Gaidis raudādams nokrita pie kunga kājām. Skumants noliecās pāri mirējam, noslaucīja asinis, kuras bija nokrāsojušas vectēva lūpas un bārdu, lēni aizspieda tam acis un kā meklēdams pavērās apkārt. Ieraudzīja saplīsušās vāzes suķes uz klona un neapzinīgi noliecās, lai tās uzlasītu. Un piepeši sastinga viss:
starp vāzes drumstalām uz akmens klona mirdzēja masīvs sudraba gredzens.
Bogislavs apmulsis grozīja pirkstos savādo gredzenu. Tas bija vecs sudraba kalums — pineklī savijušos zalkšu pāris, ap kuru galvām bija apvīts no zelta darināts rudzu vārpu vaiņags. Vaiņaga vidū jautri plēta spārnus dzeltens vanags.
Jauneklis mēģināja gredzenu uzmaukt pirkstā. Gredzens stāvēja kā uzliets. Bogislavs pagrieza gredzenoto pirkstu pret uguns atspīdumu. Zalkšu acis, darinātas no maziem rubīniem, nikni iegailējās, vārpu vaiņags likās pilns medainas rudzu ziedu smaržas, bet zeltotais vanags vingri plēta spārnus un tiecās aizlidot debesu izplatījumā.
Uguns kamīnā bija pamazām beigusi kvēlot. Caur šauro logu lija iekšā sarkana rīta blāzma, tērpdama jaunekļa plecus purpurā, bet uzlecošās saules pirmie stari zeltoja viņa galvu krāšņāk par ķēniņa vaiņagu.
Vecais Gaidis pacēla savu sirmo galvu, ieraudzīja jaunekļa purpuru un mirdzumu ap viņa galvu un nokrita uz vaiga pie viņa kājām.
— Kungs, tev ir ķēniņa Nameja gredzens, un tagad tu esi Zemgales valdnieks!
* * *
Vēsā rudens naktī, mēnesnīcai sudrabojot vecos pils mūrus un dzelmainos Goriņas atvarus, kņazs" Bogislav§ Skumants izjāja pa Slavutas vārtiem ar divdesmit bruņotiem jātniekiem. Neviens no karakalpiem nezināja, kurp vedīs viņus jaunais pilskungs, un tikai pēc tam, kad tumšajos ozolu silos sen bija nozuduši Slavutas torņi, austrumos jau sāka gaisma svīst un jātnieku un zirgu nāsīs iesitās dzestrs rīta vējš, nākdams no Dņepras stepju puses, vecais Gaidis, turēdamies kopā ar Donātu un sekodams kungam cieši nopakaļus, nedroši ievaicājās:
— Uz kurieni, kungs, mēs jāsim?
Kņazs Bogislavs uztrūkās kā no sapņa, mazliet pievilka pavadu un, nepagriezdams galvu, atbildēja:
— Uz Moldāviju, pie grāfa Zamoiska.
Jau piekto dienu kanclera un lielā kroņa hetmaņa Zamoiska karapulki turpināja Valahijas valdnieka Mihaila vajāšanu. Piekusa zirgi, piekusa jātnieki, sevišķi — smagie, dzelzīs kaltie huzāri, nemitīgā steigā brāzdamies uz dienvidiem. Bet ienaidnieks likās nenotverams. Tikai nodedzinātie ciemi, ceļmalās pamestie rati, piekrauti ar smagu laupījumu, sakapātu gūstekņu un nodzītu zirgu līķi liecināja, ka lepnais Valahijas vojevoda, kas nupat vēl bija taisījies atņemt Polijas draugam moldāvietim tā pēdējo patvērumu Hotinu, grib aizmukt bez kaujas ar poļiem atpakaļ savos Donavas muklājos.
Sestās dienas rītā, kad apvārkšņa malā pa labi jau sāka zilnēt tālo Karpatu grēdas, pie Zamoiska telts atauļoja priekšpulku vadoņa Zarembas izsūtītais izlūku komandieris Poplavskis un paziņoja, ka vojevoda Mihails ar saviem valahiem un tatāriem esot apmeties stundas gājienā pie Serctas upes, apjozis savu nometni ar vaļņiem un grāvjiem un gaidot hetmaņa armijas uzbrukumu.
