Gundaru sāka kratīt nevaldāmas elsas, un viņš paslēpa seju rokās. Pirksti kļuva silti un mikli. Nebija domu, tikai mēms izmisums. Un dvēselē dedzinošas sāpes.
Pie būdas ieejas kaut kas pakustējās, balts un vijīgs. Kņazs uzlēca sēdus, tvēra pēc ieroča. Bet roka tūliņ atvilkās atpakaļ no zobena spala, jo skuju būdā bija ienākusi sieviete baltā villainē un mirdzošu zīļu vainadziņu. Sejiņa bija bāla un maiga, likās redzēta, pazīstama.
— Kas tu esi un no kurienes nāc? — Bogislavs klusi jautāja.
Meitene viegli iesmējās un apkampa viņa ceļus. Un tagad, ieskatījies ciešāk, Gundars pazina meiteni, kas Eglones lukstu pļavās viņā cerību naktī tam bija pasniegusi meža rozes zaru ķēniņa vaiņagam.
— Es atnācu pie tevis, — meitene teica, un balss tai skanēja sērīgi un maigi kā meža baloža dūdojiens, — jo tu esi viens. Agrāk nedrīkstēju nākt, jo tu biji ķēniņš un daudzu karapulku kungs. Tagad tu esi bēglis bez māju un dzimtenes kā visi un arī es, — viņa runāja, apvīdama rokas ap Gundara kaklu. — Un šonakt man likās, tagad ir pienācis laiks, kad varu sacīt, ka tevi mīlu, varu teikt, ka ieslēdzu tevi sirdī no viņas nakts, kad tev bija plecos ķēniņa mētelis un tavs skūpsts man apdedzināja lūpas. Visas šīs dienas viņš dega man sirdī, un miera man nebija arī nakts klusībā.
Meitene sniedzās pēc Gundara lūpām. Kņazs viņu apskāva tik cieši, ka sajuta sāpes kreisajā rokā. Paskatījās uz to, tad uz labo, kurā mirdzēja Nameja gredzens ar savijušos zalkšu pāri, vanaga attēlu un zelta vārpu vaiņagu. Lēni novilka gredzenu, uzmauca to meitenei pirkstā. Un atkal ieslēdza viņu rokās.
* *
Rīta agrumā pie aizcirtuma ievaimanājās kara taures. Viņām maigi piebalsoja leišu stabules un skotu dūdas, sasaukdamās kā vālodzes meža dziļumos. Nometnes iemītnieki trūkās kājās, tvēra ieročus. Bet bija par vēlu, un pāri nolaisto egļu stumbriem jau lauzās nometnē ienaidnieka kareivji, cirzdami zemē vīrus un jaunekļus, kas ar izmisuma drosmi lūkoja tiem ceļā stāt, un sievas un bērnus, kas meklēja patvērumu un tā neatrada nekur. Tikai dažām žiglākām meitenēm izdevās nepamanītām izlīst caur egļu apakšu — virs kokiem cīnītāji žņaudza viens otru, saķērušies trakā niknumā, — un paglābties sila biezoknī no svešo karavīru varmācīgām skavām.
Garie skotu zobeni pļāva zemē izmisumā pārņemtos mežiniekus. Viņiem blakus lauzās uz priekšu satracinātie Zemaites pani, un no asmeņiem, kas nemitīgi svilpa gaisā, lija asins lāses, kā rasa no pļāvēja izkapts vasaras rītā. Nebija vairs brašo nāves pļāvēju, kas spētu aizkrustot uzbrucējiem ceļu. Krituši vakardienas kaujlaukā bija žiglie Dignājas silu mednieki, kas prata stopa šaušanas mākslu, viņu vadonis Vasaraudzis, Gārsenes bajārs Indāns un neretietis Auza ar viņa spriguļniekiem, un Saukas šķēpu vīri, kurus vadīja Rasa, vecais dzirnavnieks. Nebija vairs jaunā leiša Donāta, kam lielgabala lode bija sašķaidījusi krūtis uz Bārbeles ceļa. Arvienu retākas kļuva nometnieku rindas, arvienu ciešākā nāves lokā tos žņaudza uzbrucēju pulks.
