Aleksandra Grīna romāns beidzas ar Kraukļu Jāņa vārdiem: «Ķēniņi ar ķeizariem mainās, kari nāk un aiziet, sanak vecie kungi, prasa no sētu ļaudīm jaunas klausīšanas. Reiz gaisīs atkal ar tām visām, kā jau laiku pa laikam gaisuši. Bet zemnieks būs un paliks! Vidzeme negaisīs nekur!» Ticība savai tautai, tās dzīves gudrībai, latviešu zemnieka ciešajām, nepārraujamajām saitēm ar zemi ir viens no pamatmotīviem Aleksandra Grīna darbos.
Otrs motīvs — rakstnieka Jāņa Veseļa vārdiem runājot — ir latviešu varonības teiksma.1 To Aleksandrs Grīns veido kopš pirmās savas grāmatas par krustneša Bertrama nāvi no zemgaļu rokas. Aleksandrs Grīns latvietī nevienā vēstures laikmetā nesaskata tikai cietēju, kungu patvaļas upuri, viņš tanī redz degam spītību, dumpja un cīņas gribu, redz drosmi un varonību, kas ļauj cīnīties ar pārspēku, ar labāk bruņotu pretinieku. Par drosmīgajiem vīriem un sievām, par kaujām, cīņām, kautiņiem, medībām,
' Veselis J. Aleksandrs Grīns. — Grām.: Latviešu literatūras vēsture, 6. sēj. — 1937. — 239. Ipp.
arī varenām dzīrēm stāsta katrs Aleksandra Grīna romāns. Nereti viņa varoņi ir dēkaiņi un atriebēji, kā romānā «To- bago», tomēr viņu galvenā dziņa parasti ir dzimtenes, savas dzimtas un savas tautas mīlestība.
Jo spēcīgi patriotisma stīga skan trīsdaļīgajā romānā «Dvēseļu putenis» (1933—1935) par latviešu strēlnieku pulkiem Pierīgas fronte (1915—1917) un kaujām pret ber- montiešicm 1919. gada rudenī. Sis darbs ir visīstākā latviešu varonības teiksma, vēstījums ne par atsevišķu varoni vai dzimtu, bet par visu latviešu tautu, kas ir cēlusies cīņā pret savu gadsimtu ienaidnieku — vācu iebrucēju, cēlusies, lai ar savu pašaizliedzību, nāves nicināšanu, bezprāta drosmi nosargātu savu zemi, iegūtu brīvību un nākotni. Par to iet kaujā vīri un jaunekļi, par to viņi krīt, lai kļūtu nemirstīgi tautas atmiņā. Blakus Aleksandra Caka «Mūžības skartajiem» Aleksandra Grīna triloģijas «Dvēseļu putenis» pirmās divas daļas ir spēcīgākās lappuses pat latviešu strēlnieku varoņdarbu mūsu rakstniecībā, tuvas šīs tēmas tvērumam un risinājumam Kārļa Zāles radītajā Brāļu kapu memoriālajā ansamblī.
Aleksandrs Grīns 30. gados ir rakstījis arī lugas — «Zemgales atmoda», «Karoga meklētāji», «Pumpurs un Lāčplēsis» u. c., kā arī publicistiski vēsturiskus apcerējumus.
Kopā ar pārējo 43. teritoriālo korpusu viņš 1941. gada jūnijā atrodas Litenes nometnē, kur tiek apcietināts. Oficiāla izziņa vēstī, ka Aleksandra Grīna mūžs aprāvies 1941. gada 25. decembrī. Pēc likteņa biedru sniegtajām ziņām viņš miris Astrahaņā.
