Otrai atakai vairs nebija pirmās spara, un arī nāves pļāvēji un spriguļnieki, sekmju iedrošināti, jau stāvēja, gatavi jaunam vēzienam.
Iluzāri atkal jāja uzbrukumā, un zemi atkal klāja sakapāti zirgi un krācoši mirēji pāršķeltiem vēderiem, sašķaidītām galvām, caurdurtām kājām un nopļautām rokām, un vējš nesa pa kaujas lauku salauztu ērgļu spārnu spalvas un strausa spalvas, kas bija nopļautas no lepnu jātnieku cepurēm.
Vecais pulkvedis raudāja, redzēdams, kā mirst no sadumpojušos zemnieku izkaptīm un spriguļiem viņa labākie karavīri, un gribēja rast nāvi kopā ar savējiem. Viņa virsnieki to, ievainotu un noasiņojušu, ar varu aizveda no kaujas lauka pie artilērijas, nododami itāļu ārsta gādībā.
Kā neticēdami vērās Sēļu zemes mežinieki līķu vālos, ko bija sapļāvušas nāves pļāvēju izkaptis. Tad zemnieku rindas satricināja gaviļu sauciens, kas šalca pāri kaujas laukam, atbalsodamies silos un veldamies līdz Mēmeles līčiem un Iecavas muklājiem. Mežonīgs uzvaras rēciens, kurā nebija vārdu, bet pirmatnējs cīņas un asiņu prieks.
Viņu dzirdot, slējās izbiedēti stāvus vēl atlikušo huzāru rumaki un dragūnu un Zeinaites šļahtiču zirgi, kurus jātnieki vēl nebija aizjājuši līdz dumpīgo zemnieku rindām. Un ložu un bultu zalve, ko tiem raidīja pretī kņaza bisenieki un Dignājas caunu mednieki, labi prazdami stopu šaušanas mākslu, nogāza zemē dažu labu zirgu un lepnu jātnieku un atsvieda uzbrucējus vēl tālāk atpakaļ.
Zēni un pusaudži tuteņiem rokās metās nobeigt mirējus. Tiem sekoja sievas un meitenes. Kā vilku mātes viņas klupa virsū ievainotiem, nagiem plēsa viņu sejas un dūrēm dauzīja nāves mokās trīcošus augumus. Plēsa no līķiem zeltšūtās jostas un sudraba portupejas no dragūnu mundieriem un sita salauzto šķēpu kātiem zemē nogāz* tos huzārus, rāva aiz matiem un ūsām lepnos Lietavas muižniekus, kas bija lielījušies art līdumu zemi ar arklos jūgtiem Sē|u zemes zemniekiem. Un neatstājās no sava atriebības darba, kamēr daži uzbrucēju jātnieki satracināti ķērās no jauna pie zobeniem, mēģinādami steigties kritušiem un ievainotiem palīgā. Jauna ložu un bultu zalve tiem lika sviest atpakaļ zirgus pusskrējienā, bet arī sievas, vīru saucienu un pašu baiļu apturētas, pameta kaujas lauku un caur karotāju rindām aizlīda nometnē izspūrušiem matiem un naidpilnām acīm, niknas un asinskāras kā sila zebiekstes.
Kņazs, noslaucījis asinslāses no sejas, dzina uz priekšu savu rumaku, un viņa kaujzirgam gavilēdama brāzās pakaļ zemnieku orda, apreibusi no asins smakas un gūtās uzvaras. Kaujas reiboņis bija sakarsējis cīņas alkai smagnējos zemnieku augumus un Sēļu mežinieku ciltis. Mīdami kājām mirējus, viņi bruka virsū ienaidniekam, vicinādami izkaptis, šķēpus un spriguļus, un viņu rēcieni skanēja kā sumbru bara baurošana.