Gundars cirtās savu atlikušo Slavutas karakalpu priekšgalā, un no viņu zobenu vēzieniem zibsnīja ap tiem ugunīgs nāves loks. Gaidis, jau divās vietās ievainots, ar Paņko sedza kunga muguru un sānus, kapādami tuvāk nākošo krūtis un galvas mierīgi un reizē nikni, kā jau piedzīvojuši karavīri, kas zin, ka glābiņa nav un pienācis miršanas laiks. Jauno panu Tiškeviču, kuru tā straujais ungāru zirgs vienā stiepienā bija pārnesis pāri aizcirtu- mam, Pauļuks nogāza zemē ar pistoles šāvienu. Panam Rozenbergam, kura lielgabali bija palikuši mežmalā un kurš pats bija atjājis citiem karotājiem līdzi, lai redzētu, kas būs lemts zemnieku ķēniņam — nāve cīņā vai gūsts un moku rats, Gaidis nocirta labo roku un ar otru vēzienu tam pārcirta sudraba bruņucepuri līdz ar galvaskausu. Paņko saķērās nāves cīņā ar milzīgu leiti, un abi karotāji cirtās, kamēr salūza zobeni. Leitis, plecīgāks un stiprāks, sažņaudza jauno kazaku savos lāča skāvienos, bet tūliņ arļ iestenēdamies atlaida to vaļā, jo Paņko nazis tam bija iedrāzies krūtīs — un no nāsīm un mutes plūda melnu asiņu šalts. Leiša brālis, redzēdams viņu ļimstam, iekaucās kā vilks un ar musketes laidi notrieca Paņko zemē, pats tūliņ pakrizdams ar Gaiža zobena pārcirstu rīkli un nāves mokās plēsdams sastingušiem pirkstiem sila sūnas.
Kņazs cirtās klusēdams, cīņas trakumā degošu seju, un apņēmies dzīvs nedoties ienaidnieku rokās. Ap Gundaru un tā palikušiem kareivjiem bija sakrājies līķu un mirēju valnis, kas kļuva arvienu augstāks un tad palika par asiņainu augumu kalnu. Kņazs ar Gaidi un Pauļuku, atgaiņādamies no uzbrucēju asmeņu meža, kāpa pa līķiem arvienu augstāk, mīdami kājām kritušo sejas un muguras. Satracinātie leiši un skoti kaukdami traucās pakaj nāves trijotnei, mezdamies uz priekšu aklā niknumā, asiņu pieplūdušām acīm, un krita viens pēc otra no triju palikušo zobeniem, kuru cilātājiem nebija vairs cerības ne dzīvot, nedz uzvarēt.
Pirmais mira Gaidis, niknais vienacis, kura sirmo galvu bija ķēris kāda huzāra smagā šķēpa kāts. Vecais kareivis lēni sāka slīdēt gar līķu kaudzi zemē, vēlreiz mēģināja slieties kājās, bet gribai vairs neklausīja stingstošie, senām un tikko gūtām rētām klātie locekļi, un zobens izkrita no rokas, kas bija to cilājusi tūkstots kautiņos. Pau- -ļuks izmisis cirtās, līdz viņu reizē ķēra četri asmeņi.
Uz līķu kalna tagad stāvēja tikai Gundars asiņainu zobenu, asinīm noskrējušās drēbēs un sarkanām lāsēm no- šļakstējušu seju. Arēji mierīgs, saltas nicināšanas pilns, ar bezcerīga izmisuma plosītu dvēseli un reizē pilns kaujas spara, kas bija kūsājis nāves kaujas stundās visu Gundaru asinīs. Un zobens, ko viņa roka nemitīgi laida pa labi un pa kreisi puslokā, gāza zemē jaunus un atkal jaunus ienaidniekus, un vēl augstāks kļuva līķu kalns, uz kura cīnīja nāves cīņu senās Zemgales ķēniņu ģints pēdējais, kas vārpu vaiņaga vietā bija kronēts ar ērkšķu rožu vaiņagu.