Saule jau sāka slīdēt aiz mežu galiem, kad kņazs beidza vērot Zemgales klajumu. Pārvilka ar roku pār seju — acīs bija sakāpis viegls sūrums — un teica, pagriezies pret vadoņiem:
— Ceļat nometni un izliekat sargus! Nakti mēs pavadīsim šeit un rīt paņemsim šo zemi, kas ir manu tēvu mantojums.
* * *
Pār Bārbeles laukiem nolaidās nakts. Un naktī Gundars redzēja savādu sapni. Tam likās, ka telts un zemnieku karapulki ir izgaisuši un ka viņš viens pats jāj pa klusu, mēnesnīcas apspīdētu meža pļavu. Viegli kūpēja miglas dūmakas, augstu cēlās melnās egles. Viss bija gaišs un reizē pilns ēnu, baiga klusuma pilns. Miglas blāķi vēlās arvienu tuvāk, no dūmaku kupenām sāka izveidoties stāvi un augumi. Un tad tie vairs nebija tikko saredzami augumi un saceltas rokas, bet vīri — karotāji, cits ar spāņu zobenu pie sāniem un ģērbts melnā samtā, cits tērpies lāčādā un milzīgu āvu pār plecu. Mundri jaunekļi, gleznas meitenes brabantiešu mežģīnēs, sagšotas sievas un meitas, kam galvās vizēja dzintara vainadziņi. Viņu bija bezgala un viņu sejās zīmes, kas liecināja, ka no miglas iznākušie ir tuvu radu ģints.
Ēnas apstāja Gundara zirgu no visām pusēm. Lūpas nedzirdami kustējās, bālās sejas savilkās smaidā, rokas stiepās pretim kā glāstam, kā sveicienam. Dažas skāra kņaza kājas, citas ķērās zirgam krēpēs un iemauktos. Savādi salts bija ēnu roku pieskāriens, un no viņām nāca trūdu dvaša, sajaukusies ar miklas zemes smaržu, un reizē mīļa un tuva, kā maigu vārdu lidojiens.
Kņazs apjucis pavērās apkārt. Sirdī nebija baiļu, tikai savādas vieglas sēras, kā redzot sapņos sen mirušos mīļos.
Nedzirdami kustējās ap viņu veļu pulks. Tad viegla šalkoņa pārskrēja ēnu baram pāri — un likās, viņas pašķir pa labi un pa kreisi vējš. Kā no apakšzemes iznira kņaza priekšā varens kareivis ar liesmainu seju. Vārpu vaiņags bija tam galvā un ap pleciem virsaiša mētelis. Un, redzot kareivja seju, kņazam sāka sist sirds, bet gredzens viņa pirkstā dedzināja kā ugunskvēls. Nekad mūžā viņš nebija redzējis šo seju, un tomēr viņam tā likās sen zināma un pazīstama, un asiņu balss sāka dunēt deniņos un teica: tas ir lielais sencis, un tu esi viņa cilts pēdējais.
Kā apmāts, plaši ieplestām acīm — kņazs vērās lielā senča sejā, gaidīdams mājienu, atbildi uz vaicājienu, kas nespēja raisīties no lūpām, bet drebēja sirds dzijumos. Bet senča vaigs bija sāpīgs un sēru pilns, un piepeši, kā vēja rauts, tas izgaisa miglā līdz ar citām ēnām un ēnu mēteļiem.
* *
Kņazs uzmodies ilgi vērās tumsā, kā cenzdamies tajā saskatīt lielā senča vaigu, dabūt atbildi. Bet nesagaidīja. Nometnē viss bija klusu. Retumis nozviedzās kāds zirgs, žvadzinādams pinekļus. Telts priekšā neredzams soļoja sargkareivis, vienmuļīgi sizdams kājas rasotā zālē. «Laikam Donāts,» kņazs nodomāja, grimdams miegā. Un atkal redzēja savādu sapni.
