Sākumā skoti lāgā nesaprata vadoņa komandu. Bet tad virsaišiem kļuva skaidrs, kas pulkvedim padomā, un kalniešu infantērijas rindas atplūda no lielceļa sānis, lai tur sakārtotos, dragātas, bet neuzvarētas. Kareivji slaucīja sviedrus un asinis no sejām, dziļi atvilkdami elpu un šņākdami kā meža kuiļi pēc milas kaujas ozolu silā.
Šķietamās uzvaras apreibinātais zemnieku bars rēkdams metās tālāk pa plato ceļu, ko tam bija atbrīvojuši skotu infantēristi, un ieraudzīja lielgabalus, no kuru mutēm raudzījās nāve. Un tūliņ arī noskanēja artilērijas priekšnieka pana Rozenberga komanda, ierēcās divdesmit niknas vara rīkles un Sēļu zemes mežiniekiem iesitās sejās nāves dvaša un aizsaules vējš. Viss kaujas lauks ietinās melnos dūmu un putekļu mākoņos. Pirmajam lielgabalu rēcienam sekoja otrs un trešs, un putekļu un dūmu blāķiem cauri šāvās sarkanas liesmu šaltis. Un tumsa, melnāka par nakti, sedza simtiem acu, kas vēl nesen bija jautri skatījušās dzimtenes debesīs.
Ķēdēm kopā sakaltās blakusstāvošo lielgabalu lodes bija pļāvušas tik šausmīgu pļauju, ka ap tām vēlāk atrada satinušās cilvēku iekšas, sieviešu matu pīnes un smadzenēm aplipušus, asiņainus locekļus. Pirmā zalve nopļāva zemē brašos izkaptniekus un sadragāja viņu briesmīgos, asinīm pilošos ieročus, kas bija veikuši leišu huzārus un skotu infantēristus, kazakus un tatārus. Viņiem līdzi ļima nāvē Dignājas mednieki un jautrie Neretas spriguļnieki, kas ar saviem spriguļiem bija dragājuši daudzus lepnus pakaušus. Otrā lielgabalu zalve sagāza līķu kaudzēs Gārsenes biteniekus, Elkšņu un Sunākstes vīrus un Saukas šķēpniekus un sašķaidīja Donāta jātniekus ar viņu ieročiem un zirgiem, sēdama nāvi līdz pašām tālākām zemnieku armijas rindām, kur slēpās bērni un sievietes. Tre- šai zalvei vairs nebija ko dragāt, jo zālē jau gulēja tūkstoši mirēju, nāves mokās pirkstiem plēsdami auglīgo Zemgales mālu, un dzīvajos vēl palikušie panikā bēga atpakaļ šausmu pielijušām acīm un bailēs drebošiem locekļiem, kas vēl nesen bija cīņas trakuma un kaujas aukas pilni. Un viņu skrējiens agrāk neaprima, pirms bēdzēji nejuta iesitamies sejā sila egļu zarus un lazdu ziedu putekļus.
Tik spēji bija izšķīrusies kauja, ka leišu šļahtiči un dragūni nepadūga palaist auļos zirgus, jo bēgļus jau bija paslēpis uzvarētāju acīm tumšais egļu sils. Un mežā zemnieks vēl arvien bija bīstams pretinieks. To leišu pani zināja no piedzīvojumiem, bet piekusušie skoti, kuru kalnotā dzimtenē nebija tādu silu kā Zemgalē, labprāt meta mežam apkārt līkumu, turēdamies klajā, kur nejauca viņu rindas sūnām apauguši egļu stumbri.
Dzīvajos palikušos bija paglābis dzimtenes mežs. Toties uz cīņas lauka vēl mocījās ar nuvi simti ievainotu. Pret viņiem vērsa dūšīgākie uzvarētāji savu atriebības naidu un gļēvie nežēlības gļēvumu. Un nebija tādu moku, kādas neizcieta dragātie zemnieku brīves karotāji, pirms nāve slēdza viņu lūpas un acīs izdzisa dzimtenes saule un debesu zilgmes atmirdzums. Huzāri savu salauzto pīķu galiem plēsa ievainoto vēderus, dragūni zobeniem vandīja mirēju iekšas, un skoti nažiem grieza viņus gabalos — locekli pēc locekļa. Līdz nakts tumsai kaujas vietā plūda asinis, un Bārbeles pļavas vēl ilgi bija sarkanas kā ziedošs magoņu lauks.
* * *
Caur melnajiem egļu zariem krita lejup mēnesnīca, baltodama nogurušas sejas, nelaimes satriektus augumus un locekļus, pie kuriem vēl lipa klāt cīņas putekļi un sāļa asins smaka. Tikai nepilni četri simti bija palikuši no zemnieku armijas, ko viņu ķēniņš bija vedis cīņā pret vakariem. Un liela sievu un bērnu saime, kas elsoja sāpēs par tēviem, dēliem un brāļiem, kuri bija ļimuši nāvē no pana Rozenberga lielgabalu lodēm un skotu zobeniem. Un trūka arī Sila Jura ar desmit palikušo izkaptnieku. Tie bija glābušies līdz ar citiem, bet tad, sekodami vadonim, pazuduši meža dziļumos.
Lielās nelaimes brīdī vecais Gaidis bija aizlauzies līdz nopļauto nāves pļāvēju rindām un atradis viņu vidū savu kungu asinīm noplūdušu un bez samaņas. Vienacis to uzcēlis rumakā un, noslaucījis asaru ar asiņaino kaujas cimdu, grieza pavadu uz meža pusi.
Egļu pavēnī kņazs atkal atvēra acis. Tās nebija apmiglojusi nāve, tikai nāves vēja šalts, ko svieda Gundara vaditiem mežiniekiem sejās leišu lielgabali. Izdzisušu skatu Bogislavs pavērās vecajā karakalpā un tad atkal pazaudēja samaņu. Un atguva to vēlā nakts stundā, kad nakts jau bija nolaidusies pāri Bārbeles mežiem un bēgļu nometnē sāka liesmot viens otrs ugunskurs.
Gaidis uzņēmās- atlikušo vadību. Cirvjiem un šķēpiem bruņotos norīkoja pie koku ciršanas. Simtgadējās, sūnu bārdām apaugušās egles brīkšķēdamas gāzās zemē, celdamas zaru valni ap zemnieku nometni. Sievas un meitenes nesa no biezokņiem ārā nokaltušus kokus un vētras
trauktus zarus. Ar tiem aizbāza nolaisto egļu starpas, vēršot asos galus uz meža pusi, resnos — pret nometni. Bērni un pusaudži nažiem asināja egļu zarus, kam vajadzēja durties ienaidnieku zirgiem krūtīs un nāsīs, bet viņu jājējiem sejās, ja tie lūkotu brāzties pāri aizcirtumam.
Kņazs nekustēdamies gulēja egļu zaru teltī ar segliem pagalvī. Tad nodrebēja un lēni atvēra acis. Viss bija tumšs un kluss. Aiz kauju būdas nedzirdēja karotāju valodas. Piekusušie bēgļi gulēja nāves miegu. Tikai sargi, klusi sasaukdamies, staigāja gar aizcirtuma malu, vērodami nakts melnumu. Caur būdas virsu zagās iekšā mēnesnīca, zīmēdama uz sūnām un ieročiem spocīgas ara- beskas.