Выбрать главу

Bogislavs piesarcis piecēlās.

— Kanclera kungs, — viņš vilcinādamies teica, — es gribētu mēģināt vēl tagad griezt par labu mana vectēva vilcināšanos.

Zamoiskis ieplestām acīm pavērās jauneklī.

—. Ko?! Tu no tiesas ceri atdabūt Kurzemes herco­gisti? Mīļo zēn, mēs tak vakar tikai jokojāmies. Ko visu cilvēki nesarunā dzērumā! Un tu to lietu esi nodomājis ņemt nopietni? Nē, tagad tas būtu ļoti grūts un, visu tais­nību sakot, neizpildāms pasākums. Kurzemē jau valda Ket- leru otrā paaudze, un viņus atzinuši par saviem vasaļiem veseli trīs Polijas ķēniņi. Mīļo Gundar, tur nu gan vairs nekas neiznāks! Būtu jel dzīvs ķēniņš Stefans, tad mēs par to Kurzemi vēl varētu gan padomāt. Ķēniņš Stefans mē­dza teikt, ka nekad neesot par vēlu labot nodarītu kļūdu, atriebt ienaidniekam un noskūpstīt meiteni, ja viņa tev iepatikusies. — Nabadziņš, viņam pašam nācās nodzīvot visu mūžu kā iegātnim pie vecās Jagailoņu Annas sāniem. Un tā vecene viņam sekoja kā sesks pīļu tēviņam, tā vien vērodama, vai nesāk skatīties mīlīgākām acīm uz kādu jaunāku meitieti- —

Ak jā! Bet Annas krustdēls Zigismunds? Nē, ar viņu par tādām lietām kā jūsējo nav vērts nemaz runāt. Un tad vel — neņemat, mīļo kņaz, man to ļaunā — ķēniņš teiktu, ka jūsu tiesībām uz Kurzemes hercogisti nav liku­mīga pamatojuma. Es negribu ar sacīt, ka neticu šīm jūsu tiesībām. Es pazinu jūsu vectēvu kā sevi pašu un zinu — viņš bija godavīrs, īsts bruņinieks. Bet tiesas, arī tās, kurās par tiesnešiem ir paši ķēniņi, prasa pierādīju­mus. — Kur jūs tos ņemsat?

—   Man ir Zemgales ķēniņa Nameja testaments, — Bo­gislavs paskarbi teica, spītīgi sakniebdams lūpas.

Zem hetmaņa sirmajām ūsām iedrebējās viegls smaids.

—   Testaments, kuru esot rakstījis jūsu ciltstēvs? Zinu, kņazs Jānis man par viņu reiz tika stāstījis. Mīļo Bogi- slav, ķēniņš jums atteiks, ka viņa amata brālis Namejs ir bijis nekristīts pagāns, kaut arī varens karotājs, ka Nameja zemi pāvests ir atdevis ordenim un Ketleri, kuri mantojuši jūsu Kurzemi no ordeņa, ir tagad Polijas va­saļi. Pagānu rakstītus testamentus kristīgas tiesas labprāt neatzīst.

—    Man ir Nameja gredzens, — Bogislavs piesmacis teica, paceldams gaisā labo roku, — un testamentā sacīts, ka vienīgi gredzena valkātājs būs likumīgais Zemgales valdnieks.

Hetmanis pārsteigts paskatījās uz jaunekļa dūri, kuras pirkstā rāmi mirdzēja Nameja gredzens, sarkanām zalkšu acīm liesmodams. — Paskatījās, smagi nopūtās un teica:

—    Gredzens vai testaments — tas visviens. Dēls, ja ta testamenta un gredzena dēļ tu esi jājis šurpu, tad tas būs bijis veltīgs jājiens. Bet tomēr — ļauj padomāt…

Bogislavs nošļucis vērās Zamoiskim sejā, gaidīdams atbildi, no kuras atkarājās viņa liktenis un viņa tēvu valsts, kuru tas ik naktis tagad redzēja sapņos.

Hetmanis — kanclers bija atlaidies sēdeklī un gurdi pievēris acis. Vecā sirmām ūsām seja ar zobena cirtiena rētu virs labās auss izskatījās bezgala sagurusi, nedzīva. Un tikai cieši savilktās baltās uzacis un starp tām iegū- lusies dziļa domu rieva liecināja, ka vecais grāfs, labākais Polijas diplomāts un uzvarētājs tik daudzās ieroču un vārdu kaujās, nav iegrimis veca vīra snaudienā, bet vērpj sevī āķīgu domu pavedienu.

—    Teic, dēls, — viņš beidzot ierunājās, atkal atvāz­dams vaļā savus gurdos plakstiņus un uzmezdams Bogi- slavam ātru skatu, — vai tu esi katolis? Tagad tā katoļu ticība atkal modē.