Sirmgalvis viņu maigi apkampa.
— Labi gan, dēls, ka tu esi tūliņ devies ceļā, citādi diezin vai mēs būtu vairs redzējušies, — viņš mīļi runāja, glāstīdams jaunekļa zeltaino galvu, un viņa sudrabotā drebēja. — Labi gan, Skumant, ka tu esi atkal pie manis! Tagad es varēšu aiziet mierā, nosvētījis sava vārda mantinieku, jo tu esi mūsu cilts pēdējais. Tavi brāļi viņvasar aizjāja aizkrāciešiem līdzi pasirot pa Krimas hana novadiem, bet no tā laika man par viņiem nav ne ziņas. Tatāru gūstekņi, kurus Zaslavas kņaza jātnieki pavasarī saņēmuši tepat aiz Jermoļinciem, esot stāstījuši, ka hans sagaidījis sirotājus pie Perekopas ar lielu spēku un apkāvis tos līdz pēdējam. Tagad jau Dangaita un Radagaisa kauliņus būs izbalinājis stepju vējš. Tu esi ne vien mūsu cilts, bet arī tautas pēdējais, kaut gan tu, puisīt, tikpat kā nekā nezini par savu tautu, saviem senčiem un viņu likteni, — sirmgalvis runāja, turēdams jaunekļa rokas savējās un lūkodamies tam sejā.
Gaidis bija aizgriezies sānis un sirdīgi novilka sev ar dūri pār seju, slēpdams ūsās noritējušu asaru.
Jaunek|a acis sastapās ar vectēva dziestošo skatienu. Glāstīdami un reizē kā meklējot, vaicājot un pētot, šie divi acu pāri iegrima viens otrā, spiezdamies lidz dvēseles dziļumiem. Jaunek|a acīs bija atkalredzēšanās prieks un bērna maigums. Vecā skatos — skumju žēlums un savāds, norūpējies mirdzums, kas metās arvienu drudžaināks, baiga nemiera un slepenu baiļu pilns.
ienācējs varēja būt, lielākais, gadus divdesmit vecs, zeltainiem matiem, kuru cirtas slaidi liecās ap nedabīgi stāvo pieri. No kuplo, tumšo, gandrīz kopā saaugušo uzacu apakšas — starp tām bija iegūlusies dziļa grumba, piešķirdama bērnišķīga maiguma pilnai sejai nelaikā novecojušās jaunības drūmuma izteiksmi, — raudzījās dzel- maini melnas acis, skumji sapņainas un reizē nopietnas, sevī noslēgušās. Zem spēcīgā deguna un asi cirstajiem vaigu pantiem nevarīgi liecās meitenīgi sārtas, jauneklīgas lūpas un mazs, daiļi veidots zods ar bedrīti pašā vidū. Tā bija savāda seja, pilna sapņainas nevarības un reizē cieta drūmuma. Mazliet deģenerējusies seja, kurā likās krustojamies vispretišķīgākas raksturlīnijas, sievišķīgs gļēvums un asa lepnuma spīts, meiteniga nevainība un spējas brīžiem tā valdīt un vadīt sevi kā neviens; fanātiska alka reiz sasniegt sprausto mērķi un slimīga dziņa — ļauties neticamākās fantāzijas lidojumam. Tā bija fanātiķa un auksta vērotāja, sapņotāja un gribas cilvēka seja, pilna pretrunu un nesaskaņu. Viena no tām sejātn, kuru nēsātāji mēdz tiekties pēc liela mērķa un to nekad neaizsniedz.
Sirmgalvja sejā iedrebējās nevarīgs žēlums, un liela asara noritēja pār viņa grumbaino, noliesējušo vaigu.