Poplavska dragūniem, iztālēm pētot nometni, bija metušies skaustā Belgorodas tatāri, Mihaila sabiedrotie, un triekuši tos atpakaļ līdz pašam avangardam. Neuzmanīgais, mazliet lielīgais Poplavskis Šajā sadursmē bija zaudējis gandrīz pusi kareivju un lielāko daļu no labās auss, ko bija ķēris kāda murzas zobena cirtiens.
Hetmanis nikni sarāva sirmos uzačus, klausīdamies Poplavska ziņojumu. Bet, redzēdams, ka virsnieks tikko turas kājās, savaldījās un atlaida to klusēdams. Tad pamāja klātesošiem vadoņiem, ar kuriem kopā bija gatavojies ieturēt savā teltī brokastis, un sēdās zirgam mugurā. To pašu darīja arī vadoņi, dragūnu komandieris Zaremba un Sandomiras vojevoda Mnišeķs, Aloldāvijas gospodars Mogita, kas gāja hetmanim līdzi ar saviem pārpalikušiem kareivjiem, un jaunais, straujais skaistulis grāfs Toms Zamoiskis, hetmaņa miesassargu eskadrona komandieris. Hetmanis ar pavadoņiem uzjāja tuvējā kurgāna virsotnē, no kurienes varēja saredzēt zilgani līkumoto Seretas lenti.
Upes līcī no kalna, kuru no trim pusēm iejoza ūdens, cēlās gaisā dūmu stabi.
Hetmaņa seja savilkās nicīgā smīnā. Viņš pagriezās pret moldāvieti un teica:
— Taisnību sakot, es biju gaidījis no jūsu kaimiņa mazliet vairāk apķērības un jēgas kara mākslā. — Apmesties nometnē tādā vietā, no kuras atliek neveiksmes brīdī tikai viena izeja, un tā ir — upes dzelme! Nu, jo labāk! Iesim ātri pabrokastosim un tad ar Dieva palīgu varbūt varēsim redzēt pie pusdienu gaida kā viesi un gūstekni jūsu brālēnu Mihailu.
Tumšo moldāvieša seju pārlidoja zvērisks smaids.
— Kanclera kungs, cerams, būs tik laipns uri atļaus man pašam parūpēties par mana brālēna Mihaila labklājību, — viņš palocīdamies piebilda: — Mani kalpi jau ved līdzi priekš viņa tēstu mietu no pašas Hotinas.
Hetmanis atmeta ar roku.
— Viss vēl Dieva ziņā. Iesim, kungi, brokastīs!
Divas stundas vēlāk poļu huzāri, kurus vadīja Sandomiras vojevoda, apgāza Mihaila valahu pulkus un tatāru čambulus, kuri, redzot ienaidnieka tuvošanos, bija metušies tiem pretim. Sakautie mēģināja paglābties aiz nometnes vaļņa, bet poļu smago jātnieku trieciens bija tik straujš, ka ar to pašu grūdienu, kas apgāza ienaidnieku rindas ārpus nometnes, tie ielauzās valahu apcietinājumā. Pusstundas laikā cīņa bija galā. Kurš nepaguva laikus mesties no kraujas upē, tas saļima zem zobenu cirtieniem. Ievainotos nobeidza zirgu pakavi, jātniekiem sekojošo poļu kājnieku pīķi un Mogilas strēlnieku naži. Un arī no tiem, kas bija mēģinājuši glābties peldus, tikai retais aizsniedza Seretas labo krastu. Viss bēgļu vairums dabūja galu dzelmē. Dažus straume atnesa atpakaļ kreisajā krastā, kur tos, piekusušus un neapbruņotus, nobeidza ar rungām moldāviešu čigāni. Pašam Mihailam, kuru Mogila bija cerējis redzēt vēl šodien uzsēdinātu uz mieta, izdevās aizbēgt ar pāris desmit jātnieku uz Valahiju. Arī tur viņš nejutās drošībā un metās Karpatu mežos, aizmukdams uz Transilvāriiju, kaut gan vēl pagājušā vasarā ar saviem karakalpiem bija postījis un dedzinājis šīs provinces novadus. Bailes no Mogilas tēstā mieta, kuru tas veda sev līdzi no pašas Hotinas, bija tomēr lielākas par bailēm no ungāru atriebības.