Ļaudis nodrebēja, vērodami gredzenu, kas gailēja jaunekļa pirkstā, un tuvāk stāvošie laida caur pūli iet svētsvinīgai šalkai, ka gredzens patiesībā esot savijušos zalkšu pāris un tātad atnācējs būšot pats čūsku ķēniņš.
Vārdi, kurus bija runājis svešais jauneklis, lika Saviļņoties mežinieku krūtīs gaviļpilnām gaidām, stindzināja locekļus, smacēja kaklus un lika viņiem cieši sažņaugties sarepējušām zemnieku dūrēm ap izkapšu kātiem un tuteņu spalām.
Kad jauneklis bija beidzis runāt, pār pļavu nolaidās baigs klusums, kāds seko zibeņa atmirdzumam. Un tad kā Pērkona grāviens nodunēja pāri Eglones lukstu pļavām, atbalsodamies mežu dziļumos:
— Mēs iesim tev līdzi!
Jaunekļa bālajos vaigos atausa viegls sārtums. Un sārtoties bija sākuši arī padebeši.
Atkal smagi sakustējās lukstu ļaužu bars.
— Pērkoņa sūtītais glābējs, atpestī mūs no vagariem, amtmaņiem un kungiem! Tev ir Laimas gredzens, tev ķēniņa mētelis. Liec vārpu vaiņagu galvā un topi par zemnieku ķēniņu!
Jātnieks kā apmulsis pavērās apkārt. Kur ņemt lapu mēneša vidū zeltainu vārpu vaiņagu? Samulsa arī jaunekļa pavadoņi. Neviens nezināja padoma.
No pū]a vidus iznāca meitene ar rožu krūma zaru rokā un sniedza to jātniekam. Viegli smaršoja pusplaukušie, sārtie ziedi, slēpdami sevī sāpju smeldzi.
Jātnieks pieliecies noskūpstīja meiteni, paņēma rožu zaru, salieca Jo vaiņagā un uzspieda sev galvā. Pļavas un meži atsaucās gaviļu saucieniem.
Ar rožu vaiņagu kronētā lūpas savilkās smaidā, bet seja palika bāla, kā bijusi. Un uz pieres zem smaršojo- šiem ziediem parādījās asinslāse, spiezdamās no rētas, ko bija sitis rožu zara dzelonis.
Gaidis pavērās kungam sejā un smagi nopūtās. Asinis nebija laba zīme. Kam prieka stundā parādās asinis, tas mirs drīz un nelabā nāvē. Bet vecā karakalpa lūpas nekā neteica.
* * *
Sēļu zemes mežos sabēgušos lauku ļaudis pārņēma jauns pretošanās spars, dzirdot vēsti, ka Eglones lukstu pļavās parādījies svešinieks, kas dēvējoties par zemnieku ķēniņu un saucot visus karā pret kungiem un sirotājiem.
Svešinieka pusē tūliņ nostājās Dvietes darvdeģi un Gārsenes bitenieki, kas mācēja ar dzeini uzdzīties pašā augstākajā priedē un savā starpā runāja leišu mēlē, kaut gan nīda savus valodas brāļus viņpus robežas. Dvietiešiem un gārseniekiem sekoja Dignājas milzīgo silu līdumnieki, kas vēl prata no sentēviem mantoto stopa šaušanas mākslu. Arī viņi devās pie svešinieka, to dēvēdami gan par Pēr- koņdēlu, gan zemes kungu, un Eglones lukstos, kurus noslēdza no visām pusēm biezi liepu un egļu meži, ar katru dienu auga karotāju pulks. Vīriem nāca līdzi sievas, brāļiem — māsas, un atraitnes atveda savus pusaudžus. Dažas nesa sagšās ietīstītus zīdainīšus, un citas gaita bija lēna un gurda, jo tā slēpa zem sirds saldu grūtumu.
