sev pār acīm un seju, izberzēdams kamīna dūmu sūrumu.
Slimnieks piepeši iepleta acis, kā redzēdams vēl nebijušus likteņus, un viņa sakaltušās lūpas klusi iedrebējās. Kalps piecēlās, maigi noliekdamies pār pilskunga dziestošo seju.
— Vai kungam gribas dzert? — viņš ierunājās, un balss tam skanēja sēri un reizē skarbi, nākdama caur sāpju un žēluma aizžņaugtu kaklu.
— Gaidi, — mirējs tikko dzirdami runāja, — vai viņš vēl nav pārnācis?
— Nē, kungs, vēl ne, — Gaidis skumji atteica, un viņa dzīslainās, drebošās rokas sāka neveikli sakārtot virs slimnieka krūtīm caunādas apsegu. — Vēl nemana. Es vēl vakarā aizsūtīju uz Kremencas pusi mūsu jātniekus: sak, varbūt jaunajam kungam zirgs piekusis ceļā un tas nespēj vairs uz priekšu tikt. Vēl gan nemana ne jaunā kunga, ne jātnieku.
— Gaidi, — atkal iedrebējās mirēja lūpas, — bet ja nu viņam ceļā būs gadījies kas ļauns?
Gaidis noraidoši papurināja savu sirmo galvu.
— Nē, kungs, — viņš skumji teica, — vēl pagājušā nakti es mēģināju zīlēt jaunā kunga likteni. Manas zin- tes nemelo. Šonakt viņš ieradīsies pie tevis sveiks un vesels. Un izrunāties ar viņu tu arī vēl paspēsi. Tikai prieka gan viņš nepieredzēs nekāda, šajā saulē dzīvodams, — vecais kalps gausi nobeidza, pieceldamies atkal kājās un sākdams ar krāsns urķi bikstīt kamīnā degošās ozola šķilas. Pussaplakušās liesmas uzšāvās augstāk, un pār slimnieka cisām un kalpa seju kā asinis parlija sarkanais uguns atspīdums.
Brīdi cieta kiusu i pilskungs, i viņa vecais kalps.
— Lai ar', Gaidi, — slimnieks pēc brītiņa ierunājās, — lai ar' tā būtu! Kas par to? Ir jau tiesa, arī es pats vairs lāgā neticu, ka Skumants būs tas īstais, sen gaidītais, kas uzmauks Nameja gredzenu sev pirkstā un vedis savu tautu uz Zemgali atpakaļ. Grāmatu tārps Skumants, kam sapelējušu pergamentu gudrības jau no bērnu dienām bija mijākas par ieročiem un medību taures skaņām. Skumants lai būtu tas daudzus mūžus gaidītais ķēniņa Nameja valsts atjaunotājs, viņa varas mantinieks? — Nē, es tam nevaru ticēt; un tomēr šis ticības stariņš man tagad ir kā gurušam ceļiniekam stepju gana būdiņas uguntiņa puteņa auros un ziemas nakts tumsībā.
Jau bērnu dienās no cilvēka var vērot, kāds viņš būs kā jauneklis un ko spēs veikt vīra gados, un tomēr — tā gribētos ticēt, kaut es šoreiz būtu maldījies. Jau tik daudzu paaudžu cerības bijušas maldi, izgaisis un iznīcis viss. Mēs abi divi laikam būsim pēdējie no tā lielā ļaužu pulka, kas citkārt runāja mūsu tēvu valodā. Un arī gredzena neviens nav redzējis no tās dienas, kad slēdzis nāvē acis viņa valkātājs. Ja nebūtu tā vecā pergamenta, es labprāt ticētu, ka viss sentēvu stāstītais un zintenieku zīlētais ir tikai māņi un murgi, tukšas bērniem stāstāmas pasakas. — «Gredzenam radīsies jauns valkātājs, zemgaļu jaunekļi un vīri ies viņam līdzi pret ziemeļiem kā sarkanu kāvu pulks, un viņu zobeni izcirtis caur vācu rindām mūsu tautai atpakaļceļu uz viņas tēvzemi.» — Tā stāstīja mums bērnībā mūsu tēvi, un sentēviem neapnika gaidīt pareģojuma piepildīšanos.
Kur tagad mūsu tauta, kur viņas vīri un jaunekļi? Un, ja tagad arī celtos tas sengaidītais Nameja gredzena val- kātājs, — kur ir tie karotāju pulki, kurus viņš vadīs uz savu sentēvu zemi atpakaļ, lai izdzītu no turienes vecā lapsas Ketlera dēlus ar visiem viņu kalpiem un tiktu no savas tautas kronēts ar Zemgales ķēniņa kroni — ar zelta vārpu vaiņagu?
Divi nevarīgi veči — viss karotāju pulks. Tauta izkaisīta pa visiem vējiem; seno karotāju dēli aizmirsuši savu valodu. Viss ir bijis māņi, pasakas, nekas vairāk. Alūsu cilts nogrimusi leišu muklājos un krievu purvos kā lingas laists akmenis. Skumantus mēs tagad saucam par Bogisla- viem, Tautgožus par Jāņiem, un tevi, vecais draugs, šie Volīnijas stīvmuguri dēvē par Gaidu, it kā tu vairs nebūtu vīriešu dzimuma. Citos vārdos mēs tagad saucamies visi; un vai tur kāds brīnums, ka mūsu mēle jau runā citu va
lodu nekā tā, kas reiz jautri skanēja pa visām Lietuvas malām? Kur vien Viļņas lielkungiem bija vajadzīgi uzticami robežas sargi, tur skanda zemgaļu mēle, un, kur vācu, krievu un tatāru asinis lija kaujās, tur arī zemgaļi nekavējās savas liet. — Bet viss tas bijis un izbijis. Kā pieguļnieka dziesma, kuru zēns beidz dungot, kad izdzisis viņa ugunskurs.
Pilskungs bija bezspēcīgi atkritis atpakaļ cisās un pēdējos vārdus norunāja gandrīz čukstēdams. Gaidis stāvēja, pieliecies pie kamīna, un gausi bikstīja degošās šķilas. Tad piepeši saslējās, sāka klausīties un teica:
— Kungs, mūsējie ir atpakaļ — nupat iedunējās uzvelkamais tilts.
Kņazs Gundars mēģināja piecelties, bet viņa nevarīgās rokas nespēja atbalstīt slābano ķermeni, un slimnieka pleci nevarīgi atšļuka atpakaļ cisās. Gaidis piesteidzās pie kunga gultas un sakārtoja no pagalvja ādām atbalstu, kurā atspiedies slimais varēja puszvilnis noturēties sēdus. Tad aplika tam ap pleciem caunu kažoku, sakārtoja segu un nostājās pie galvgaļa.
Aiz durvīm iedunējās steidzīgi, vingri soļi. Tad viņas aši atdarījās, istabā ienāca slaiks, melnā spāniešu mētelī tērpies jauneklis un metās pie slimnieka gultas, apskaudams mirēja sirmo galvu un skūpstīdams viņa izdzisušās, zilu dzīslu izvagotās rokas.