cisu malas, un tu, Gaidi, padod man to veco pergamentu!
Jauneklis apsēdās pie vectēva kājām. Gaidis piegāja pie vecās, dzelzstīpām apkaltās tīnes istabas kaktā, atvāza tās vāku un, ieliecies iekšā, ilgi meklēja. Kad atgriezās atpaka) pie slimnieka cisām, viņa rokās bija mākslīgi veidota slaidu kaklu vāze, nosūbējusi no vecuma.
— Te būs, kungs, — viņš noteica, padeva kņazam vāzi un atkāpās savā vecajā vietā pie cisu galvgaļa.
Vecais Gundars maigi turēja nosūbējušo trauku savējās, un viņa sejā uz brīdi uzplauka bērna smaids.
— Redzi, Skumant, — viņš teica, izvilkdams no skuji- ņām un žuburotām saulēm izrakstītās vāzes vecu pergamenta vīstokli, — šī vecā vāze ir mūsu cilts lielākais dārgums, lielāks nekā tatāriem un maskaviešiem atņemtie dārgakmeņi un tas zelts, ko tavs tēvocis Madis pārveda no kara gaitām Anatolijas piekrastē. Šo vāzi atstājis Gundaru ciltij mūsu lielais sencis Namejs, par kuru tu bērnībā būsi dzirdējis, — lielais Zemgales ķēniņš, kurš beidza savu mūžu, sirodams pa prūšu novadiem, un kura tauta, palikusi bez valdnieka un vadoņa, nespēja vairs nosargāt savu zemi pret bruņiniekiem un aizgāja svešumā, izklīz- dama pa visām leišu lielkņazu zemēm un palīdzēdama vairot viņu slavu un valsts robežas.
Slimnieks sāka smagi klepot, un viņa seja, tam ilgāku laiku cīnoties pēc elpas, pietvīka sarkana. Gaidis aizsteidzās pēc trauka ar kausētiem bebru taukiem — zālēm, ar kurām vecais kņazs mēdza ārstēties no visām miesas kaitēm. Izdzēris malku smirdošā, siltā šķidruma, kņazs Gundars atviegloti uzelpoja, atlocīja vajā pergamenta vīstokli un iesāka no jauna:
— Šis te ir mūsu lielā senča testaments. Apstiprināts ar viņa paša parakstu — to rakstīšanas mākslu viņam ielauzījis jaunībā kāds sagūstīts vācu mūks — un apzīmogots ar Zemgales ķēniņu gredzenu. Redzi, te apakšējā stūrī uz sarkana zīmoga: Zemgales vanags rudzu vārpu vaiņagā. Vanags ir arī mūsu cilts ģerbonis, jo mēs, Gundari, esam vienīgie ķēniņa Nameja mantinieki un pēc taisnības mums, nevis pasaules staiguļiem Ketleriein nāl<tos sēdēt Jelgavas pilī un hercoga godā būt.
Jaunekļa acīs uzliesmoja agrākais tēraudainais mirdzums. Vēl žilbinošāks un skaudrāks. Vecais nelikās to manot un pasniedza viņam pergamentu. Bogislavs to kāri satvēra, un tverot viņam viegli drebēja rokas. Acis drudžainā steigā sāka burtot izbalējušo, sarkanu tinti rakstīto rakstu, lielos, neveikli smagos, līkumainos burtus. Varēja redzēt, ka tos rakstījusi roka, kas vairāk paradusi cilāt kaujas cirvi, un vēzt zobenu tai bijis vieglāk nekā turēt spalvu.
Rokraksts vietām bija tik nesalasāms un pusizdzisis, ka jaunekļa acis sākumā nevarēja nekā izburtot. Mazliet reiba galva, un sarkanie burti sāka dejot acu priekšā līdz ar milzīgo, sarkano zīmogu, kura vidū jautri vicināja izplestos spārnus mundrs vanags, tiekdamies no vārpu vaiņaga aizlidot debesu izplatījumā.
— Ko? Tu nevari izlasīt? Un vēl tāds grāmatu un pergamentu okšķeris! Nu labi, dod šurp! Ir jau tiesa, tas sencis jau nav bijis nekāds lielais skrīveris un tas raksts stipri izbalējis. Arī man viņu nācās sākumā diezgan grūti izburtot, bet tagad esmu simtiem reižu lasījis un zinu no galvas.
