Apsūdzētais atbildēja, ka vainīgi pie šī grēka esot vācu kungi un viņu hercogi, kas, kalpinādami zemnieku miesu, negādājuši par savu dzimtļaužu dvēselēm, tās atstādami pagānu māņu varā. Nekā nezinādami par Pestītāju un tomēr gaidīdami pestīšanu no verdzības, zemnieki, saņemot viņu, Gundaru, to tiešām dēvējuši par Pērkoņdēlu, savu glābēju no kungiem un sirotājiem.
— Ar šiem vārdiem tu esi atzinies visbriesmīgākā nāves grēkā, — tiesas priekšsēdētājs sacīja. — Rīgas pilsētā jūnija mēnesī sadedzināti divi nevācu anabaptisti, kas sludinājuši prastas kārtas ļaudīm, ka tu, Bogislav Gun- dar, esot Mesija, cilvēku glābējs, kas atnācis tiesāt kungus un darba ļaudis un nodibināt tūkstots gadu valsti, kurā nebūšot ne augstu, ne zemu, tikai brāļi un māsas, mantas kopība un mīlestība visu starpā. Stāvēdami sārta liesmās, tie lūkojuši vēl kliegt, ka viņa majestāte ķēniņš esot Antikrists, kas taisoties nokaut nevācu ļaužu pestītāju.
Te Radzivils pārmeta krustu un turpināja:
— Ja šīs negantības ir sludinātas ar tavu muti, Slavutas kņaz, tad likumu grāmatās nevarēs sameklēt sodu, kas spētu izpirkt tavu noziegumu, un man būs jātic, ka tu neesi no sievas dzimis, bet sātans cilvēka izskatā, kas nācis kā Antikrists zemes virsū, lai maldinātu tumšo zemnieku dvēseles.
Arī citi tiesas kungi meta krustus, sekodami Radzivila priekšzīmei, un dažam labam, Antikrista vārdu pieminot, sāka klabēt zobi. Bet apsūdzētais salika uz krūtīm savas sakaltās rokas un teica:
— Ja mani ^žņaugtu ķēdes, es ar! pārmestu krustu, dzirdēdams tavus vārdus, kņaz Radzivil. Tik tiešām, ka tu esi kalvinists, bet es Romas baznīcas dēls, ne sapnī, ne nomodā, ne sirdī, ne dvēselē, ne prātā man nav nācis tik neģēlīgi apvainot debesu ķēniņu, kura tiesa būs man taisnīgāka nekā jūsējā. Viņš mira par visu cilvēku pestīšanu no elles mokām, un es, viņa necienīgs vasalis, esmu gatavs ciest jūsu spriestās mokas un atdot dzīvību par saviem brāļiem, cerēdams, ka ar Dieva ziņu manas cilts verdzības jūgs taps vieglināts.
* *
Tiesa piesprieda kņazam Gundaram moku nāvi kā vainīgam tīkošanā pēc ķēniņa dzīvības, neskaitāmās slepkavībās, anabaptismā, elku kalpības sekmēšanā un citos nāves grēkos. Kā krāpniekam, kas gribējis uzmesties par zemnieku ķēniņu, tam lēma uzmaukt galvā kvēlošu dzelzs stīpu, darinātu valdnieka kroņa izskatā. Kā vainīgam dum- pjā rīkošanā sprieda kaulu salaušanu ar ratu; par majestātes apvainošanu tam nolēma nocirst rokas un kājas un līķi uz sārta sadedzināt, kā mēdz darīt ar Dieva zaimotāju miesām, bet pēdējo sodu izpildīt tikai pēc tam, kad viņas būs puvušas soda vietā vienu mēnesi, skaitot no sodīšanas dienas.
