Otra sižetiskā līnija ir saistīta ar Silenieku dzimtu no Kalnamuižas. Raganas sārtā mirst Zane, otrā dienā neiztur tēva sirds. Māsu un tēvu atriebj jaunākais dēls Kaspars, nogalinot māsas pavedēju amtmaņa dēlu Joahimu. Viņa galvu Kaspars aiznes uz tēva kapu — tā prasa sens ticējums. Kaspars aizbēg uz leišiem un nonāk pie kņaza Gundara. Viņš ir tas, ko Nameja gredzena valkātājs sūta par savu sūtni uz Zemgali celt to cīņā pret hercogu un muižniekiem. Kaspars aiziet bojā zemnieku neveiksmīgajā mēģinājumā ar viltu iekļūt Jelgavas pilī.
Kompozicionāli romāns nav īsti līdzsvarots, ne visas epizodes labi saistītas ar kādu no abām sižetiskajām līnijām, jo jūtamāk — beigu daļā. Tomēr visiem negludumiem, kādi ir rakstnieka pirmajā romānā, pāri ceļ tautas brīvības ilgu un varoņgara cildinājums.
Par Aleksandra Grīna daiļradi, Edvarta Virzas «Strau- mēniem» un vēl dažiem 30. gadu latviešu rakstniecības darbiem tai laikā ir dažkārt lietots jēdziens, apzīmējums — maģiskais (arī mistiskais) reālisms, kas mūsdienās literatūras zinātnē nostiprinājies sakarā ar G. Garsijas Mar- kesa u. c. Dienvidamerikas rakstnieku daiļradi.
Aleksandra Grīna daiļrade šādā pavērsienā vēl maz pētīta, šeit paveras plašs un interesants darbalauks. Tomēr jau tagad var teikt, ka jēdziens «maģiskais reālisms» labi noder mūsu 30. gadu romānista mākslas pasaulei piemītošās savdabības raksturošanai.
Latviešu tautas dzīvi gadsimtiem ilgi ignorēja oficiālā vēsture. Lai atdotu tautai tās pagātni un līdz ar to pavērtu nākotni, rakstnieks pievēršas oriģinalitātes glabātājiem — folklorai un etnogrāfijai. Sai ziņā «Nameja gredzenu» var tuvināt G. Garsijas Markesa darbiem. Arī A. Grīns dod savdabīgu fantāziju par vēsturisko laikmetu, realitāti bagātinot ar krāsainu folkloras, ticējumu, pagāniskās reliģijas un maģijas iekausējumu.
Grins, tāpat kā Garsija Markess u. c. šī virziena pārstāvji, ir noārdījis robežu, kas šķir dzīvos no mirušajiem, šķir reālo pasauli no maģiskās. Visi Silenieka dēli redz savu mirušo tēvu ienākam vakarā istabā, dzird viņa elpu un nopūtas, ļaudis naktī saklausa maltuvē dzirnas rūcam, liekas, ka darba gaitās līdzi iet kāds neredzams talcinieks, kura elpa reizēm uzplūst no aizmugures. Romānā plaši izvērsts veļu mielasta tēlojums. Kaspars rijā, kur veļiem klājis galdu, redz, no miglas vāliem veidojoties un atkal sairstot, savu mīļo vaibstus, sirds zēnam ne- valdāmi sitas — un viņš tēva velim dod solījumu atriebt. Romānā ir arī daudz pareģojumu par kņaza Gundara likteni, zīmes vēstī ļaunu pirms izšķirošās kaujas ar Radzi- vila karaspēku, sava zemnieku karaspēka sakāvi, arī savu moku nāvi viņš nosapņo.
Pārdabiskais jaušams arī Sandomiras kņazienes Marijas tēlā — viņa izrādās ragana un vilkate, uz labās rokas kurai rēta no sudraba lodes.
Tā romānos viss ir savijies — reālais vēsturiskais laikmets un konkrētā ģeogrāfiskā vide ar maģijas pasauli, ar latviskajām paražām, ticējumiem, mitoloģiju.
Nozīmīgs ir Andreja Upīša jau pēckara laikā — 40. gados dotais Aleksandra Grīna daiļrades raksturojums: «Palaikam jau viņa vēsturiskajiem stāstiem ir stipra dēku romānā noskaņa. Viņš ir ārkārtīgi veikls fabulists un prot 110 sākuma līdz beigām lasītāju valdzināt tiklab ar savām šausmu scēnām, kā ar sentimentālām mīlas epizodēm. Visas šis īpašības piemīt arī Grina «Nameja gredzenam», vēsturiskam ne ar savu safantazēto saturu un izdomāto varoni, bet ar to lomu, kāda tam nedomājot piekrīt «autoritārā» iekārtā.»[6]
Romāna īpašā loma, ko pieminējis Andrejs Upīts, radās kā veikls politisks gājiens pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Cenzdamies balstīt un popularizēt jauno autoritāro režīmu ar vēsturisku analoģiju palīdzību, oficiālie ideologi izdomāja mītu par Kārli Ulmani kā Nameja mantinieku. Sis mīts paradoksālā kārtā tika pamatots ar Aleksandra Grīna romānu, kurā nav ne vēstures faktos balstīta sižeta, ne varoņa. So mītu, līdz ar to arī romānu plaši daudzināja, ietulkojot «Nameja gredzenā» to, kas tajā nemaz nav. Bet pašā romānā nav pat — pēc A. Upīša objektīvā atzinuma — «nekāda īpaši darināta patriotiska tendence». Par šo vārdu patiesīgumu varam tagad katrs pats pārliecināties.
Ingrida Kiršentāle, filoloģijas zinātņu doktore
NAMEJA GREDZENS
1600. gada jūnija mēneša septiņpadsmitā dienā pie Kalnainuižas tika sodīta ar gaužām mokām un uguns nāvi tā paša novada Silenieku māju saimnieka Diekļava un viņa sievas Ilzes meita Zane, un notiesātās pelnus bendes izkaisīja ar lāpstu pa visiem vējiem par biedinājumu citām bērnu nozūmētājām.
Lielkunga amtmanis Ģederts Brunnengrēbers pirms soda dienas bija laidis ziņu visiem novada ļaudīm ierasties minētā datumā muižā, lai noskatītos sprieduma izpildīšanā. Mājās drīkstēja palikt tikai nedēļnieces, sevi apkopt nespējīgi vecīši un kropļi, un bērni, kas jaunāki par astoņiem gadiem. Visiem citiem par nepaklausību bija piedraudēts ar rīkstēm un cietuma sodu pie maizes un ūdens.