Gundaram likās, ka viss ap viņu sāk tīties sarkanā miglā. Roka gura, ausīs sāka šalkt un dunēt tāli zvani. Zvanīšana kļuva arvienu stiprāka, pārspēdama kaujas troksni un zobenu šķindoņu, mirēju krākšanu un dzīvajo cīņas rēcienus. Sāka ļodzīties ceļi, acu priekšā līgojās viss. Tad viņš sajuta asas sāpes krūtīs un kājās, izlaida zobenu no rokām, gāzās lejā — un pār viņu saklupa gavilējošais karotāju bars.
Tiesa, kurai bija lemt sodu tīkotājam pēc poļu un zviedru ķēniņa dzīvības un Zemgales valdnieka goda, bija īsa, toties ilgs gūstekņa atveseļošanās laiks. Debesu izplatījumā vēl klaigāja pēdējie aizejošo dzērvju kāši, kad Bauskas pilī sapulcējušies tiesneši Viļņas vojevodas Kristapa Radzivila vadībā, piedaloties Zemgales un Kurzemes hercogiem un daudziem poļu un vācu kungiem, sāka turēt tiesu par valsts nodevēju un dumpīgu zemnieku barvedi kņazu Gundaru, kas, aizmirsdams savu augsto kārtu, — tā bija teikts apsūdzības rakstā, — esot «biedrojies ar ārējiem un iekšējiem valsts ienaidniekiem un, atsacīdamies no Visušķīstās jumpravas un viņas dēla Kristus, atdevis dvēseli velnam un savu zobenu neģēlīgiem noziegumiem, cenzdamies satricināt pašu debesu valdnieka liktos pasaules pamatus un tīkodams darīt klaušu ļaudis brīvus, bet cēlākās kārtas pagalam no zemes virsas izdeldēt».
* * *
Bauskas pils konventu zālē liesmodamas dega darvas lāpas, un zāles vidū bija likts tiesas galds.
Sargu vests, ienāca apsūdzētais, un, tam ejot, šķinda ap rokām un kājām dzelzs pinekļi. Un viņa ķēžu žvadzēšana bija hercoga Fridriķa ausīm kā debesu mūzika.
Tiesas sekretārs stārasts Hodkevičs nolasīja apsūdzības rakstu, un priekšsēdētājs Radzivils vaicāja, vai Slavutas kņazs atzīstoties visos nupat uzskaitītos noziegumos.
Ķēdēs sakaltais atteica, ka nevarot dot vienkopu atbildi, un lūdza uzstādīt jautājumus.
Tad priekšsēdētājs jautāja, vai apsūdzētais atzīstoties, ka gribējis nokaut viņa majestāti Zigismundu III, poļu un zviedru ķēniņu, kas reizē esot Lietavas dižkunigaitis.
Cietumnieks atbildēja ar jā.
— Ar to jau tu esi moku nāvi pelnījis, — teica Radzivils. — Bez tam tavu daudzo kauna darbu skaitā ir biedrošanās ar dumpīgiem zemniekiem un nodevīga sazināšanās ar Zēdermanlandes hercogu. Uz tavas galvas guļ dumpinieku nobendētu Zemgales šļahtiču asinis.
Apsūdzētais sacīja, ka sekojis savai asinsbalsij un senču novēlējumam, pēc kura visi zemgaļi esot brīvi savas zemes arāji. Tie saukuši viņu par savu ķēniņu, un viņš tur neredz grēka, nedz vainas, jo pče Dieva taisnības esot likumīgais Zemgales valdnieks. Nevarēdams dabūt šīs tiesības atzīšanu pie poļu ķēniņa, viņš gājis to meklēt Zēder- manlandes hercoga nometnē. Kā Zemgales arāju atzīts šīs zemes kungs viņš nevarot būt Polijas vai kādas cita* valsts nodevējs un tāpat arī nevarot atbildēt šai tiesai par to muižnieku apkaušanu, kas bendējuši viņa ļaudis un sa ņēmuši pēc nopelna.
Kungs Medems, kam zemnieki bija nosituši abus dēlus, ar zobenu metās virsū apsūdzētam, bet sargi to nepieļāva, un Radzivils māja Medemam klusēt. Un lielkungs Fridriķis, sasizdams rokas, teica:
— Tik neģēlīga valoda nav dzirdēta kopš Spartaku* tiesāšanas laikiem! Cienījamie kungi, šis bruņinieku slep- kavotājs un anabaptists simtkārt nāvi pelnījis.
Un Kurzemes hercogs Viļums, pieskrējis pie sakaltā, sita un spļāva tam vaigā.
— Viss tas ir tiesa, — teica priekšsēdētājs, — bet tagad ir tiesāšanas diena, nevis sodīšanas laiks. Sist sakaltu ir muižnieka necienīga lieta, un es lūdzu viņa gaišību atgriezties savā vietā pie tiesas galda.
Un Viļņas vojevoda no jauna sāka iztaujāt apsūdzēto, kas, žvadzinādams savas ķēdes, slaucīja no vaiga asins- traipus un viņa gaišības Viļuma spļaudekļus.
Bez crimeti laesae Majestatis un citiem jau noskaidrotiem noziegumiem Slavutas kņazs Bogislavs Gundars ir apsūdzēts tīkošanā pēc Zemgales hercoga zemes, mantas un dzīvības. To pierāda pie kritušā musinātāja atrasti dokumenti, kurus apsūdzētais parakstījis, dēvēdamies par Nameju Otro, visu zemgaļu kungu un Tērvetes ķēniņu.
— Patlaban es vēlētos pirmā kārtā atņemt dzīvību Kurzemes hercogam, — teica cietumnieks. — Mans nodoms sākumā bija atgūt vienīgi Nameja valsti, bet, jājot šurpu, es dzirdēju skanam manu senču mēli no Rūjienas līdz Daugavai un dabūju zināt, ka tā skan arī ap Rozītes un Dinaburgas pilīm, ap Kuldīgu un Aizputi. Un tad es devu solījumu, zvērēdams pie Jēzus vārda, ka nenolikšu zobenu, pirms visas šīs zemes nebūs brīvas no vācu kungu jūga un klausīšanas poļu ķēniņam. Dievs bija citādi lēmis un nejāva man iejāt kā uzvarētājam pa Jelgavas vārtiem, kuriem abās pusēs būtu karājušies divi manas tautas asiņu rijēji — pa kreisi Viļums, pa labi Fridriķis,
Hercogi nobāla no dusmām, bet vācu kungi un poļu un leišu pani žņaudza zobenus.
Radzivils jautāja tālāk:
— Kur tu liki burvju gredzenu?
— Man tā vairs nav, — Gundars atteica. — Varbūt viņu reiz uzmauks pirkstā manas asinis un mana darba mantinieks, ja tam būs lemts piedzimt no meitenes, kura pēc Bārbeles kaujas dusēja manās rokās. Kā redzams, viņa nav kritusi jūsu gūstā, un šī ziņa man dos veldzi, ejot pēdējo gājumu.
— Slavutas kņaz, tevi apsūdz ne vien burvju mākslu piekopšanā, bet tu esi arīdzan novīlis šīs zemes hercogam viņa zemnieku sirdis un nozadzis mūsu kungam Jēzum viņu dvēseles, teikdamies esam Pērkona dēls. Tas ir nāves grēks, elku kalpības sludināšana, kas vēršas pret kristīgo baznīcu un Krustā Sisto, un par to tevi gaida uguns- sārts.