Tikai viens rakstnieks — Augusts Deglavā, kas publicējis jau 19. gadsimta beigās «Veco pilskungu», stāstu par klaušu laikiem, no sāktā ceļa nenovēršas. 1912. gadā nāk klajā viņa monumentālās epopejas «Rīga» pirmā daļa «Patrioti», līdz šim nepārspēts Rīgas un tās latviskošanās procesa tēlojums 19. gadsimta 60. un 70. gados.
Augusts Deglavs tēlo ne pārāk tālu vēsturi. Savas tautas pagātnei vairāk pievēršas tā rakstnieku paaudze, kas ienāk literatūrā 20.—30. gados, kad Latvijas senatne kļūst par pašu galveno latviešu tautības vēsturnieku izpētes objektu. Latvijas Universitātes izveidošana ir radījusi plaša vēriena zinātniskās pētniecības centru, kurā iekļaujas daudzi zinātnieki, kas agrāk strādājuši citās Krievijas universitātēs. Veidojas nacionālie kadri, nacionālās zinātniskās skolas, kas ar lielu aizrautību pievēršas arī savas tautas vēstures un kultūras pētīšanai. Nāk klajā vēstures avotu publikācijas, parādās daudzi raksti par dažādiem Latvijas vēstures posmiem, jautājumiem, problēmām. Tas viss kopumā veicina interesi par tautas vēsturi arī literātos un veido labvēlīgu augsni vēsturiskā stāsta un romāna attīstībai.
Latviešu vēsturiskās prozas viļņa galotnē ir abi brāļi Grīni. Aleksandrs debitē ar stāstu par viduslaikiem — «Krustneša gaitas». Tā centrā kāds franču grāfs Bertrams, kura raibā, dēkainā dzīve krusta karotāju rindās apraujas kaujās ar zemgaļiem. Vienlīdz brīvi jau šai savā agrīnajā darbā rakstnieks jūtas senajā Latvijas teritorijā, kā arī tālaika bruņinieku un krusta karotāju Eiropā. Tā ir viena no viņa talanta būtiskākajām īpašībām — šī spēja iejusties citās tautās, to tikumos, sadzīvē, tradīcijās, kultūrvidē un vēsturiskā laikmeta nacionālajā savdabībā. Viņa īs- proza vēlāk iznākusi krājumos «Pieviltā vīra atriebšanās un citi stāsti», «Septiņi un viens», «Likteņa varā», «Klusie ciemiņi» u. c. Stāstos plaši izmantota Latvijas vēstures un pirrnā pasaules kara tematika, daudz arī stāstu un noveļu ar cittautu — visvairāk itāļu un franču dzīves tematiem.
Latvijas vēstures izpētē un mākslinieciskā izveidojumā kopā ar Aleksandru Grīnu ir vecākais brālis. Jānis Grīns pirmais pa īstam pievērsies senajai Kurzemei un Zemgalei, vēlāk tieši hercogistes laikmets (15.—18. gs.) visvairāk ir rosinājis latviešu rakstnieku iztēli. Viņš tiešām talantīgi, krāsaini parāda vēsturisko vidi, tikumus, ļaudis. Viscaur jūtam rakstnieka precīzās, bagātās zināšanas par vēsturisko laikmetu, viņq erudīciju, kas ļāvusi uzburt krāsainas dzīves ainas. Jānis Grīns nav aizmirstams, runājot par latviešu vēsturiskās prozas attīstību, te abi brāļi 20. gados strādā plecu pie pleca.
Aleksandrs Grīns 1931. gadā publicē «Nameja gredzenu», kas stāsta par 17. gadsimta Kurzemi, arī citi viņa vēsturiskie romāni ir saistīti ar Kurzemes un Zemgales hercogisti, tās ļaužu un arī valdnieku likteņiem 17.— 18. gadsimtā. Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks (1642— 1682) ir rosinājis romānus «Tobago» (1934) un «Trīs vanagi» (1935, nepabeigts), hercogu Jēkabu redzam ari diloģijā «Zemes atjaunotāji» (1. d. «Meža bērni», 2. d. «Atdzimusi cilts», 1939).
Romāns «Meža bērni» sākas pašā 16./17. gadsimta mijā un stāsta par Klaucānu sētu, tās ļaužu likteņiem — sadursmēm ar lietuviešu-poļu sirotājiem, mēri, kurā aiziet bojā visa sazarotā dzimta, izņemot jaunāko dēlu Gatiņu. Zemgale ir baisi tukša, ari Gatiņš aiziet no mājām, iztiek no medībām, tikai pēc četriem gadiem Klaucānos atkal tiek arta zeme, tajā kaisīta sēkla.
