Sēļu mežinieku bandas kā pavasara ūdeņi gāzās uz rietumiem, raudamas sev ceļā līdzi jaunus cīņas talcinieku plūdus. Zemes spēka pilni bija viņu druknie augumi, druvu elpas un saules tveices piesūkušās sirdis, un izturībā nekas tiem nevarēja blakus stāt. Daudzi bija redzējuši, kā bendē un kroplo viņu tuviniekus leišu un kazaku zobeni, un tikai retajam vēl bija dzīvas tēva mājas. Cietas bija kļuvušas sēļu mežinieku sirdis, naida pielijušas viņu dvēseles. Tie bija redzējuši mirstam savus mīļos, vējš bija tiem sviedis sejā sirotāju nodedzināto būdu pelnus, un bai* Ies no kristīgo elles vēl nebija paguvušas pārņemt šo sila bērnu pirmatnēji svaigās smadzenes. Tie ticēja, ka viņā saulē satiksies ar aizgājušiem radiem un ka veļu saimē katru sagaida liels draugu pulks.
Nāves baiļu šis meža ļaužu vilnis nepazina, un tiem vairs nebija ko zaudēt. Viņi gāja uz rietumiem. Dignājas strēlnieki, Sunākstes milzeņi, kas ar siena bomi gāja dzīt lāčus ārā no auzu lauka, Saukas zvejnieki un Elkšņu dai- ņotāji, kuru dziesmās un gavilēs neapnika pārnovadnie- kietn ldausīties. Asarieši, kas prata savaldīt pašus trakākos zirgus, un Zalves silu vīri, kas ordeņa laikos bija labākie bruņinieku ceļveži leišu kunigaišu novados.
Visa Sēļu zeme bija sacēlusies kājās, palikušas tukšas bēgļu paslēptuves purva salās un egļu mežu dziļumos celtās skuju būdas, kuru iemītnieki, maizes krājumiem izsīkstot, bija mitinājušies no zirga gaļas un vārnām, kas karu laikā kļuva tik treknas, ka nespēja izvairīties no pusaudžu lingu laistiem akmeņiem.
Mežinieki paši negaidīja žēlastības un nežēloja neviena, kas nenēsāja zemnieku drēbes un runāja citu valodu. Un nebija pasaulē tādu moku, kuras nebūtu izmācījušies no sirotājiem un lēmuši saviem bendētajiem šie zemnieki, kas agrāk pazina tikai darba sūrumu un dziesmu veldzi, mēdza sūdzēt savas bēdas vēja mātei un sarunāties ar cīruli sējas rīta agrumā. Kas nepadūga laikus izrauties no zemnieku rokām, tas guva nāvi mieta galā, mocīdamies neizsakāmās sāpēs, kamēr ķermeņa smagums vēl nebija uzdzinis mieta asumu līdz mocekļa sirdij. Citi lēma gūstekņiem ūdensnāvi, ar lūkiem piesiedami tiem akmeni kaklā un ielaizdami purva akacī vai upes atvarā. Kungu kārtas jaunavas un sievas saņēma atmaksu par pirmās nakts tiesībām, kuras bija izmantojuši viņu tēvi un vīri, un dažs kusls zīdainītis, kam šūpļa dziesmas bija dziedātas vācu mēlē, nobeidzas galeniski sietas izkapts galā vai dabūja galu ugunī. Liesmām bija lemtas visas muižas, kurām brāzās garām sadumpojušos mežinieku plūdi.
Nebija dambja, kas spētu šīs bangas apturēt. Poļiem bija Vidzemē mazi spēki, kurus spaidīja zviedri, un Jelgavas hercogs velti sūtīja uz leišiem vienu izmisušu vēsti pēc otras, lai steidzas talkā Radzivili. Bet magnātu ģints pulki, jau laikus savākti karagājienam uz Vidzemi, mīņājās pa sava kunga Biržiem, un nebija zināms, kas īsti viņu vadoņiem padoma.
Zemgales līdzenums gulēja neapsargāts zemnieku ordas priekšā, kura plūda uz rietumiem kā meža ugunsgrēks. Aiz viņas palika krāšņatas un pelni, un vilku bari skrēja pa postītāju pēdām, pievākdami līķus, vēl siltus un sāpju trīsās drebošiem locekļiem.
Zemnieki nāk!
Sim saucienam atskanot, steidzās glābties visi, kas bija stāvējuši augstāk par klaušu ļaudīm un redzējuši savā priekšā lokāmies sviedrainās zemnieku muguras. Un līdz ar dzimtkungiem, amtmaņiem un vagariem drebēja pats Zemgales hercogs, kam viņa pilsmūri jau likās Jodzamies zem viesuļvētras brāzieniem, kas nāca arvienu tuvāk, šalkdama no austrumu puses un noslaucīdama kā ar slotu muižas un pusmuižas, kungu varu un hercoga tiesu, un visu, kas iedrošinājās šai viesuļvētrai ceļā stāt.
* * *
Kad zemnieku ordas bija sasniegušas Bārbeli, mežs izbeidzās, noslēgdamies aiz viņiem kā tumšs mūris. Karotāju priekšā pletās auglīgais Zemgales klajums, pār kuru zilgani blāvoja augstais debesjums. Augšzemes mežinieki, pirmo reizi redzēdami tik plašu lauku bezgalību, kas skrēja līdz pašam apvārsnim, brīnīdamies apstājās: kas te bija pjavu un lauku, kāda auglīga zeme un puķu un medus smaršas pietvīcis gaiss! Zaļi labības un zāles stiebru viļņi, vēja locīti, skrēja līgodamies līdz pašai apvāršņa malai, kur gulēja rāmi padebeši.
Mežiniekus sākumā pārņēma bailes no šī klajuma savādā klusuma. Sur tur mirdzēja baznīcas tornis, mājas cēlās pie mājām, bet cilvēku nekur neredzēja. Citus kungi bija aizdzinuši ar muižas mantu vezumiem uz Jelgavu vai Bausku, un vēl citi glūnēdami slēpās aiz māju puduriem un krūmu ceriem, gaidīdami, ko darīs savādais karapulks.
Kņazs, jādams savas armijas priekšgalā, pievilka pavadu, un zirgs apstājās pusskrējienā. Pietvīcis un saviļņots Gundars piecēlās kāpšļos un, licis roku virs acīm, kuras žilbināja vakara saules stari, sāka vērot apvāršņa malu, kur gulēja viņa tēvu valsts. Ašiem elpas vilcieniem viņš baudīja medaino gaisu, ko tam meta sejā rāmais vakara vējš, kā nesdams tālu sveicienu. Ilgi lūkojās, līdz acis kļuva valgas. Vakara ēnas jau bija kļuvušas tumšas un gurdas. Tuvojās saules riets, bet kņazs vēl arvienu stāvēja, pacēlies seglos, un vēroja savas cilts dzimteni.
Karotāji, izlaidušies kuplajā zālē, mierīgi gaidīja. Balsīgais nemiers, ko viņiem sākumā iedvesa plašais lauku klajums, tagad bija pazudis bez miņas. Augšzemes mežinieki jokojās un sprieda, ka tik bagātas zemes muižās bū« šot diezgan ko laupīt un dedzināt.