Eglones luksti pārvērtās par karotāju nometni. Liepu biezokņos dienām un naktīm dvašoja kalēju ēzes. Tur kala no cirvjiem zobenus un no sirpjiem kaujas nažus. Leišu ieroču meistari, kurus bija saņēmuši gūstā Dignājas stop- nieki, aizelsušies steidza liet lodes un laboja cīņā bojātās bises. Aizkrāciešu gūstekņi mala pulveri. Pašu bēgju zēni meklēja lukstu mežu dzijumos jaunos ošus, un sirmi vectēvi, sēdēdami pie uguns, drāza no tiem šķēpu kātus. Citi vija kaņepāju auklas dēļu spriguļiem, kuru ozolvālēm bija dragāt sirotāju galvas un hercoga jātnieku pakaušus.
Pa visiem Austrumzemgales cejiem līgoja uz Jelgava.- pusi un vēl tāiāk uz rietumiem karietes un mantu vezumi, un karietēs sēdētāju sejas bija bālas un baiļpilnas. Saintā tērptas dāmas turēja rokās mutautiņus, tos laiku pa laikam likdamas pie saraudātām acīm. Vīri un dēli, jādami blakus karietēm, nikni žņaudzīja zobenu spalus un seglos paceldamies, ik pēc brītiņa pameta pār plecu uz trauktu skatu uz rīta pusi, kā vērodami, vai tiem nedzenas pakaļ.
Dienas stundās nekā nevarēja saredzēt. Klusuma pilni bija lauki un sili, un zemnieku būdās, kas stāvēja ceļma lās, tikai retumis bija manāms kāds bikls stāvs, vai pazibēja aiz rijas stūra ziņkārīga acs, kas glūnēja kā pētīdama.
Un tomēr gaisā bija manāms kaut kas baigs un drau došs, kā savelkoties pērkoņa negaisam. Jātnieki cirta zirgiem piešus sānos biežāki, nekā likās vajadzīgs, un kādu laiku lēkšoja pa grumbaino ceļu ir putās saskrietie jātnieku meļņi, ir karietēs un ratos jūgtie bēri un dūkanie.
Toties vakaros tūliņ pēc saulrieta visa austrumu mala sāka sārtoties Jaunu vēstošā kvēlā, kaut gan saule bija iebridusi mežos uz Jelgavas, nevis Sēlpils pusi un rietumos, nevis rītos blāzmoja ugunīgais vakarkrēslas atspīdums. Bet blāzma, kas līdz ar krēslas nolaišanos tagad ausa rītu pusē, bija tikpat sarkana, un viņas atmirdzuma asiņainās mēles baisīgi lija lejup uz visiem rāmiem un tekošiem ūdeņiem. Asinssārta tagad likās citkārt baltā va- karmigla, kas kāpa no pļavām, pletās pāri dangu purviem un priežotiem tīreļiem. Sarkanās blāzmas apstaroti togad bija naktīs visi mežu gali, visas zemnieku sētas un ozolu sili. Asinssarkans likās naktīs gaiss, un pa asinīm bradāja cilvēku domas un dvēseles. Un viena vēsts gāja no mutes mutē:
Zemnieki nāk!
Viņu padzirdis, dzimtkungs lika staļļa puisim steigties seglot zirgus un pats trīcošām rokām steidza lādēt pistoles. Amtmanis atstāja lielkunga muižu .un klētis Dieva, ziņā un meta sievu un bērnus ratos kopā ar cūku gurniem, steigā kautām zosīm un mīkstiem dūnu spilveniem, kuros mīlēja sildīties kungu muguras. Vagari un leidas vīri, kam nebija jāiet klaušās un kuriem vēl glabājās apcirkņos aizpērnie kvieši un milzīgi vaska riteņi, nobrūnējuši no vecuma un piesūkušies ar medus elpu un briedušu rudzu smaržu, steidzīgi raka zemē labību un sakrāto sudrabu, un mantas glabātavas, kas laikus bija izraktas paegļu vai liepu biezokņos, uzņēma audekla ritumus un daudz citas čaklu roku darinātas mantas.