Romāns «Nameja gredzens» ir ļoti raksturīgs Aleksandra Grīna rakstības veidam. Te ir viss vienkopus — dēkains sižets ar pēkšņiem likteņa pavērsieniem, atšķirīga, ļoti dažāda darbības vide, sākot ar netīru ceļmalas krogu un vienkāršu latviešu zemnieku istabu līdz Kurzemes hercoga pilij Jelgavā un Polijas karaļa pilij Varšavā. Esam aculiecinieki gan raganu sārtam Kalnamuižā, gan poļu karapulku cīņām moldāvu zemē pret valahiem un tatāriem, gan Moldāvijas grāfa Zamoiska dzīrēm, gan latviešu zemnieku mocīšanai Jelgavas pils pagrabos.
Tāpat kā vēlāk tapušajā triloģijā «Saderinātie», jau šai pirmajā rakstnieka romānā pasaules vareno — šoreiz
Polijas un Zviedrijas — intereses un politiskās intrigas ierauj sevī latviešu zemnieku dzīves, nosakot Kurzemes un Zemgales hercogistes un līdz ar to brīvību alkstošās latviešu tautas likteni. Romānā darbojas vēsturiskas personas — Sigismunds III Vāsa — Polijas karalis, Kurzemes hercogs no Ketleru dzimtas — Frīdrihs, arī vēl citi. Tēloti kauju, sadursmju, asiņainu kautiņu skati, arī mīlestība. Bet pāri visai šai raibajai ainai blāzmo garu gadsimtu neapdzēstās latviešu tautas brīvības ilgas, kas Zemgales ļaudīm saistās ar teiksmu par senā ķēniņa Nameja atgriešanos.
Ir jau 1600. gads, vairāk nekā trīs gadu simteņi pagājuši, kopš Namejs ar saviem vīriem brīvs atstāja Zemgali, bet teiksma joprojām ir dzīva, jo dzīva ir latviešu tautas brīvības griba. Joprojām ir vīri, kas sakās paši savām acīm redzējuši joņojam padebešos sava pulka priekšgalā Kameju ar ķēniņa mēteli plecos un kroni galvā, kokiem zemu lokoties Zemgales ķēniņa priekšā.
«Nameja gredzens» īsti par vēsturisku saucams nav, jo sižets ir izdomāts, nebalstās konkrētos Latvijas vēstures faktos, arī pats Kurzemes troņa pretendents, par kura likteni stāstīts, ir autora fantāzijas radīts. Vēsturiskumu darbam piešķir laikmeta tēlojums ar Polijas un Zviedrijas interešu sadursmi, kur sava loma ir Kurzemes un Zemgales hercogistei, gan latviešu zemnieku un muižnieku, gan arī hercoga ierēdņu attieksmju tēlojumam, ari latviskā garīgā pasaule, ko neizdodas ne paverdzināt, ne iznīcināt muižniekiem un viņu pakalpiņiem.
Romāna centrā ir Nameja dzimtas pēdējā atvase — jaunais kņazs Gundars, kas no Skumanta kļuvis par Bogi- slavu poliskajā vidē. Vectēvs, kas visu mūžu karojis pret Polijas ienaidniekiem, jūtot tuvojamies pēdējo stundiņu, Bogislavu atsauc no Itālijas, lai nodotu Nameja testamentu. Tanī ir arī šādi vārdi: «Visi lai ir brīvi un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…» Senā vāze, kurā glabājies Nameja testaments, mirstot vectēvam izslīd no rokām un saplīst, starp tās drumslām mirdz Nameja gredzens — sudrabā kalts zalkšu pāris ar sarkanām rubīna acīm, ap viņiem z< Ita vārpu vainags, tā vidū — vanags lidojumā. Kņazs Bogislavs uzmauc gredzenu pirkstā un jūt sevī augam apņēmību piepildīt novēlējumu — darīt brīvu Zemgali. Tā s kas viņa ceļš, kas ved pie diplomātiem, grāfiem un karaļiem, arī skaistām kņazēm, cauri karaļa cietumam un nāves briesmām uz sacēlušos Zemgali, kur viņam Tērvetes pilskalnā lemts iet moku nāvē ar kvēlošu dzelzs kroni galvā.