Sakauto huzāru atliekas izjuka kā sausas rudens lapas, ko sagriež gaisā pēkšņi atbrāzies vējš. Dragūni atvilkās sānis, Zemaites milicija aizauļoja atpakaļ, un viņas zil- baltie jātnieki tikai pēc krietna stiepiena apturēja savus straujos zirdziņus. Un tad uzbrūkošās zemnieku armijas acīm atvērās bezbikšaino skotu algotņu rindas, ko līdz šim bija aizsedzis putekļu mākonis. Kailiem ceļgaliem, raibos bruncīšos, krūšu bruņās un bruņucepurēs, kas spīguļoja rīta saulē, stāvēja slavenie Eberdīnas un Dounsdalas klani, gatavi kaujai ar bisi vienā, kūpošu degli otrā rokā un zobenu aiz jostas pa grābienam. Viņu zaļganajās acīs nebija baiļu, tikai lepna nicināšana pret zemnieku baru, kas bija iedrošinājies doties cīņā pret šiem kalniešiem, Edinburgas ķēniņu asinsradiniekiem. — Vējš, nākdams no leišmales puses, jautri plivināja izrakstītos skotu brunčus, sarkanās matu krēpes un spalvu pušķus uz virsaišu cepurēm.
Pielaiduši uzbrucējus uz simts soļiem, skoti nolieca tiem pretī savas bises, un smaga zalve nošalca pāri kauj- laukam, pļaudama savu nāves pļāvumu un izdzēsdama daudzu mežinieku dzīvības. Lodes dragāja krūtis un šķaidīja bruņu nesegtos locekļus. Bet uzbrucēju vilnis bija tik aukains, tik stihiska viņu rēkšana, ka pakaļējās rindas pat nebija lāgā dzirdējušas zalves dārdu aiz kaujas klai
gām un neatlaidīgi dzina pirmās rindas uz priekšu pretī uzvarai, kas tiem jau likās rokā līdz ar nīsto kungu galvām un mantu vezumiem, kurus veda sev līdzi Radzivilu karavīri.
Dzīvajie kāpa pār kritušiem, mina kājām ievainotos un mirējus, un sajuka zemnieku karotāju rindas. Izkāpt- nieki tagad skrēja blakus stopniekiem, un sprigujnieku rindās bija redzams viens otrs bisenieks. Lāču šķēpiem bruņotu vīru starpā šaudījās tuteņiem bruņoti pusaudži, un zēni, jautri klaigādami, auļoja līdzi Donāta jātniekiem, turēdamies pie seglu kāpšļiem.
Nebija kaujas iekārtas, nebija vairs karaspēka; tikai juceklīga bruņotu, asinsšalkas apreibušu zemnieku masa, kas gāzās uz priekšu, izslīdējusi no vadoņu rokām, neklausīdama Gaiža saucieniem un kņaza komandai.
Pirmai skotu zalvei sekoja otra, atkal gāzdama zemē bārdainus vīrus un jaunekļus ar debeszilām acīm un brūnām sejām, ko bija ārdējuši pavasara vēji. Satracinātais bars uz mirkli apstājās, kā apmulsa, bet tad gaudodams un rēkdams metās virsū skotu infantērijai, kas to saņēma kaujas cirvjiem un garajiem kalniešu zobeniem. Mazie skotu vairogi dārdēja, uzķerdami smago spriguļvāļu triecienus, un no izkapšu vēzieniem sāka svilpot pāri kaujlau- kam šņācošs vējš. Zobeni skaldīja zemnieku krūtis un galvas, lāču šķēpi un žebērkļi plosīja skotu sejas un vēderus.
Kaujas ņudzoņā sajuka kopā kalnu virsaiši un Dignājas silu mednieki, Eberdīnas kalniešu vairogi un pelēkie sunākstiešu augumi, zemnieku tuteņi un Edinburgas ieroč- meistaru kaldināti asmeņi.
Cīņu atkal izšķīra egloniešu izkaptis, un zāle mirka skotu asinīs, kur pagriezās šie nāves pļāvēji. Jau sāka ļodzīties un kāpties atpakaļ kalniešu infantērijas lepnās rindas, kad viņu pulkvedis Makdonnēls tiem uzkliedza pa- šķirties pa labi un pa kreisi, lai varētu sākt runāt Biržu kņaza slavenā artilērija, kas pa kaujas laiku bija sarindojusies aiz skotu kājniekiem un tagad stāvēja, gatava šaušanai, pagriezusi savus vara stobrus, falkonetes un «lauka čūskas», un bronzas stīpām kaltus miezerus pret cīņas lauku, mierīga un draudoša kā negaisa padebeši, kurus vēl nav sākuši kapāt balti zibeņi.