Viņš atradās saules apspīdētā kaujas laukā, kas pletās līdz pašam apvārsnim, pilns sakapātu miroņu. Milzīgas, zilganmelnas mušas, klusi sīkdamas, slinki griezās ap kritušiem. Stīvi nespodrām acīm, sazilnējušām, izķēmotām sejām mirušie vērās saulainās debesīs. Kņazs pavērās tuvāko gulētāju sejās un ieraudzīja savu veco kalpu vaibstus. Tur gulēja jautrais Donāts ar lielgabala lodes sašķaidītām krūtīm, vēl nāvē smaidīdams. Turpat blakus, plaši izpletis rokas, vērās dzimtenes debesīs viņa jaunais draugs Danga, Sunākstes brīvnieks, kas bija atnācis kņaza nometnē ar divdesmit jaunekļiem. Vecais Rasa, Saukas dzirnavnieks, ar zobena pāršķeltu galvu, Slavutas labākais šāvējs Skarga un desmiti un simti citu.
Kņazs nodrebēja un atvēra acis. Teltī jau lija iekšā nespodra gaisma. Nebija vairs tālu saules lēkts.
Kņazs uztraucās no miega, viss drebēdams. Un, tikko bija atjēdzies, ka atrodas savā telti un ap viņu guļ karotāju pulki, aizkars atskrēja vaļā un teltī ieklupa Gaidis. Aiz viņa sarkans liesmoja saules lēkts. Kalpa seja bija drūma un cieta, un pār viņa plecu lija teltī asinssārts atspīdums.
— Kungs, — Gaidis klusi teica, — ceļaties! Mums nāk virsū Radzivilu karaspēks.
Ar vienu rāvienu kņazs bija ārā no savas zāļu gultas un steidzīgi sāka jozt zobenu. Sirdī bija savāds vieglums, Izgaisis rēgu baiss. Un ap lūpām rotājās viegls smaids, kad, iznācis no telts, viņš sēdās Donāta pievestā kaujzirga mugurā.
Visu nometni bija sacēlusi kājās trauksmes vēsts. Vadoņi sauca kopā savus smagnējos karotājus, kas visu mūžu bija paraduši uzskatīt par saviem ieročiem arklu un cirvi un tikai nesen ņēmuši rokās lāču šķēpus. Jaunekļiem un vecākiem zēniem, kam katra izplūkšanās prieks, acis vien zibsnīja. Vīri, kam līdzi gāja sievas un bērni, drūmām un reizē spītīgām sejām grāba rokās spriguļus un stājās rindās. Bisenieki, nikni klusēdami, mēja zemē mus- kešu balstus. Pārbaudījuši pulvera ragus un pārliecinājušies, ka aiz jostas aizbāztais cirvis ir pa grābienam, viņi vēl ciešāk savilka kopā kuplos uzačus.
Gaidis steidza izrindot kunga karavīrus. Vidū nostādīja šķēpniekus. Eglones līču pļāvējus, kas bija atnākuši ar oša kātos galiski sietām izkaptīm un ar vienu vēzienu varēja pāršķelt vēderu ir zirgam, ir jātniekam, novietoja priekšā centram, kur bija gaidāms smagās leišu kavalēri- jas uzbrukums. Musketēm bruņotie un Dignājas mežinieki, kas vēl nebija aizmirsuši sentēvu mākslu bultas šaut, ieņēma abus šķēpnieku flangus. Jātnieku kopskaits nesasniedza divus simtus; tie nevarēja uzņemties cīņu paši uz savu roku, un kņazs tiem lika palikt Donāta vadībā aiz nometnes, lai veiksmes brīdī laistu viņus pakaļ bēgošam ienaidniekam.
Baltā kaujzirgā, purpura mēteli plecos — kņazs jāja gar karotāju rindām, un smaids neizdzisa viņa sejā. Redzēdami vadoni, drūmie Sēļu zemes mežinieki ticēja, ka tiks galā ar ienaidniekiem, cik liels arī nebūtu uzbrucēju pulks.