Ekbatānā kā Tamerlāna iecelts pavaldonis un centās uzmudināt savu kungu uz karagājienu pret vācu bruņiniekiem Livonijā. Varbūt jau tad mēs būtu atguvuši savu mantojuma tiesu. Bet sencis pavedis lielā hana mī|oto sievu; tas pavēlējis viņu dzīvu nodīrāt, bet sievu atdot tīģeriem.
Glandes brālim Varidotam lielkungs Vitauts pirms Tannenbergas kaujas solījis lēņos Zemgali un visu Livoniju, ja tas ar saviem zemgaļiem un tatāru pulkiem palīdzēs noveikt krustnešu armiju. Bet Varidots krita kaujā, un leišu lielkungs aizmirsa savu solījumu.
Varidota un Glandes vectēvs Tauris mēģināja ar zemgaļu un leišu kareivjiem kara laimi pret vāciem pats uz savu roku, bet tika sakauts un pakārts Jelgavas pils pagalmā citiem zemgaļu trimdiniekiem par biedinājumu.
Viņu ir daudz, un es varētu stāstīt par viņu dēkām un darbiem daudzas naktis. Bet mana stunda jau tuvu, un gan tu pats varēsi lasīt par saviem senčiem mūsu cilts hronikās. Gaidis tev parādīs, kur viņas noglabātas.
Dēls, starp taviem senčiem nav trūcis vīru, kas mēģinājuši atgūt savu mantojumu un spītēt liktenim. Un daudz tur ir arī tādu pašu sapņotāju un gājuputnu kā tavs tēvs Skumants un kāds esi tu pats. Tāds pats sapņotājs, nevis drošs savas cilts mērķa tvērējs ir bijis arī pirmais Gundars, Tērvetes pils koklētājs, kam princese Guna Jāņu naktī un bez tēva ziņas atdevusi vaiņagu. Ak, dēls, blakus ķēniņa Nameja — varenā karotāja un tautas sarga asinīm rit mūsu dzīslās arī sapņotāja un dziesminieka Gundara svaidīgās un nepiepildāmu sapņu un dēku pilnās asinis! Dangaits un Radagaiss bija Nameja asins; tu esi tāds pats sapņotājs un nevarības kareivis, kāds bija pirmais Gundars un mans tēvs un tavs vārdabrālis.
Un tomēr tu esi manas cilts un arī savas tautas pēdējais. Tāpēc asiņo mana vecā sirds, atceroties tavus brašos brāļus, un tāpēc varbūt tu arī dzirdējis nievas manos vārdos, kad tevi apkampa rokas, kas tevi mazu tika auklējušas. Tur nebija zaimu pret tevi, bet gan sāpes par mūsu cilts bēdīgo likteni. Mēs nespējam izvest līdz galam darbu, kas varbūt ir vairāku mūžu darbs, jo dēli nav spējuši staigāt ceļus, ko minuši viņu sentēvi. Nameja sāldo un Taura turpināto cīņu nevienam no mums nav bijis drosmes no jauna uzņemties un vest līdz galam. Tā ir mūsu cilts nelaime, mūsu lāsts, no kura mēs nespējam vaļā tikt. Dziesminieka un sapņotāja asinis rit mūsu dzīslās, kaut gan tur vajadzēja ritēt tikai karotāju un likteņa veicēju asinīm.
Sirmgalvis apklusa, cīnīdamies pēc elpas. Jaunekļa acīs liesmoja un dzisa savāda kvēle. Un tad viņa lūpas kā negribēdamas ierunājās:
— Un tu, vectēv? Kāpēc tev nebija dūšas šo mērķi galā vest? Tev, Stefana Batorija kara gaitu biedram un Radzivilu draugam, kura padomiem klausījuši divi ķēniņi?
Vecais apjuka, pūlēdamies apslēpt kauna mulsumu.
Brītiņu viņš vilcinājās ar atbildi. Tad saņēmās, kā celdams grūtu nastu, smagi nopūtās un teica:
— Arī es, dēls, esmu ne vien lielkunga Nameja, bet arī koklētāja Gundara pēcnācējs. Es gāju poļu ķēniņu kara gaitās un gaidīju, kad tie atzīs manus nopelnus. Pats par šiem nopelniem negribēju runāt un neraisījās arī mēle. — Biju par lepnu priekš tam, varbūt arī par gļēvu. Kas to lai tagad izdibinal Un, kad es biju beidzot saņēmis dūšu un taisījos sākt runāt par savām tiesībām, bija jau par vēlu: lapsa Ketlers bija paņēmis mūsu tēvu mantojumu …
Brītiņu atkal valdīja klusums. Kamīnā gurdi sprēgāja ozolu šķilas. Tad vecais pilskungs ierunājās kā no jauna, kā sen bijušu atcerēdamies un reizē atvainodamies un lūgdams piedošanu:
— Netiesā mani, dēls! Ņemt uzvaru kaujā ir vieglāka lieta nekā lūgt to, kas tev pēc taisnības pienākas. Un, ja valdnieks, kam tu esi godam ar zobenu kalpojis, šo taisnību neatceras, kaut gan tu esi viņam minējis par saviem senčiem un viņu tiesībām, tad mute paliek mēma, kā arī nesmeldzētu krūtīs sirds. — Un tad vēl, dēls, manim visu laiku likās, ka es neesmu tas īstais, lielā novēlējuma cienīgais.
— Kāpēc, vectēv? — Bogislavs kā lūgšanā un krampjos sažņaudza vecā vīra rokas.
— Redzi, Skumant, to otro teiku es tev vēl neesmu stāstījis, un varbūt taisni viņa ir atturējusi mani un tāpat vienu otru no staigāšanas senča Taura pēdās. Redzi, mums nav Nameja gredzena. Kur tas glabājas, to zin tikai Dievs un pats lielais sencis. Un teika, kas iet mūsu ciltī no paaudzes uz paaudzi, stāsta, ka tikai tas no mums atgū- šot Nameja mantojumu, kas uzmaukšot pirkstā Nameja gredzenu. Bet gredzena mums nav un nav arī ticības, nav paļāvības uz saviem spēkiem un drosmes lielo mērķi galā vest.
Jauna klepus lēkme atņēma sirmgalvim valodu, un uz delnas, ar kuru tas Sev aizsedza lūpas, parādījās asinis. Gaidis metās pie mirēja, kurš sāka jau locīties agonijā. Asinis no mutes tagad plūda aumaļām. Vāze, kuru slimnieks bija turējis piespiestu pie krūtīm, izslīdēja no stingstošām rokām, nokrita uz cietā akmens klona un, sēri ieskanēdamās, saplīsa, Un līdz ar sēro šķindoņu izdzisa sirmgalvja dzīvība.