Un kņazs sāka trīcošā balsī lasīt sava senča pēdējo novēlējumu. Vārdi, kas nāca no vecā vīra lūpām, skanēja kā sirmas senatnes šalka, gausi un svinīgi, tikko saprotami, pilni savādu, smeldzošu sēru un mācoša smaguma. Dunošā svinīgo vārdu straume šalca jaunekļa ausīs kā smagi bruņotu veclaiku karapulku gājiens pa rasotu klaju rīta agrumā. Tur bija vārdi, pilni glāstoša maiguma, vārdi, kuros skanēja sāpju smeldze un bēdu grūtums, un nesalaužama ticība savai ciltij un viņas liktenim. Tālu, sen aizgājušu audžu svētīšanas vārdi lija jaunekļa dvēselē sēri un glāstoši, mudināja kā kara taure un aijāja kā mīļas rokas, kā sen pārdzīvotas, vēl tikai zemapziņā nojaušamas laimes atcere.
Tie bija vārdi, kurus rakstījis senais Tērvetes lielkungs un visas Zemgales valdnieks, slēgdams kara gaitās prūšos savas acis un lemdams par tēvu mantojumu un visiem zemgaļu novadiem. — Novēlējums, ar kuru tas iecēla mantinieku kārtā savas meitas Gunas un Tērvetes pils koklētāja Gundara pēcnācējus — «līdz laika steigas galam un tai dienai, kad nodzisīs saule un upes steigs tecēt atpakaļ pret pakalniem, kur sākās viņu avoti un ūdeņu ritēšana…». Novēlējums, ko tas, mirdams svešā malā, sūtīja savai zemei, viņas zemniekiem un varoņiem, piekodinādams dzīvot pēc tēvu ierašām un veciem senču tikumiem. — «Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…»
Jauneklis klausījās, Seju apslēpis rokās. — Gar pie- včrto acu plakstiņiem auļoja mirdzoši baltu jātnieku pulki; skaļi vaimanāja kara taures, un niknu karotāju šķēpi bija kā blāzmots mežs… Un visu priekšgalā sarkans karogs ar vārpu vaiņagu vidū un zelta vanagu uz tā. Un gavilējošas ļaužu jūras klaigas kā jūras bangu šalkoņa … Un zaļā, nebeidzamiem kviešu laukiem segusies Zemgale — Nameja zeme un Bogislava tēvu valsts, ko tas bija redzējis tikai sapņos, bērnībā aizmidzis uz aukles ceļiem un vēl miegā dzirdēdams viņas vecās lūpas klusi dziedam par ķēniņu Narneju un viņa zemgaļu likteni. —
Sirmgalvis apstājās lasīt un dziļi ievilka elpu. Un viņa balss, kaut gan tas teicās esot simtiem reižu lasījis šos neveikli uzvilktos sarkanos burtus uz vecā, ieplaisājušā pergamenta, bija pilna asaru un žēluma un drebēja.
Vel vairāk drebēja jaunekļa rokas, bet vaigs likās starojam viss.
— Vectēv, — viņš iesaucās, uzlēkdams kājās un satverdams vecā vīra rokas, — tu nekad netiki man stāstījis par šo pergamentu!
Vecais brītiņu klusēja. Tad gurdi nopūtās un teica:
— Es neesmu tev stāstījis vēl to teiku, kura savijusi ar šo pergamentu mūsu cilts likteņus. Lielkunga Nameja abi dēli tikuši Jelgavas pilī no vāciem ar viltu un neģēlīgā kārtā noslepkavoti. Mirdams prūšos no kādas mērim līdzīgas sērgas, lielais sencis rakstījis šo testamentu. Gunas dēls Gundars līdz ar tēvu un māti glābies leišos, kur Ķērnavas lielkungs tam devis lēņos Varenas un Ķeidana- vas novadus. Tās citas pilis — vēl pirms viena mūža mUins piederēja veselas septiņpadsmit līdz ar lieliem novadiem un paši Radzivili turēja par godu ar mums radoties — vēlākie Gundara pēcteči iemantojuši par nopelniem kauju laukos. Bet gājuputni, kam nav māju, viņi bijuši un palikuši. Tāpat kā tie citi mūsu tautas brāļi, kas aizgāja prom no vācu iekarotās dzimtenes. Miera nav bijis viņu sirdīs, un daudzi, ļoti daudzi no taviem senčiem aizklīduši uz svešām pasaules malām, pazuzdami bez vēsts no cilvēku atmiņas. Mans tēvs Skumants ieķīlāja visas pilis, atskaitot Slavutu, Sapcgarn un kņaziem Oginskiem un ai-brauca no Dancigas ar septiņdesmit kuģiem meklēt zau- deiās Zemgales vietā sev aiz jūras jaunu ķēniņa valsti. Aizbrauca un pazuda bez vēsts, un neviens no viņa 9000 karakalpiem nav griezies atpakaļ, lai stāstītu mājās palicējiem par sava kunga likteni. Sencis Giānde, aizklīdis kungam Edigejam līdzi Aizkaspijas stepēs, valdīja senajā