— Vai drīkstētu zināt, no kāda ķēniņu nama ir jūsu cilts? — Godbijīgi ieminējās kņazs Sanguško, huzāru pulka virsnieks.
Bogislavs vilcinājās ar atbildi, un Zamoiskis viņam steidzās palīgā:
— Gundaru cilts nav rada tagad valdošām ķēniņu ģintīm, bet skaitās veco Zemgales valdnieku pēcnācēja. Es atceros, kņazs Jānis man bieži stāstīja, ka viņam esot uz
Kurzemes hercoga cepuri daudz lielākas tiesības nekā vecajam Ketleram un tā dēliem.
— Un pie tam, cik man zināms, kņazi Gundari ir labi kātoji, — piezīmēja Zaremba, — bet Ketleri, kā jums tas zināms —
— Ir ķeceri, — iejaucās vidū Mnišeks, noskalojis savā milzīgajā biķerī Zarembas zobgalību rūgtumu, — tātad, pēc visiem Dieva un taisnības likumiem, nekas cits kā uzurpatori, hercoga cepures laupītāji un —
— Un lai Dievs palīdz kņazam Gundaram atgūt viņa senču mantojumu! — Zaremba iesaucās.
— Lai palīdz! — piebalsoja klātesošie.
Bogislava sejā atplauka prieks.
* * *
Jau bija liela diena, kad Bogislavs uztrūkās no miega, vecā bruņukalpa modināts.
— Kungs, ceļaties, — Gaidis runāja, purinādams kņazu aiz pleca, — hetmanis liekot jūs aicināt.
Ātri saģērbies un apjozis zobenu, Bogislavs aizgāja no telts, — Gaidis bija izvēlējies viņai vietu nometnes malā, uz stāva upes krasta. No dzelmes kūpēdama kāpa augšup dzestra rudens migla, kuru vēl nebija paspējis izkliedēt rīta vējš.
Karavīri jau sen bija kājās. Zamoiska mīluli — ungāru algotņi patlaban kārtojās rīta apmācībai, jautri žvadzinādami smagās bises: vecais hetmanis mīlēja apmācības arī kara laikā, ja vien to atļāva ienaidnieks un laiks. Šo sirm- ūsaino kareivju cietās, stepju vējos noārdētās sejas — starp viņiem bija daudzi, kas vēl atcerējās Plcskavas aplenkšanu un ķēniņa Stefana bargi nicīgos vaibstus, — bija mierīgas, pat jautras, it kā viņi vakar nemaz nebūtu izcīnījuši savu kauju un atsituši Besarābijas tatāru ordu uzbrukumu, zaudēdami daudzus draugus un kara biedrus. — Dragūni un kazaki veda mājup zirgus no Seretas līču ganībām. No miglotās lejas, kurā atradās Moldāvijas vo- jevodas karavīru teltis, atlidoja čigānu dziesmas meldija, sērīga un bezgala skumja, kā vēja gaudošana saules izdedzinātos Melnjūras stepju klajumos.
Zamoiskis sagaidīja Bogislavu savā teltī, sēdēdams pie galda, apkrauta kartēm, plāniem un pergamenta vīstokļiem. Aiz hetmaņa muguras, pakalpīgi saliecies, stāvēja izdēdējis sarkanbārdis, tērpies sudrabšūtā uzvalkā un glabādams glūnošā sejā padevības rāmumu. Tas bija Zamoiska sekretārs Johans Tīzenhauzens. Viņš patlaban bija beidzis savu kārtējo rīta ziņojumu un gaidīja, kādu atbildi kanclers liks dot vojevodas Mihaila sūtnim Margiloma- nam, kurš naktī bija atjājis ar pamiera piedāvājumiem.
— A, tur jau viņš ir, tas nakamais Kurzemes hercogs, — hetmanis jautri noteica, celdamies pretim ienācējam un apkampdams ar tēvišķīgu maigumu. — Nu, laikam sāp galva pēc tik trakas nakts, hē? Nu, nekas. Jauna galva jau var vairāk panest nekā veca, piemēram, manējā. Un sevišķi vēl tad, ja tai vecai galvai jāuzmin, ko īsti tas plikadīda Mihails grib panākt ar saviem pamiera solījumiem — no tiesas laboties vai arī novilcināt laiku, kamēr savāc kopā savus tatārus čambulus viņa draugs Krimas hans. Tīzenhauzen, ko jūs domājat? — Viņš piepeši pagriezās pret sekretāru.
— Neesmu karavīrs, — uzrunātais atteica, padevīgi klanīdamies, — bet ceru, ka dieve Bellona, kas vienmēr bijusi uzticīga jūsu gaišībai, arī šoreiz atzīs par labu visu, ko lems lielā hetmaņa gaišais prāts. Tas prāts, vienīgi kuram pateicoties Polijas karavīri tagad pazīst tikai uzvaras. Ari viņa majestāte-
Hetmanis pamāja sarkanbārdainim klusēt.
