VĒSTURNIEKA PĒCVĀRDS
A, Grīna romāns «Nameja gredzens» aptver hronoloģiski neilgu (1600.—1601. g.J, visai nemierīgu laiku Latvijas senatnē, kas gan ir tikai epizode gadu desmitos ieilgušajā 16./17. gadsimtu mijas karu, spēju politisko pārmaiņu, reliģisko un kārtu konfliktu vēsturē. Vēl ne tik sen Baltijai pāri bija brāzies Livonijas karš, Rīgu satricinājuši Kalendāra nemieri, un atkal Latvijas zemes pārstaigāja vaidu, bada un sērgu gadi. Ieročus krustoja Polijas karaļa Sigismunda III Vāsas un Sēdermanlandes hercoga Kārļa karapulki.
Romāna darbība noris pašā Polijas-Zviedrijas kara (1600.—1629. g.) sākumā. Tā gaita un ap to saistītie notikumi atspoguļoti vēstures literatūrā, taču vēsturnieku uzmanību vairāk saistījis laiks, kad par Zviedrijas karali (1611. g.) kļuva Gustavs II Ādolfs, kuram izdevās izbeigt konfliktu ar Poliju jeb, pareizāk sakot, apvienoto Polijas un Lietuvas valsti Zečpospolitu par labu Zviedrijai. Karadarbības priekšvēsture un pirmie gadi, kas visai smagi skāra arī romānā aplūkoto Kurzemes un Zemgales hercogisti, pavisam aizmirsti, protams, nav un interesentiem tuvāk iepazīstami ari latviešu vēsturnieku darbos.1
Pārlasot A. Grīna romānu, nav grūti secināt, ka autora nolūks tomēr nav bijis literāri izvērst zināmos vēstures faktus, bet izmantot attiecīgo laikmetu par fonu, lai atainotu tautas vēsturisko atmiņu un laikmetiem cauri nestās
' Landers K. Latvijas vēsture. 2. cl. — Pēterburga, 1908; Spekke A. Latvieši un Livonija 16. g. s. — R., 1935; Zutis /. Vidzeme kā poju un zviedru cīgas objekts. — R., 1949; u. c.
brīvības alkas, kas 20. gadsimta sākumā jau guva reāla piepildījuma apveidus. Sāda pieeja, lai arī autors dažviet sižetā ievijis dokumentētas epizodes, zināmā mērā atņem darbu vēsturniekam, kurš nereti ar prieku ķeras pie neprecizitāšu meklēšanas beletristikā, un, kaut gan romāna intriga — Zemgales valdnieka Nameja pēcteču cīņa par savu tiesību atjaunošanu — ir romantiskas fantāzijas caur- vīta, romāna darbība visumā iekļaujas vēsturiskās ticamības robežās.
Romānā bieži pieminētais Namejs un viņa testaments liek kaut nedaudz pievērsties zemgaļu 13. gadsimta cīņām pret vācu feodāļu agresiju.
Namejs jeb Nameisis (Nameise, Nameyxe) līdzās Vies- tartam jeb Viesturam ir otrs pazīstamākais zemgaļu valdnieks 13. gadsimtā. Viestarta vārds saistīts ar zemgaļu brīvības cīņu sākumu. Ir zināms, ka viņš valdījis Tērvetē un acīmredzot pretendējis uz varu visā Zemgalē. 1228. gadā Viestarts piedalījās zemgaļu un kuršu uzbrukumā Daugavgrīvas cietoksnim, bet 1229, vai 1230. gadā ieņēma Aizkraukles pili, un vairāk ziņu par viņu nav,
13. gadsimta 50. gadu sākumā vācu agresoriem izdevās Zemgali pakļaut, bet 1254. gadā tā tika sadalīta starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu. Pēc Skodas un Durbes kaujām, kā arī vācu uzbrukuma atvairīšanas Tērvetei (1259.—1260. g.) zemgaļi no vācu virskundzības atbrīvojās. Kādā no cīņu epizodēm pieminēts zemgaļu varonis (Held) Sabis, kura vārdam savējo vidū bijusi liela nozīme, tomēr nav pamata domāt, ka viņš būtu ieņēmis Viestartam līdzīgu stāvokli. 1265. gadā tika celta Jelgavas pils, lai tā būtu vācu atbalsta punkts. Izšķiroši uzbrukumi Zemgalei notika 1271. gadā, kad krita Tērvete, Mežotne un Rakte. Nākošajā gadā zemgaļi bija spiesti slēgt mieru, soloties no arkla maksāt pa pūram rudzu un miežu, kā arī 4 dienas gadā iet klaušās.
