Pa šo laiku Polijas karalis izveidoja otru komisiju, kas 1617. gadā ieradās Jelgavā. Pastāvēja draudi, ka hercogiste tiks likvidēta un pievienota Zečpospolitai. Galu galā 1617. gadā komisija pasludināja Vilhelmu par valsts nodevēju, atceltu no savām tiesībām, un par vienīgo hercogu kļuva Frīdrihs. Autonomo Piltenes apgabalu atdalīja no Kurzemes un pakļāva tieši Zečpospolitai. Tika pieņemta jauna hercogistes satversme, kas nostiprināja muižniecības stāvokli, vienlaikus pastiprinot Polijas karaļa ietekmi. Tika paredzēta katoļu baznīcas atjaunošana hercogistē.
Vilhelms kādu laiku uzturējās Roņu salā, kas piederēja Kurzemes hercogistei, bet vēlāk nonāca Zviedrijas varā, tad devās uz Pomerāniju, kur 1640. gadā mira.
Hercogs Frīdrihs, neņemot vērā Jelgavas īslaicīgu zaudēšanu, to iekarojot Gustava II Ādolfa armijai, un zviedru karaļa aicinājumus, palika uzticīgs Polijai, taču veicināja Altmarkas pamiera (1629. g.) noslēgšanu, kas izbeidza 30 gadu ilgo karu Baltijā. Tā kā laulībā ar Pomerānijas hercoga meitu Elizabeti Madlēnu viņam bērnu nebija, Frīdrihs panāca, ka Vilhelma vienīgajam dēlam Jēkabam atjaunoja mantošanas tiesības.
1642. gadā, kad Frīdrihs mira, par jauno hercogu kļuva Jēkabs — pazīstamākais no Kurzemes un Zemgales hercogiem, Gambijas un Tobago valdnieks.
Muntis Auns, vēstures zinātņu kandidāts
KOMENTĀRI
22. Ipp. Fridriķis — Kurzemes un Zemgales hercogs (irt Liefland zu Curland und Semgallen Herzog; in Livonia Curlandiae et Sēmi- galliae Dux) Fridrihs (1569—1642). Valdīja kopā ar brāli Vilhelmu (1574—1640). 1596. gadā Kalnamuižā starp brāļiem tika noslēgta vienošanās par īpašuma sadali. Fridriha pārvaldījumā nonāca Zemgale, bet Vilhelma — Kurzeme, viņi tomēr uzstājās par visas hercogistes valdniekiem un varēja viens otru aizvietot 1617, gadā Vilhelms tika atstādināts un Fridrihs kļuva par vienīgo Kurzemes un Zemgales hercogu.
Spāniešu zābaks — bieži lietots moku rīks, kas parasti sastāvēja no divām izliektām dzelzs plāksnēm, kuras iekšpusē klātas Tsām dzelzs tapām. Plāksnes aplika ap kāju lejpus ceļgala un ar skrūvēm savilka arvien ciešāk. Moku kāpināšanai bende sita pa plāksnēm, savilka un atlaida skrūves. Romānā par spāniešu zābaku saukts arī to paveids — skotu zābaks, kas tika pagatavots no koka dēlīšiem un sastiprināts virvēm.
Sātana zimes jeb stigma diaboli.
Pigmentētas zimes (dzimumzīmes), kuras pārbaudīja, durot ar adatu. Atšķirībā no parastām dzimumzīmēm velna zīmes esot nejūtīgas un neasiņojot. 1559. gadā Grobiņā tika notiesātas divas raga nas, no kurām vienai uz muguras bijis aizdomīgs plankums zirņa lielumā, kas atzīts par velna zīmogu.
23. Ipp. Beliala kalpone.
Belials — dēmona vārds. Vārdkopās lietots, apzīmējot ļaunumu un samaitātību.
