Zaudējumu satraukts, 1601. gada janvārī Varšavā sanāca seims, kas nolēma piešķirt lielus līdzekļus kara vešanai un nodeva karaspēka vadību Jana Zamoiska rokās, ar ko kara laime no zviedriem novērsās. Poļu karaspēka uzvaras saistāmas tāpat ar Lietuvas lielhetmaņa Kristapa Radvila Perkūna un Lietuvas hetmaņa Jana Karola Hod- kēviča vārdu. Kaut ar mainīgām sekmēm, Zečpospolitā pamazām atguva zaudēto. 1601. gada decembrī, ieņemot Valmieru, gūstā tika saņemts Kārļa dēls ģenerālis Kārlis Gillenhjelms.
1605. gada 27. septembrī pats Kārlis, nu jau oficiālais Zviedrijas karalis, mēģināja sakaut poļu karaspēku pie Salaspils, taču šī viena no kara dramatiskākajām epizodēm beidzās ar Kārļa IX sakāvi: kaujas laukā palikuši ap 9 tūkstoši viņa armijas vīru, zaudēti 60 karogi, pats karalis bēga uz Zviedriju, Vēl tikai jāpiebilst, ka 1602. gada maijā kaujā par Vilandi krita Aleksandra Grīna romānā pieminētais poļu karavadonis Fārensbahs.
Lai gan kara darbība it kā apgāja Kurzemes un Zemgales hercogisti, tieši hercogiste kara postu izjuta visnežēlīgākajā veidā un, lai cik tas dīvaini liktos, — vispirms no Zečpospolitas armijas puses.
Kurzemes hercogiem vajadzēja atbalstīt Zečpospolitu ar zināmu skaitu karavīru. Tā zināms, ka Salaspils kaujā piedalījās 300 kavalēristu no hercogistes. Sī tomēr ir tikai nenozīmīga epizode salīdzinājumā ar postu, ko hercogistei nodarīja sabiedrotie, dodoties cauri Zemgalei uz Vidzemi. Laikabiedri atzīmējuši, ka polu karaspēks neganti postījis Biržu novadu (Lietuvā), «bet vēl Jaunāk Kurzemes hercogistē, tā ka viņi ne tikai Jaudīm visu mantu ar varu atņēma, viņu mājas un sētas aizdedzināja, bet arī ar daudz nepiedzīvotām spīdzināšanām tos līdz nāvei nomocīja .. Labība, ko nevarēja apēst vai aizvest līdzi, tika zirgiem nomīdīta vai pat aizdedzināta, lai zemē vairs nekas pāri nepaliktu,,, No Daugavpils līdz Bauskai… nebija atrodams vairs ne suns, nerunājot par cilvēkiem, Izņemot līķus, kuru pilni bija visi ceļi.»[9]
Poļu karaspēka varmācību apraksti nebūt neatpaliek no tiem, ko, piemēram, sniedz Baltazars Rusovs par Ivana Bargā karagājieniem Livonijas kara laikā. Saprotams, ka situāciju noteica ne visai augstā karaspēka morālā stāja, taču ne mazsvarīgi bija tas, ka Kurzemes hercogistes un Vidzemes iedzīvotāji bija luterāņi, bet vidzemnieki bez tam arī atkritēji no Sigismunda III Vāsas. Kara sākumā, lai neatgrūstu no sevis potenciālos atbalstītājus, hercogs Kāri is bija aizliedzis nodoties postīšanai, taču ar laiku laupītkāre pārņēma ari zviedru karavīrus. Zemnieki šais apstākļos neizturējās pasīvi, bet mēģināja sevi aizstāvēt: «Kad Kurzemes zemnieki redzēja, ka poļi ne vien nolaupa viņu mantu, bet arī bez žēlastības nogalina, tie gandrīz 4000 [salīdzināt ar A. Grīna sniegto zemnieku nemiernieku vienību aprakstu! — M. A.] sapulcējās kopā un dziji kādā hercogistes mežā, apmēram pusjūdzi no lielceļa, ierīkoja aizcirtumu, un aizejošajam vai atnākošajam kara- spčkam nodarīja lielus zaudējumus ar to, ka tie daudzus nonāvēja un aplaupīja. Bieži 10 vai 20 zemnieku uzdrīkstējās uzbrukt 100 poļiem.»1
Iepazīstoties ar 17. gadsimta sākuma avotiem, grūti atvairīt domu, ka demoralizācija kara apstākļos bija vispārēja. Ir zināms, ka izveidojās gan muižnieku, gan zem nieku sirotāju grupas. Dažkārt kopīgi darbojās muižnieki ar zemniekiem: piemēram, Kurzemes hercogistes Kalnciema muižas muižkungs ar zemniekiem laupīja Salas un Piņķu pagasta zemnieku sētās, zināmi arī citi līdzīgi ga dījumi.
