Frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu — gan ne oficiāli, jo pasē vārds nav mainīts. Lai izprastu pareizi šo faktu, ir jāizdara neliela atkāpe. Pēc tālaika paražas, bērni tiek nosaukti krusttēva vārdā. Bet Grīniem ar krusttēviem nav paveicies. Jānim tas ir mātesbrālis, liels dzērājs, Jēkabam — tēva brālēns, galīgs neveiksminieks. Dēlu krusttēvi Jau agri ir vecāku strīdu ābols, māte savu radu vēl var paciest, vīra — galīgi ne. Jēkabam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne paša vārds. Par leitnanta Jēkaba Grīna jauno «krusttēvu» kļūst viņa komandieris Aleksandrs Plesners, nu ir iegūts vārds, kas pašu apmierina un vēlāk iegājis latviešu literatūrā. Rakstnieks šo notikumu parādījis kādā «Dvēseļu puteņa» otrās daļas epizodē. Arī Jānis Grīns to apstiprina savās atmiņās.
Ir vēl citas versijas par Aleksandra vārdu — Jēkabs to esot pieņēmis tāpēc, lai nebūtu literatūrā divu J. Grīnu, vai arī tāpēc, ka gribējis līdzināties krievu rakstniekam Aleksandram Grīnam. Abi šie nostāsti liekas apšaubāmi tādēļ, ka Grīns, jaunākais, tolaik vēl nerakstīja, nedarbojās literatūrā, viņa pirmā publikācija parādījās tikai 1920. gadā. Tātad pasaules kara laikā latviešu rakstniecībā vēl nebija divi J. Grīni, nebija arī vajadzības pēc mistifikācijas, pēc vārda un uzvārda brāļa krievu literatūrā.
1917. gada vasarā Grīnu ievaino, pēc tam demobilizē. 1918. gadā viņš dodas uz Tērbatu piepildīt savu seno sapni — studēt medicīnu, bet laiki ir pārāk nemierīgi. Revolūcija norisinās arī Vācijā, sabrūk tās okupācijas režīms Latvijā, ceļš uz Biržiem, kur jau atgriezušies vecāki, kļūst brīvs, un jaunākais dēls dodas mājup. 1919. gada martā viņu mobilizē Sarkanajā Armijā, tad seko Latvijas armija, kur viņš vēlāk strādā sava «krusttēva» pulkveža Plcsnera štāba informācijas nodaļā un laikraksta «Latvijas Kareivis» redakcijā. No armijas Aleksandrs Grīns demobilizējies 1924. gadā kapteiņa dienesta pakāpē.
Vecāko brāli karš tā neskar, viņš turpina strādāt par skolotāju Cēsīs, līdz 1919. gadā pārceļas uz Rīgu. īsu laiku ir ierēdnis Izglītības ministrijā un skolotājs. Kad 1920./1921. gadā abi brāļi sastopas «Latvijas Kareivja» redakcijā, Jānis ir jau pazīstams dzejnieks, mācību grāmatu autors, sastādījis lasāmās grāmatas un ābeci. Arī viņš 1920. gadā publicē prozas grāmatu — «Rūsa rietumos». Vēlāk brāļu dzīves ceļi šķiras — Jānis Grīns vairs tikai dažus gadus (1921 —1923) strādā žurnālistikā. Paralēli studēdams Latvijas Universitātē tieslietas, pēc fakultātes beigšanas Jānis Grīns sāk strādāt par direktoru lielākajā grāmatu firmā — akciju sabiedrībā «Valters un Rapa». Sākas viņa mūža nozīmīgākais posms. Kad Jānis Rapa nolemj izdot literatūras un mākslas mēnešrakstu «Daugava», par tā redaktoru viņš piedāvā k|ūt Jānim Grīnam. «Daugavu» Grīns vada no 1928. līdz 1937. ga« dam, kad viņu ieceļ par Nacionālā teātra direktoru,
Grāmatu firma «Valters un Rapa» un tās žurnāls «Daugava» būtiski veicināja un ietekmēja latviešu literatūras. attīstību. Žurnālā publicējās visi ievērojamākie 20.—30. gadu rakstnieki, izņemot kreiso spārnu — L. Lai- cenu, A. Upīti u. c. Plašs un demokrātisks bija apgāda publicēto oriģinālliteratūras darbu klāsts. Akciju sabiedrības «Valters un Rapa» darbība, tāpat kā žurnāls «Daugava», vēl gaida savus vērtētājus, ne viss vienkārši raksturojams, ne viss vienlīdz pieņemams. Tomēr šeit padarītais lielais darbs vienmēr saistīsies ar Jāni Grīnu, viņa garīgi rosmīgo, vērienīgo personību.
Kopš 1944. gada Jānis Grīns dzīvo Stokholmā, turpinādams strādāt žurnālistikā un literatūrā. Te arī tapuši memuāri «Redaktora atmiņas», kas iznāk pēc viņa nāves 1968. gadā dēla Ervīna Grīna sakārtojumā.
Bet pievērsīsimies atkal 20. gadiem. Aleksandrs Grīns ilgāk nekā brālis — līdz 1928. gadam — turpina darboties dažādu laikrakstu redakcijās — «Rīgas Ziņās», «Brīvajā Tēvijā», «Latvī» u. c. Pēc tam īsā laikā viņš saraksta dažus plašus populārzinātniskus izdevumus — «Pasaules vēsturi», «Kultūras un tikumu vēsturi» un tikpat vērienīgo pasaules ģeogrāfisko apskatu — «Zemes un tautas». Tieši te noder spēja un māka rakstīt ar abām rokām. Arī vēlāk lielie romāni top tikpat strauji, autors tos «satecina» īsā laikā — darbaspējas viņam ir ārkārtīgas.
Interesanti arī atzīmēt, ka brālis Jānis ir tāds pats — tempi, kādos viņš lasa un profesionāli izvērtē izdevniecībai «Valters un Rapa» iesniegtos manuskriptus, ir cieņas uņ apbrīnas vērti. «Viņš strādā caurām dienām, naktis pieņemot klāt. Iedomājieties — vienā naktī J. Grīns izlasa divus romānus un otrā dienā ir atkal svaigs un redzīgs kā Dieva rasa,» stāsta Aleksandrs Caks.[3]
Joprojām strādādams laikrakstos, Aleksandrs Grīns arvien nopietnāk, neatlaidīgāk pievēršas daiļradei. Starp citu, viņš ir viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kas nesāk ar dzeju, bet tūdaļ raksta prozu.
Patiesībā tikai no šī laika var runāt par latviešu vēsturiskās prozas attīstību. Ir bijuši jau atsevišķi darbi, vairāk vai mazāk veiksmīgi, tomēr kopainā tie ir izņēmumi un parasti izņēmumi arī paša rakstnieka daiļradē. Aktuālā, paša laikmeta noteiktā un rosinātā tematika latviešu prozā vienmēr bijusi galvenā, sava laika dzīve saistījusi rakstniekus vairāk par visu citu.