Sprieduma protokola beigās bija sacīts, ka uz viņa gaišības hercoga Fridriķa vēlēšanos, un «lai vairotu notiesātā dvēseles mokas un dedzinātu viņa sirdi ar neredzamu uguni», tiesa lēmusi Gundara sodīšanu izdarīt viņa senču kalnā pie Kalnamuižas, uz kura tas cerējis sev uzcelt arāju ķēniņa pili un no tās valdīt pār Zemgali,
Miglotā oktobra rītā Tērvetes pilskalnam tuvojās soda gājiens, un Kalnamuižas baznīcas zvans, kas bija skanējis visu nakti, saukdams kopā novada zemniekus, lai viņi redzētu musinātāju un dumpinieku vadoņa galu, tagad zvanīja pēdējo gājumu. Saaicinātie dzimtļaudis bija pulcināti ap kalnu, kura galā baltoja ešafots. Tam blakus dega ugunssārts, un ap ešafotu un sārtu stāvēja Zemgales hercoga musketieri. Un aiz musketieru rindas bija ierīkots no dēļiem celts paaugstinājums, uz kura novietojās abi hercogi un citi kungi.
Kailu galvu, uz muguras sasietām rokām — Gundars uzkāpa kalnā, kurā bija reiz stāvējusi viņa senču pils, un laida apkārt izdzisušu skatu. Melnas arumu strīpas, jaukdamās ar mežu strīpām, kas mirdzēja rudens bērzu dzeltenumā un ošu purpurā, stiepās uz visām debesu pusēm, un Tērvetes lejā kūpēdami vēlās miglas blāķi. Tumša un drūma bija zeme, un pelēks kā miroņa seja likās zemais debesjums.
Kad Gundaru uzveda uz ešafota un piesēja pie moku staba, Kalnamuižas zemnieki nokrita ceļos, un tos nespēja dabūt kājās draudi, lamu vārdi un spieķu sitieni. Viņi palika ceļos nometušies un raudāja.
Jelgavas hercogs īgni saviebās, kā juzdams niezu, un pamāja ar lakatiņu bendem, lai tas pasteigtos ar soda pildīšanas sākumu. Bendes kalps lūškām izņēma no uguns baltu, nokaitētu dzelzs stīpu un pasniedza to meistaram, kas bija uzmaucis rokās bruņucimdus. Bende pacēla zaimu kroni virs nobālušās kņaza sejas, un tūliņ norībēja bungu dārds.
Kņaza sejai, savilktai necilvēcīgās mokās, ritēja pāri asaras un asinis. Ap kaklu sāka plesties degošu matu un cepinātas miesas smaka, kuru samanot hercoga vaigs savilkās smaidā, bet ļaužu raudas kļuva stiprākas. Bundziniekiem no visa spēka sitot bungas, tās pārplīsa, un kļuva sadzirdams kliedziens, kas ilgi vēl pēc tam skanēja Kalnamuižas zemnieku dvēselēs:
— Cērtiet galvu, cērtiet galvu, Jēzus moku dēļi
Tad upuris bezspēcīgi sašļuka staba saitēs un asiņainā galva ar kvēlošo dzelzs kroni nokārās uz krūtīm. Bendes kalpi steidzās atraisīt notiesāto, lai stieptu viņu uz rata, un asie rata zobi lauzīja kaulus un plosīja locekļus. Un ļaudis raudāja. Bet moceklis jau bija beidzis elpot un nejuta vairs moku, kas bija tam lemtas pēc kronēšanas ar uguns vaiņagu.
Saplosītais ķermenis trīs dienas un divas naktis palika uz ešafota. Vārnas izknāba acis un kāri plosīja nabaga upura kailās miesas, kurām vairs nesala rudens lietū un veļu nakts aukstumā.
Trešā naktī pēc soda dienas zemnieku ķēniņa līķis bija nozudis no ešafota. Abus karakalpus, kuriem bija likts soda vietu apsargāt, atrada ar pārcirstiem kakliem, un muižas laudis bija naktī dzirdējuši izkapšu šķindoņu. Citi minēja nāves māti, un citi teica, ka vainīgie esot notiesātā Izkaptnieki, kas atnākuši no citas saules atriebt savu ķēniņu, Nobijies amtmanls ziņoja Jelgavas hercogam, ka velns naktī aizrāvis notiesātā miesas uz elli, kur jau agrāk nokļuvusi viņa dvēsele.