Situāciju saasināja bads un sērgas, kas izcēlās kara sākumā. 1601. gadā izsala labība, bet rudzu sējumus, ka* paguva nogatavoties, nopostīja karaspēks. Ir atzīmēts, ka Vidzemē 1601./1602. gadā no bada un karadarbības gāji- bojā 600000 iedzīvotāju, kas gan ir neapšaubāms pārspīlējums; ir pieticīgāki aprēķini par 1602./1603. gada ziema* upuriem Vidzemē un Zieineļigaunijā — 30 tūkstošu. Sa glabājušās ziņas par Zemgali, kur bada dēļ bijuši sasto pami kanibālisma gadījumi: sieva un bērni apēduši bada nomirušā tēva līķi, kādā krogā blandoņas un ubagi nonāvējuši un apēduši ap 20 cilvēku, vietām pārdoti pīrāgi ai cilvēka gaļu, zemnieks iesālījis uzturam 9 cilvēkus utt Tamlīdzīgi gadījumi pārsvarā gan saistāmi ar bada izrai sītu izmisumu vai ārprātu, paši zemnieki mēģināja kam bālismu apkarot, nonāvējot vainīgos. Daudz bēgļu šai laikā ieplūda Rīgā, kur pilsēta centās tos apgādāt ar uzturu.
Tālākie notikumi Kurzemes un Zemgales hercogistē kas hronoloģiski iziet tālu ārpus A. Grīna romāna ietva riem, īsumā ir šādi.
Kurzemē, kuru karadarbība ietekmēja daudz mazāk nekā Zemgali, hercogs Vilhelms sekmēja amatniecības tirdzniecības attīstību, kam par labu nāca Kurzemes ostas. Tā kā kara dēļ tika traucēta preču pievešana Rīgai no Lietuvas caur Zemgali, tad daļa to tika novirzīta uz Kurzemes un Prūsijas ostām, kaut arī šo ostu konkurētspēja ar Rīgu nav pārspīlējama. Zviedri vairākus gadus ari bloķēja Daugavas grīvu. 1609. gadā Vilhelms salaulājās ar Prūsijas hercoga meitu Sofiju. Ar šīm laulībām Vilhelms kā sievas pūru ieguva Grobiņas novadu, kurš gan, liekas, bija diezgan noplicināts. Par zināmu samaksu Kurzemei pievienoja ari Pilteni. Nonākot konfliktā ar Kurzemes muižniecību un rodoties šai sakarā nesaskaņām arī ar Polijas karali, Vilhelms ievadīja sarunas ar Zviedrijas jauno karali Gustavu II Ādolfu, kamēr Fridrihs centās izlīdzināt brāļa, muižnieku un karaļa domstarpības.
1615. gadā Vilhelms lika nonāvēt Jelgavā muižnieku opozīcijas vadītājus brāļus Noldes, kādēļ nākošajā gadā te ieradās karaļa komisija, lai šo lietu izskatītu. Vilhelms šo komisiju neatzina, sāka nocietināt savas pilis un piespieda faktiski to doties atpakaļ uz Poliju. Pats hercogs centās iegūt Gustava II Ādolfa atbalstu, kamēr Vilhelma karaspēka vadonis Voldemārs Fārensbahs nodeva zviedru rokās Daugavgrīvu un palīdzēja zviedru flotei ieņemt Pēr- navu (tas gan netraucēja Fārensbaham vēlāk pāriet atpakaļ poļu nometnē).