— Viņa majestātei, protams, liekas, ka vecajam Za- moiskim traki patīk brist Donavas purvos un plēsties ar valahu utaiņiem? Viņa majestāte mums vēl uzlaidis uz kakla jaunus karus, mīļo Tīzenhauzen, — jūsu radinieks Farensbahs jau savārījis ar saviem draugiem labu putru tur Vidzemē. Nupat saņēmām vēstis, ka viņa majestātes tēvocis Kārlis jau pošoties iet uz Rigu ar saviem dalekār- liešu šķēpniekiem un somu strēlniekiem. Un tie ir zēni, ar kuriem vis nevarēs tik viegli tikt galā kā ar valahu čigāniem. — Tīzenhauzen, liekat mierā viņa majestāti un lūdzat Dievu, lai majestāte ar saviem kariem liek reiz mierā veco Zamoiski un jauj tam mierīgi nodzīvot to dienu mazo pulku, cik nu viņam vēl atlicis dzīvot šajā pasaulē. Un sakāt tam valahu vazaņķa sūtnim, lai viņš iet pie velna peklē, bet, ja nezin ce)u uz turieni, tad lai lobj vien ar savu kungu pāri Donavai — uz Raguzu pie venēciešiem, manis dēj pie paša sultāna. Jo ātrāk, jo labāk. Esmu dzirdējis, padišaham esot vajadzīgs jauns jokdaris — to veco viņš sadomājis iecelt par lielvezīru. Un tā jokdara vieta būtu mūsu Mihailam kā radita. Valahijā viņam vairs nav palikšana. Mums vajadzīgs kaimiņš, kas prot godu un neskrien pa tatāru modei dedzināt Polijas vasaļu novadus. Un tagad ejat, — hetmanis strauji nobeidza, pamādams sekretāram ar galvu, un griezās pie Bogislava: — Mīļo kņaz, es labprāt gribētu zināt, vai jūs atdzinusi šurp tā pati parastā jaunu bruņinieku alka gūt slavu un kļūt savu senču cienīgam pēctecim vai arī kas cits.
Tīzenhauzens palocījies izslīdēja ārā no hetmaņa telts, uzmezdams Bogislavam glūnošu skatienu.
Bogislavs brītiņu vilcinājās ar atbildi. Hetmanis to saprata pa savai modei un atkal sāka gausties par nebeidzamām kara gaitām, kuras ķēniņš cenšoties uzkraut viņam, nevarīgam sirmgalvim.
— Zinu jau, saprotu. Arī es reiz biju jauns, un man tad tā vien likās, ka pasaule radita tikai priekš tā, lai nāktu reiz viņā Jānis Zamoiskis un cilvēki runātu vienīgi par tā varoņdarbiem. Bet, kad pienāk vecums līdz ar kaulu sāpēm un slimību gurdenums, tad mēs sākam skatīties uz tām lietām mazliet citādām acīm. Viņa majestāte — es viņam vēlu tikai labu, un lai Dievs tam piešķir ilgus mūža gadus — labprāt sāk karus, kā tagad to pašu jauno Livonijā ar savu tēvoci Kārli it kā dēļ Igaunijas, bet patiesībā Zviedrijas troņa dēļ. Iesākt prot, karot neprot, un tā putra būs galu galā jāizstrebj tam pašam vecajam Za- moiskim, kurš tagad labprāt sēdētu mājās pie siltas krāsns, nevis skrietu gaitās, kas jaunākiem staigājamas. Miera laikā — jā, tad jau viņa majestātei tie labie ir pavisam citi ļaudis — Opalinskis, Zborovskis un šādi tādi galma salašņas. Zamoiskis viņiem par lepnu, par vecu, par bagātu, Zamoiskim par daudz amatu un diezin kā vēl ne. Zinu jau, — viņš iekarsis turpināja, — pie galma tā vien runā, bet viņa majestāte ir nedomā aprāt mēlnešus. Tie jau tagad viņam draugi, viņam galvenie padomdevēji. Bet, kad armija jāved pretim ienaidniekam, tad .vecais Zamoiskis vairs nav par vecu, nedz arī tam par daudz amatu, — sirmais kanclers turpināja gausties, atcerēdamies sarūgtinājumus, kurus tam bija nodarījis Zigismunds Vaza, kaut gan tikai ar Zamoiska gādibu un maņu šis tūļīgais zviedru princis bija aizsteidzies pirms habsburgieša Maksimiliāna uz Krakovu, lai ņemtu rokās Jagailoņu scepteri. — Man gan liekas, ka mūsu Zigismundam pašam par daudz to amatu un to zviedru ķēniņa amatu viņš tā kā tā ilgi vairs nepaturēs. To amatu viņam atņems zēderinanlandictis. Un labi vēl, ja ar to pašu grābienu nepaņem līdzi "arī Vidzemi. Būtu nu labāk izlīguši ar godu — tak jau rada ļaudis, nevis svešinieki. Bet Zigismunds jau nebūtu Zigis- munds, ja viņš to darītu. Viņš nostājies starp diviem troņiem kā ēzelis starp divām siena kaudzēm un netiek gudrs, kuru atstāt, kuru paturēt, jo sēdēt reizē uz abiem ir grūta māksla. Un savus karus tā zviedru troņa dēļ viņš grib izkarot ar poļu karavīriem, kaut gan poļiem gar to zviedru troni tikpat liela daļa kā šīgada kumeļam par pērno vasaru, — kanclers iekaisis runāja. Un tad pēkšņi aprāvās. — Tā jau veciem cilvēkiem iet: vecas sāpes, veca valoda. Jaunie jau smej — vecais Zamoiskis sūdzoties no rīta līdz vakaram par pārestībām, kuras viņam tiekot nodarītas. Un tiem mēlnešiem sava daļa taisnības. — Par ko tad cilvēks lai sūdzas ja ne par pārestībām? Jūsu vectēvs kņazs Jānis par viņām nesūdzējās, un Kurzemes hercoga godā ietika vācu klaidonis Ketlers.