Otrā daļā— «Atdzimusi cilts» redzam Klaucānu sētu pēc gadiem trīsdesmit un vairāk. Izauguši pieci Klaucāna dēli, kuri pārved sievas no Vidzemes un sadala zemi. Dzimta atkal ir kļuvusi stipra, un zeme dāsni atdod druvās lietos sviedrus. Medībās Gatiņš, nu jau vecais Kiaucāns, izglābj hercogam Jēkabam dzīvību, tas piešķir dzimtai brī- vestības grāmatu. Bet neilgs ir miera un zemes kopšanas laiks — zviedri iebrūk Kurzemē, hercogs nonāk gūstā, Klaucānu vīri dodas karot ar zviedriem. Krīt no viņiem vienpadsmit. Un atkal ciltij jāatdzimst no jauna, zeme gaida kopējus.
Diloģija «Zemes atjaunotāji» ir, liekas, pats spēcīgākais Aleksandra Grīna darbs, rakstīts talanta pilnbriedā, ar lielu episku vērienu. Viņš ir lielisks stilists, teikumi ir plastiski, epitetiem bagāti, spēcīgi izjūtams īpats prozas ritums. Raksturi ir spēcīgi, vīrišķīgi, tie atklājas dramatiskos sarežģījumos, likteņi ir samezgloti, romānā plaši ienāk latvisko paražu, ticējumu, arī maģijas pasaule.
Vidzemei rakstnieks pievērsies romānu triloģijā «Saderinātie» (1. «Pelēkais jātnieks», 1938, 2. «Sarkanais jātnieks», 1938, 3. «Melnais jātnieks», 1940). Tā aptver laikposmu no 1681. līdz 1727. gadam.
Tas ir stāstījums par trim Eiropas lielākajiem tālaika valdniekiem — Krievijas Pēteri I, Polijas un Saksijas Augustu II Stipro un Zviedrijas Kārli XII, par viņu politisko un ekonomisko interešu izraisīto Ziemeļu karu (1700—1721), kas daļēji norisinājās uz Latvijas zemes un izmainīja mūsu tautas likteņus.
Ar pasaules vareno dzīvēm romānā savijas kopā Bejas pagasta zemnieka dēla Kraukļu Jāņa liktenis. Viņš piedzimst vienā dienā ar Kārli XII, tiek ierauts pasaules lielmaņu cīņā par varu un zemi, cīnās kādu laiku zviedru pulkos un kopā ar Kārli XII ir turku gūstā. Pēc tam Pēter- pilī sastopas ar savu jaunības mīlestību Glika audžumeitu
Martu, kas kļuvusi par Krievijas carieni Katrīnu I. Romānā ir ļoti daudz vēsturisku personu, sižets sazarots, plašais vēsturiskais materiāls par trim valdniekiem pat Aleksandra Grīna vērienam ne katrreiz pakļaujas. Spilgtākās ii latviešu zemnieku dzīves ainas, kara un mēra posta tēlojums Vidzemē.
«Saderinātie» ir otrs romāns latviešu literatūrā par Ziemeļu karu — 1936. gadā Andrejs Upīts ir publicējis «Pirmo nakti» par Johana Patkula sazvērestības galu zviedru Vidzemē pašā kara priekšvakarā. Vēlāk rakstnieks uzraksta turpinājumu — «Laikmetu griežos» (1. «Uz igauņu robežām», 2. «Pie Rīgas vārtiem», 1940) par kara tiešo norisi Latvijā. Atšķirībā no Aleksandra Grīna, kas iiiiis aizved dažādos Eiropas galmos un izšķirīgo kauju mutulī, Andrejs Upīts paliek savas tautas dzīves aplodā un asi nostājas pret jebkuru vardarbību, arī karu. Aleksandram Grīnam karš ir viena no daudzajām viņa varoņu eksistences formām, kā jau teicu, tie mīl un prot kauties. Ari Andreja Upīša Ataugas Mārtiņš ir varens un drosmīgs kaujā, bet tā nav viņa īstā vieta. Priedaines kalējs drīz saprot, ka latviešu tautas liktenis nemainās no tā, cik drosmīgi būs latviešu vīri zviedru vai krievu pulkos. Laikmeta koncepcija abiem rakstniekiem ir atšķirīga, sava, kopīgas ir domas par tautas nākamību, ticība tai.