— Labi tomēr, dēls, ka tu esi atkal pie manis! A'laz jau gan mēs tikām arī agrāk redzējušies. Ko tur vairs slēpt —r Radagaiss ar Dangaitu toreiz, jūsu bērnībā, man patika labāki nekā tu. Viņiem jau zēna gados tika dīdīt trakos stepju zirgus, bultas mērķī šaut un vingrināt roku zobena ciršanā. Tev — turēties mātes brunčos un urbties sapelējušās grāmatu gudrībās un sapuvušu pergamentu putekļos. Kad ar Zamoiski gājām vajāt austriešu Maksi- iniliānu — pagāns bija iecerējis tikt Važas vietā par Polijas ķēniņu —, tu vēl biji tāds mazs tekainīts. Un, kad es pārnācu no tiem troņa tīkotāju kariem mājās, māte jau bija pasteigusies tevi aizsūta uz Itāliju pie savējiem: tas trakais vectēvs tik vien zinot kā mācīt viņas dēlus uz cil
vēku bendēšanu. Abi vecākie trakuļi šai jau nemaz vairs negribot klausīt, jāglābjot vismaz jaunākais. Nu, redzi, tavai mātei vismaz šajā lietā ir bijusi arī sava daļa taisnības. Un, ja ne gluži taisnība, tad vismaz tāda kā pare* dzēšana. — Ak, puisīt, es būtu laimīgāks tatāru verdzībā nekā tagad, kad tavi vecākie brāļi krituši karalaukā un tu esi manas cilts vienīgais turpinātājs, mūsu slavas un vārda mantinieks.
Bet kāpēc es tev visu to saku? Varbūt tu vairs nesaproti, ko runā tavs vectēvs, nesaproti to mēli, kurā runāja tavi senči un prata vēl Dangaits ar Radagaisu? Nebūtu jau arī brīnums, divpadsmit gadus tu neesi dzirdējis šo valodu.
Bogislavs visu laiku bija klusējis un kā brīnīdamies vēries vectēva sejā. Savādi sērīgā izteiksme jaunekļa acīs bija kļuvusi sāpīgāka, dziļāka. Tad sāka lēni raisīties viņa lūpas, meklēdamas aizmirstus vārdus un klupdamas, mal- dīdamās un atkal atgriezdamās uz īstā ceļa; tā mēdz maldīties un tomēr nepazūd uz vecas, reiz bērnībā staigātas tekas no svešuma pārnācis ceļinieks.
— Vectēv, nē, es — es neesmu aizmirsis mūsu valodu un arī to, ka mani brāļi tev bija jau toreiz mīļāki nekā es. Un tomēr es esmu atnācis un gatavs izpildīt visu, kāds arī nebūtu tavs pēdējais vēlējums.
Pār sirmgalvja seju pārlidoja gaišs prieks. Bet tūliņ izdzisa atkal, dodams vietu agrākajam vilšanās žēlumam.
— Labi, Skumant, ka tu vēl proti savu tēvu valodu! Varbūt tagad tu spēsi labāk saprast mūsu cilts likteni un teiku, kas apvijusies ap viņu kā apinis ap veca ozola stumbru. Es pats vairs nezinu, vai šai teikai ticēt vai neticēt. Dari tu, kā pats zini! Bet viņai ir svēti ticējuši visi senči un mūsu tauta, no kuras gan palikusies vairs tikai atmiņa.
Jaunekļa acīs uzzibsnīja tēraudains mirdzums. Sakniebis lūpas — tās tagad bija zaudējušas savu sievišķīgi gļēvo izteiksmi —, cieti savilktu seju viņš noliecās pie sirmgalvja.
— Kas tā ir par teiku? Es gribu viņu zināt, vectēv, dzirdi? Nevis tavu zaimu un izsmiekla, bet viņas dēļ es esmu nācis šurpu. Stāsti man to!
— Labi, dēls, — vecais atteica. — Un neļaunojies uz mani! Nav manā sirdī pret tevi, Skumant, ne izsmiekla, nedz nievu, tikai sāpes, dēls, kuras sāpējušas arī mūsu sentēvu sirdīs. Un lai Dievs dod, ka es arī tavējā varētu iededzināt šo sāpju uguni. Apsēdies, manu puisīt, tepat uz