— Tētiņ, mīļo tētiņi
Kā nopļauts Silenieks atkrita dēlu rokās. Tie slaucīja asaras. Kaspars metās uz priekšu, bet pie ratiem bendes kalps ar dūres sitienu sejā notrieca viņu zemē. Pūlis sakustējās. Pakaļējās rindas sāka spiesties virsū tuvāk stāvošiem. Daži sāka kurnēt.
— Mierā! Stāvat klusu! — Brunnengrēbers iebrēcās, pietvīcis no dusmām, un draudoši pacēla gaisā zobenu. Sargi izstiepa šķēpus. Kurnētāji apklusa. Tad amtmanis pamāja Kalnamuižas skrīverim Klokoviusam, kurš izpildīja arī tiesas sekretāra vietu. Uzaicinātais uzkāpa uz tiesnešiem ierīkotā paaugstinājuma, nokāsējās, atlocīja pergamenta vīstokli, ko bija turējis rokā, un sāka gausi vienmuļīgā balsī lasīt:
— Uz viņa gaišības — Zemgales hercoga Vidzemes kunga, etc., mūsu žēlīgā valdnieka Fridriķa pavēli mēs, apakšā parakstījušies tiesneši, esam saukuši pie likuma atbildības šī Kalnamuižas novada jaunavu Zuzannu, Si- lenieku māju saimnieka Diekļava meitu, apsūdzētu sava ārlaulības bērna nozūmēšanā. Tā kā minētā jaunava par vainīgu neatzinās, apgalvodama, ka bērniņš viņai piedzimis nedzīvs, un arīdzan atsacījās sava bērna tēvu vārdā saukt, tad viņai tika piespriesta pirmā mocību pakāpe, pēc kuras tā tomēr neatstājās no savas bezkaunīgās stūrgalvības un velnišķīgā naida spīta, apvainodama, un pie tam gluži nedzirdētā kārtā, mūsu cienījamā amtmaņa dēlu Joahimu par viņas bastarda tēvu un izdarītā bauslības pārkāpšanas grēka līdzvainīgo un neatstādamās no saviem nešķīstības dzemdinātiem meliem arī pēc tam, kad tai tapa uzlikta exarnina/o ar spāniešu zābaku un nokarsētām dzelzs stangām. Pēc apspriešanās un visa redzētā un dzirdētā pamatīgas pārdomāšanas, un sevišķi vēl tāpēc, ka mūsu žēlīgā lielkunga bende un sava amata labs meistars Miķelis Remlings, ar kvēlošu adatu durstīdams, ir atradis uz minētās jaunavas Zuzannas miesām tā sauktās sātana zīmes jeb stigma diaboli, mēs esam atzinuši, ka minētā Zuzanna, sabiedrojusies ar velnu un sava elles lielkunga samācīta, centusies godājamā tiesas priekšsēdētāja un Kalnamuižas amtmaņa Brunnengrēbcra dēlu
JoiiIiIiiui ne&eligi apmelot, lai kaitētu tiesas un sevišķi nītu minēto un ļoti cienījamo vīru labai slavai. Ņemot to Bvlnu Vfirā, un, tā kā sātana kalpi un citi, kas ar viņu biedroju*, sodāmi ar uguns nāvi uz sārta un bērnu nozūmētā- ļiih pCc šis zīmes tiesībām aprokamas dzīvas, bet abi mi- iiclic sodi nav apvienojami, tiesa nolēma 110 tiem piespriest mlnet,li velna brūtei un burvei Zuzannai pirmo, proti: nāvi 11/, sarta, — cerēdama, ka ar to šīs negantnieces un Bellai,1 kalpones pārējie grēki, daudzie noziegumi un ļauni darbi tiks likuma un cilvēku priekšā nolīdzināti.
Parakstījuši: Ģederts Johans Brunncngrēbers, priekšsēdei ajs un amtmanis, Tīss Gotards Kleists, tiesnesis un nmtmanis.
Anno Domini 1600. mertse junio die XIII., bet mūsu žēlīgā hercoga Fridriķa valdīšanas četrpadsmitā gadā.
Beidzis lasīt spriedumu, Klokoviuss svinīgi nokāsējās 1111 paskatījās uz tiesas priekšsēdētāju. Paskatījās arī Kleists, un viņa gaļainajā sejā bija redzams zobgalīgs smaids. Brunnengrēbers pietvīka vēl sarkanāks un uzkliedza bendēm:
— Dariet savu darbu! Ko jūs tur tūļājaties, nejēgas?
Bendes kalpi aši izcēla notiesāto no ratiem un uznesa to uz sārta. Pati tā nevarēja iet, jo bija līdz ar kliedzienu zaudējusi samaņu. Bende veikli apmeta viņai ap vidu ķēdi, kādām mēdza pieslēgt pie staba uguns nāvei nolemtos. Viens no kalpiem steidzīgi aizdedzināja lāpu un pasniedza to meistaram. Bende nolēca no sārta lejā un piegrūda lāpu pakulu un tāšu vīšķiem, kuri bija sabāzti starp sveķainajām priežu šķilām. Uguns sāka jautri sprēgāt, un pēc pāris acumirkļiem no sārta apakšas jau šaudījās liesmu mēles. Sacēlās vējš, dzīdams pūlim virsū melnus dūmu mutuļus. Liesmas iegaudojās vēl niknāk un rūkdamas šāvās pret debesīm. Tad spēji sasitās ap stabu — sievietes iebrēcās. Pūlim pāri pletās kodīgi dūmi, nesdami līdz smagu gruzduma smaku.
Pēc pusstundas viss bija galā. Ļaudis klusēdami izklīda. Sargu dzīti, aizbrauca mājās arī Silenieka dēli Mārcis, Kristaps un Ingus, aizvezdami līdzi tēvu, kas visu laiku drebēja kā drudzī, un Kasparu. Zēns nāca pie samaņas tikai mājās. Līdz pat rīta ausmai viņš ar tēvu sēdēja pie mājas durvīm. Vecais raudāja. Dēls spītīgi cieta klusu, vērdamies bālajā mēnesī, Un zēna seja bija kā nakts spīdekļa atmirdzums.
* * *
Piecas dienas pēc Zanes sadedzināšanas viņas brāļi, radi un kaimiņi izvadīja pēdējā gaitā Silenieku saimnieku. Lielais daiņotājs un darba gāzējs pēc viņas bēdu nakts bija licies jau atspirdzis un izrīkojis kalpus muižas klaušās, bet pats ar dēliem steidzies uz lukstiein sienu pļaut. Visu dienu, no brokasta laika līdz launaga laikam, viņš bija staigājis pa trekno pļavu savu dēlu bara priekšgalā un viņa izkapts, tāpat kā agrāk, šņākusi asāk par visām pārējām. Par Zani neieminējies ne vārda. Turpat jau pievakarē, kad saule sākusi laisties uz vakara pusi, iebriz- dama egļu galotnēs, apstājies vāla vidū, sācis strīķēt izkapti un piepeši saļimis zālē tikpat klusi kā sulotie zāļu stiebri, kas bija ļimuši zem viņa varenajiem vēzieniem.