Dažāda rakstura raganu prāvas Latvijā bija izplatītas 16.—17. gs.. bet pašas pēdējās (protams, vairs ne ar spīdzināšanu un sadedzināšanu) atzīmētas vēl 19. gs. sākumā. Par to, ka šādas prāva* notika ari Tērvetē jeb Kalnamuižā, iegūti lietiski pierādījumi Tērvetes Sapņu senkapos. Te arheoloģisko pētījumu laikā atsegts kādas 30 gadu vecas sievietes apbedījums, kas datējams ar 16. gs. Galvaskausā konstatēti piltuvveida defekti 2—5 mm diametrā, kas līdz ar skeleta stāvokli apbedījumā vedina domāt, ka sievietei tikti t. s. dzelzs velna ragi, lai izspiestu atzīšanos buršanā. Tā kā kaula bojājumi nav aprētojušles, tad Jāsecina, ka spīdzināšanas laikā sieviete mirusi.
24. Ipp. Luksii — zemas, mitras pļavas; ari pļavas, kas palos applūst. .. veco lielkungu Gotardu.
Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers (1517—1587). Cēlies no Vestfāles muižnieku dzimtas. 1537. gadā iestājies Livonijas ordenī, kļuvis par Daugavpils (1554), tad Vi- lnndes (1558) komturu, bet 1559. gadā ievēlēts par ordeņa mestru. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanas Ketlers tika iecelts ari par Pārdaugavas hercogistes (Livonijas kara laikā Lietuvai pievienotā Latgale un Vidzeme) administratoru, reizē ar to pildot lietuviešu un poļu karaspēka virspavēlnieka funkcijas Livonijā. 1566. gadā viņu šai amatā nomainīja Jans Jeronims Hodkēvičs.
Āderes ciršana.
Senāk populārs dažādu slimību dziedināšanas paņēmiens, nolaižot «nelabās» asinis vai arī tādā veidā samazinot asinsspiedienu un uzkrāšanos atsevišķos orgānos. Uzskatīja, ka asins nolaišana veicina asiņu atjaunošanos. T. s. āderes ciršanu veica, vēnu atverot ar nelielu griezumu.
25. Ipp. Zemliku laikš.
Veļu laiks, ko parasti atzīmēja starp Miķeļiem (29. septembri]! un Mārtiņiem (10. novembri), taču dažādos novados laika ziņa vērojamas diezgan lielas atšķirības. Tāpat variējas izdarības, mielojot veļus un izlūdzoties to palīdzību nākošajam gadam. Par Kurzemi no 18. gs. saglabājušās šādas ziņas: «Veļu laiks, zem- lika jeb Dievadienas tika svinētas četras nedēļas, no 29. septembra līdz 28 novembrim. Sai laikā nedarīja nekāda darba, sevišķi nekūla labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība nedīgst. Viņi sataisīja visādus ēdienus un nolika tos zemē atsevišķā rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur iegāja mājastēvs ar degošu skalu rokā un sauca skalā balsī savus mirušos vecākus, radu? un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert. Ja skala turētājs dabūjis kādu garu redzēt, tad domājuši, ka tam drīzumā jāmirst. Kad nu vērojuši, ka uzlūgtās dvēseles jau bijušas paēdušas, tad saimnieks pārcirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai gari iet atpakaļ…» (Latviešu tautas ticējumi. 4. sēj. — R., 1941. — J\!s 32509.)
.. kairs no dēliem centās kaut ko dot tēvam līdzi, aizvadot viņu cilā saulē.
Paraža mirušajam dot līdzi kapā dažādas piedevas — ieročus, rotas u. c., ko kristīgā baznīca apkaroja, būtībā saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Pēc arheoloģes A. Zariņas novērojuma 15. gs. kapa piedevas satur 30—50% apbedījumu. Pretēji baznīcas prasībai apbedīt mirušos iesvētītā zemē, t. i., oficiālās kapsētās, zemnieki bieži centās šo noteikumu neievērot, kas arī guvis atspoguļojumu romānā par Silenieku saimnieka apbērēšanu. Neoficiālo kapsētu pastāvēšanas iemesli varēja būt dažādi: pretošanās oficiālajai baznīcai, neizdevīgi ce]a un laika apstākļi, maksa mācītājam par apbedīšanu u. c.