Vakarā pēc kaujas un laupījuma dalīšanas visa uzvarētāju nometne dzirkstīja jautrās dzīru ugunīs un no iereibušo kareivju klaigām Moldāvijas stepes skanēja un šalca līdz pašai Donavai. Dragūni, tērpušies valahu bajāru lepnajos caunu kažokos, drūzmējās ap Mihaila vīnu mucu vezumiem, dzerdami ar bruņucepurēm simtgadējos, mol- dāviešu dzimtkungu pilīs valahu salaupītos vīnus. Huzāri, kuru spārni ugunskuru atspīdumā darīja tos līdzīgus dēmoniem, cepa uz saviem šķēpiem vēršu ciskas un veselus aunus un lielījās, cik katrs no tiem nogalinājis šīs dienas kaujā ienaidnieku. Pinkainie poļu tatāri, kā sauca rietumnieki Ukraines kazakus, izmetušies puskaili, dejoja ugunskuru gaismā savas mežonīgās dejas, un zem viņu zābaku papēžiem šļakstēja asins un izlietā vīna paltis, notašķīdamas apkārtesošo sejas ar sarkaniem dubļiem, no kuriem nāca reibinoša vīna un asins smaka. Citiem pa kājām šaudījās zvēriskie Mogilas algotņi — čigāni, grābdami cieti visu, kas nebija piesiets.
Sur tur jau bija dzirdamas niknas, draudošas balsis un zibēja asmeņi. Un tikai skaidrāko atgādinājumi, ka «vecais lauva» — kā sauca Zamoiski turki un tatāri — ar kautiņa cēlājiem pašu nometnē neprot jokus un liek tos uzvilkt augšā pie pirmā zara, piespieda karstgalvīgākos dzīrotājus bāzt dunčus un zobenus atpakaļ makstis.
Dzīres turpinājās. Un cauri čigānu rēkšanai un kazaku klaigāšanai laiku pa laikam nometnei pāršalca pāri hu- zāru un dragūnu saucieni:
Vivat Samoiscius vietor! Vivat summus dux exercituni regni, pater patriae!
Vadoņi dzīroja Zamoiska teltī, un cītīgākais kausā cilātājs bija Sandomiras vojevoda Juris Mnišeks, resns plikgalvis sarkanu un gaļainu seju, kuru bija izvagojušas vairākas zobenu rētas, gūtas Stefana Batorija vadītos karagājienos Krievzemē un Vidzemē. — Zamoiskis dzēra maz, bet toties skubināja dzert viesus. Un, jo vairāk tie reiba, jo līksmāka bez visa vīna reibuma kļuva viņam sirds.
— Mnišek, vecais draugs, — viņš uzsauca sandomi- rietim, celdams zeltkaltu kausu pie lūpām, — šo malku es dzeru uz tavas skaistās mantinieces veselību! — Vivat! Lai dzīvo pana Marija! — atsaucās pārējie, un desmitiem kausu sniedzās pāri galdam, lai pieskandinātu milzīgajam biķerim, kuru patlaban taisījās celt pie mutes Sandomiras palatins.
— Lai dzīvo! — viņš atsaucās, noslaupīdams no ūsām vīna putas, — velna skuķis tā mana Marija, nudiel Un, ja viņa reiz netiks par —
Sandomirietis nepaguva pateikt, par ko īsti dienās kļūs viņa Marija, jo telts aizkars atdarījās un ienāca jaunais Zamoiskis, kurš līdz šim bija vairījies no dzīru skaļuma. Viņš piegāja pie tēva un pieliecies tam kaut ko iečukstēja ausī.
— Ko? Mana vecā drauga dēladēls? Ved viņu tūlīt šurp! — hetmanis iesaucās, pieceldamies kājās. Pārējie sāka klausīties.
— Kas ir, kas ir? — sauca Mnišeks. — Rauj velns visus dēladēlus, kuru man nav, bet mana Marija
— Paliec klusu, Mnišek, — es neļaušu, ka manā klātbūtnē un manā teltī kāds gānītos par tā cilvēka cilti, kurš pašam Stefanam Batorijam divas reizes glābis dzīvību!
Mnišeks aprāvās un apklusa. Ar visu reiboni viņš atcerējās, ka vecais Zamoiskis, kuru tā nīda ķēniņa Zigis- munda galminieki, dievina Stefana Batorija piemiņu. — Es jau neko, — viņš sāka šļupstošu mēli taisnoties, — es tikai —
— Palaidu muti, — piezīmēja dragūnu komandieris Zaremba, un telts pielija dzērāju smieklu pilna. — Mnišeks pietvīcis uzlēca kājās un tvēra pēc zobena, bet tad atkal aprāvās, pamanījis stingri salto Zamoiska skatienu.
Pie telts iedunējās soļi. Tad aizkars atsedzās vaļā un teltī ienāca iekšā jaunais Zamoiskis, vezdams aiz rokas sev līdzi melnā spāniešu mētelī tērptu jaunekli, kura izskats liecināja par dienām un naktīm, kas pavadītas zirga mugurā.
Zamoiskis ienācēju apkampa.
— Kungi, — viņš teica, pagriezies pret dzīrotājiem, •— tas ir kņazs Gundars, mana vecā drauga un cīņu biedra dēladēls, vecas cilts atvase, kuras senči bijuši ķēniņu ģints.
— Arī es pazinu jūsu vectēvu kņazu Jāni, — ierunājās Zaremba, pieiedams klātu Bogislavam, — atjaujat, ka es viņa vietā jūs apkampju.
Ap ienācēju sāka drūzmēties arī pārējie.
— Kā klājas jūsu vectēvam? — Zamoiskis vaicāja.
— Pirms vienas nedēļas es viņu apraku, — Bogislavs klusi atbildēja.
Kanclera acīs iemirdzējās asaras.
— Tā viņi aiziet viens pēc otra, — viņš skumji teica,
— un tikai es, notrupējis celms, vēl dēdu šajā pasaulē,
— Nebēdā, kancler, — Mnišeks iesaucās, — ja vēlies, mēs iepotēsim tavam celmam jaunu atvasi!
— Laikam tavu Mariju? — Zaremba zobgalīgi piezīmēja. — Mnišeks palika no dusmām sarkanzils, velti rīstīdamies pēc atbildes.
— Mieru, kungi, mieru! — Zamoiskis izstiepa rokas,
— Bet jūs, kņaz, — viņš griezās pie Bogislava, — sēsta- ties pie galda, un iebaudīsim no mūsu uzvaras mielasta!
— Es, kaujās vēl nepiedzīvojis, neuzdrošinātos vēlēt tik lielam kareivim laimes, — Bogislavs teica, — ja vien kopš bērnu dienām no sava vectēva mutes nebūtu dzirdējis nostāstus par jūsu gūtām uzvarām un varoņdarbiem, kas paša Cēzara cienīgi, — viņš nobeidza, un šie vārdi gāja kancleram pie sirds.
— Patīkami dzirdēt jaukus vārdus no veca vīra lūpām, bet vēl tīkamāki dzirdēt, ka vecu karotāju darbus tura godā jaunekļi, — Zamoiskis vairīdamies teica, bet sejā tam uzliesmoja lepns pašapzinības smaids. — Un pie tam jauneklis, kura dzīslās rit ķēnišķīgas cilts asinis, — vecais grāfs gandrīz skumji nobeidza, atcerēdamies pazeminājumus, kurus tam pēdējos gados bija licis sajust ar paša Zamoiska palīdzību Polijas tronī uzkāpušais stīvi vēsais zviedru Zigismunds.