Jauneklim, kas bija atnācis viņu mežos no svešas malas un saucis tos cīņā pret kungiem, sirotājiem un visiem, kas paraduši mieloties no zemnieku sviedriem, — šim jauneklim tak bija gredzens, kas prata atvairīt visas nelaimes, sērgas un likstas. Un pašu meža vīru bija tāds pulks, ka no nometnes ugunīm atsarka visi padebeši un bulta, laista no karotāju kreisā spārna, īdēdama nokrita zālē, nesasniegusi nāves pļāvējus, kā dēvēja egloniešus poļu pani un leišu sirotāji. Nē, sēļu zemnieki bija pārliecināti, ka arī šoreiz ienaidnieka uzbrukums izjuks pret viņu rindām kā spaļi vējā un arī leišu lielkunga karavīri nespēs viņu izkaptīm un lāču šķēpiem pretī stāt.
Saule kāpa arvien augstāk pie debesīm. Vējš kliedēja miglu un dzina uz debess malu mākoņus, bet ienaidnieks nerādījās. Cīnītāju rindās vietām jau sāka skanēt jaunāko smiekli un zēnu čala, un arī vīru drūmās sejās atplauka nicīgs prieks. Varbūt leišu lielībnieki būs aizjozuši atpakaļ, manīdami, ka viņus grib godam saņemt, varbūt lielkungs Radzivils būs atzinis par prātīgāku jāt atpakaļ uz savu Biržu piii?
Jā, kungiem un kungu varai tagad ir pienācis pastarais gals. Un Jelgavas pili zemnieki izkvēpinās no visiem vāciešiem. Apgriezīs visai kungu sugai kaklus, nodedzinās visas muižas līdz pašai jūrai, un katrs arājs būs savās mājās kungs un valdnieks.
Uz Bauskas ceļa parādījās putekļu mākonis, kas pamazām auga lielāks. Tad jau varēja saredzēt mākoņa vidū kaut ko mirdzam un zibam, un no putekļu blāķiem sāka iznirt šķēpi, zirgi un melni jātnieku augumi, aiz kuru mugurām plīvoja milzu spārni.-
— Pana Radzivila huzāri, — drūmi norūca Gaidis, stāvēdams kungam blakus, un pirmo reizi pēc rēgu nakts Gundaram sāka mosties sirdī savāds nemiers. Atskatījies pār plecu, kņazs redzēja, ka ēnu pilnas ir arī viņa karotāju sejas, ka divkārt bargāks kļuvis tumšais egloniešu vadoņa Sila Jura vaigs un ka smaids nodzisis no brašākā izkaptnieka Skudras lūpām, kaut gan šis jautrais milzenis vēl aizvakar kņaza acu priekšā bija nopļāvis sirotājam galvu līdz ar plecu un ar otru vēzienu pāršķēlis cita kazaka zirgam krūtis pilnā skrējienā.
Tagad jau varēja labi saredzēt huzāru milzīgos kaujas zirgus, jātnieku zibošās bruņas, garos, vēl cīņai nenolaistos šķēpus un ērgļu spārnus, kas šalca gaisā aiz jātnieku mugurām. Abās pusēs huzāriem rikšoja vieglā kavalērija, dragūni sarkanos vamžos un Zemaites šļahtiču milicija, tērpusies zilos kuntušos un pāvu spalvām rotātās cepurēs.
Aiz jātniekiem vijās tas pats putekļu mākonis, kas nesen bija sedzis huzārus, dragūnus un viņu rumakus. Savāda dunoņa nāca no šī putekļu mākoņa, it kā simtiem viru tur dauzītu cieto lielceļu smagiem koka veseriem. Bet sitieni krita rakstā, pēc mierīgās un reizē šūpojošās kāj- nieku soļu ritma takts.
— Laikam nāk skotu bezbikši, — atkal ieminējās vecais Gaidis, sirmās ūsas kodīdams. — Biržu panam viņu esot bez skaita — vēl rudenī atvedis veselas sešas rotas no Vāczemes.
Kņazs klusēja. Cieta klusu ari zemnieku armijas rindas. Baiss nemiers visiem bija iezadzies dvēselēs. Un sievu un bērnu barā, kas slēpās aiz platajām vīru un tēvu mugurām, vairs nebija ne elsu, ne raudu. Aizturējuši elpu, visi vērās ienaidnieku rindās, kuras nāca arvien tuvāk.
Huzāru pulka priekšgalā jāja sirmbārdis kareivis, viss sudrabā mirdzēdams, pulkveža zizli vienā, kaujas cirvi otrā rokā. Tūkstots soļu no dumpinieku armijas viņš pacēlās seglos un, pagriezies pret saviem jātniekiem, pamāja ar zizli, dodams zīmi uzbrukumam.
Dragūnu un šļahtiču eskadroni tūliņ atšķīrās no melnās huzāru masas kā kurtu bars no medniekiem un laidās pāri ceļmalas pļavām, tiekdamies ielenkt zemniekus no flanga un nogriezt atkāpšanās ceļu. Huzāri nolaida cīņai savus garos kaujas šķēpus un pārgāja no soļiem rikšos, no rikšiem lēkšos, no lēkšiem auļos, un viņu masa brāzās virsū kņaza karotāju sienai ar tādu ātrumu, kas likās neticams priekš smagi bruņotiem jātniekiem un viņu lielajiem kaujas rumakiem.
Spārni aiz jātnieku mugurām drebēja un šalca vējā, un vēja šalkoņai līdzi brāzās uzbrucēju cīņas saucieni.
Tuvāk, arvienu tuvāk. Zib jātnieku padusēs sažņaugtie šķēpi, strausu spalvu pušķi dreb virs bruņucepurēm, un zeme vaid zem zirgu pakaviem.
Sķēpnieki spītīgām un drūmām sejām, iespļāvuši plaukstās, izstiepa pretim jātnieku masām savus lāču šķēpus. Spriguļnieki atvēza savas ozolvāles, un eglonieši cēla cirtienam galeniski sietās izkaptis. Un, tikko viņu izkapšu mežs bija saslējies nāves pļāvumam, pirmās rindas sejās jau iesitās huzāru smago zirgu karstā dvaša un acu priekšā uzzibsnīja šķēpu asumi.
Tad iešņācās gaisā drausmīgie izkapšu asmeņi, nodunēja smagās spriguļu ozolvāles, krizdamas uz kaujas ru- maku galvām, un ar jātnieku pīķiem krustojās zemnieku šķēpu mežs. Dzelzīs kalto huzāru vilnis, atsizdamies kā pret sienu, uzšalča gaisā zirgus ar pāršķeltām krūtīm un spārnotus jātniekus, kam mūžam vairs nebija lemts kāpt seglos un zobenu rokā ņemt. Eglones lukstu pļāvēju milzīgās izkaptis pļāva pušu huzāru šķēpu kātus un karotāju augumus, un nocirstās zirgu un jātnieku galvas bira rasotā zālē kā dābola galviņas, kad pļāvējs atvēzējās jaunam cirtienam; un līdz ar galvām krita zemē rokas, kas vēl turēja cieši sažņaugtus šķēpu kātu galus un kaujas cirvjus.
Pirmā smago jātnieku rinda gulēja nopļauta zale kā melns, mirdzošs siena vāls, slacīts ar asiņainu rasu, bet sirmbārdis pulkvedis, izkapšu neskarts un spriguļvāļu ne- dragāts, pamāja sajukušām savējo rindām, tās no jauna dzīdams uzbrukumā.