1279. gada 5. martā notika ievērojama kauja pie Aizkraukles, kurā lietuvieši guva spožu uzvaru pār Livonijas ordeņa spēkiem. Krita 71 ordeņa brālis, ieskaitot pašu mestru Ernstu. Kaujas iznākumā zināma loma bija tam, ka no ordeņa nošķīrās tā karaspēkā mobilizētie zemgaļi.
Aiznesot mājās ziņu par vācu sakāvi, zemgaļi sāka gatavot sacelšanos. Drīz tika atbrīvota Tērvete. Tās ieņemšana plaši aprakstita Vecākajā Livonijas Atskaņu hronikā (8615.—8755. rinda), kur kā zemgaļu vadonis (ir houbet man) pirmo reizi pieminēts Nameisis. Avotos Na< meisis saukts ari par karali (rex, konic). Viņa personā, jādomā, atkal sastopamies ar visas vai gandrīz visas Zemgales valdnieku. Tā kā valdnieka vara senās Latvijas zemēs 13. gadsimtā jau ir mantojama, var pieļaut, ka starp Nameisi un Viestartu pastāvēja kādas radniecības saites, kas tomēr var būt vienīgi teorētisks, dokumentāli nepierādīts pieņēmums.
Drīz Nameisis — Tērvetes vecākais jeb karalis (Haupt, Konic zu Terwelein) tiek pieminēts kaujā pie Babotes (Babolen), tad, atbildot uz vācu uzbrukumu Dobelei, izcīna kaujas ar vācu spēkiem Rīgas apkārtnē. Pēdējā gadījumā, gaidot Nameiša uzbrukumu, rīdziniekiem palīgā dodas latgaļu zemessargi no Cēsīm zem sarkana karoga ar baltu svītru pa vidu [AH, 9219—9233. rinda], (Sī epizode izsaukusi dažādus spriedumus jautājumā par latviešu nacionālās simbolikas vēsturi un izsaukusi tik dzīvu interesi, ka ēnā palikusi tālākā notikumu gaita, kurā pierādījās, ka latgaļi ar zemgaļiem vismaz šajā reizē necīnījās.) Pēc samērā neskaidrā Atskaņu hronikas teksta var spriest, ka, novērtējis spēku samēru, Nameisis no kaujas izvairījās, bet tad, izmantojot to, ka vajātāju pulks sašķēlās grupās, vienā no sekmīgajiem uzbrukumiem vācu kavalērijai sagūstīja pašu ordeņa maršalu Gerhardu un nosūtīja Lietuvas valdniekam Traidenim. Sinī un vairākos citos gadījumos vērojama zemgaļu un lietuviešu sadarbība, lai gan grūti noteikt, kādi bija šīs savstarpējās vienošanās nosacījumi.
1281. gada augustā ordeņa mestrs Konrāds savāca spēcīgu karaspēku, piedaloties Tērbatas, Sāmsalas un Rīgas bīskapa, ordeņa, krustnešu, Rīgas namnieku spēkiem, un uzbruka Tērvetei. Atskaņu hronikas autors karavīru kopskaitu vācu pusē lēš ap 14 000 vīru. Nespējot Tērveti noturēt, zemgaļi lūdza mieru, un tiem no jauna bija jāmaksā nodevas un jākristās.