KLIFORDS Saimaks
NAUDAS KOKS
Zinātniski fantastisku stāstu krājums
MĒRĶI SASNIEGUSI PAAUDZE
Paaudžu paaudzēs valdīja klusums. Tad klusums izbeidzās.
Agri no rīta atskanēja Dārdoņa.
Uzmodinātie cilvēki, savās guļvietās paslēpušies, ieklausījās Dārdoņā. Viņi zināja, ka reiz tai jābūt. Un ka šī Dārdoņa būs Gala sākums. No miega uztrūkās gan Džons Hofs, gan viņa sieva Mērija Hofa. Kajītē viņi bija divi vien: vēl nebija saņemta atvēle gādāt bērnu. Lai atļautos bērnu, vajadzēja atbrīvoties vietai; vajadzēja nomirt vecajam Džošua, un, to zinādami, abi gaidīja šī cilvēka nāvi. Juzdamies viņa priekšā vainīgi, viņi tomēr klusībā lūdzās, lai vecais ātrāk nomirtu, tad viņiem varēs būt bērns.
Dārdoņa aizgranda pāri visam Kuģim. Gulta, kurā, elpu aizturējuši, gulēja Džons un Mērija, pacēlās gaisā un atslējps pret sienu, piespiezdama viņus pie džinkstošā metāla. Visas pārējās mēbeles — galds, krēsli, skapis — gāzās virsū tai pašai sienai un tur palika, it kā siena būtu kļuvusi par grīdu, bet grīda — par sienu. Svētbilde nokarājās lejup no griestiem, kuri vēl nupat bija bijuši siena, brīdi tā šūpojās gaisā un tad nokrita.
Šai mirklī Dārdoņa aprima un atkal iestājās klusums. Taču tas vairs nebija tāds, kā iepriekš:
kaut ari skaņas nevarēja skaidri atšķirt, tomēr, ja ne ar dzirdi, tad ar nojautu varēja uztvert, kā pieaug mašīnu jauda, pēc ilgā miega no jauna modusies dzīvei.
Džons Ilofs parāpās ārā no gultas apakšas un, atspiedies uz rokām, pacēla gultu uz muguras, ļaudams izlīst laukā sievai. Tagad viņiem zem kājām atradās par grīdu kļuvusī siena ar salauzto mēbeļu gabaliem. Šīs bija ne tikai viņu mēbeles: pirms tam tās bija lietojušas daudzas jo daudzas paaudzes.
Jo te nekas negāja zudumā, nekas netika izmests. Tāds bija likums, viens no daudzajiem: te neviens nebija tiesīgs izšķērdēt, nebija tiesīgs ko izmest. Visu esošo izmantoja līdz pēdējai iespējai. Te apēda vajadzīgo daudzumu pārtikas — ne vairāk un ne mazāk; vienu un to pašu gaisu elpoja vēl un vēlreiz. Visi atkritumi nonāca konvertorā un pārvērtās par ko lietderīgu. Pat mirstīgās atliekas — arī tās lika lietā. Bet daudzu paaudžu dzīves ritumā kopš Pirmsākuma mirušo nebija bijis maz. Pēc kāda laika, varbūt visai drīz, arī Džošua kļūs par nelaiķi. Biedru labā viņš nodos savu miesu konvertoram, tādējādi pilnīgi atlīdzinādams visu, ko bija saņēmis no sabiedrības, izpildīdams savu pēdējo pienākumu — sniegdams tiesības Džonam un Mērijai tikt pie bērna.
«Bet mums vajag bērnu,» Džons domāja, stāvēdams laužņas vidū, «mums vajag bērnu, kuram es iemācīšu Lasītmāku un kuram nodošu Vēstuli.»
Arī par Lasīšanu bija likums. Lasīt bija noliegts, jo Lasīšana bija ļaunums. Šis ļaunums eksistēja kopš paša Pirmsākuma. Taču ļaudis sen- senis, vēl Lielās Atmodas laikā, iznīcināja to, tāpat kā daudz ko citu, un nosprieda, ka tam nav jāpastāv.
Džonam ļaunums jānodod savam dēlam. Tāds bija viņa sen mirušā tēva novēlējums, un Džons bija zvērējis to darīt, un tagad zvērestu vajadzēja pildīt. Un vēl tēvs viņam bija mantojumā atstājis gaužām satraucošu sajutu, ka likums ir netaisns.
Kaut gan likumi vienmēr bijuši taisnīgi. Jo tiem visiem ir bijis kāds pamatojums. Kā Kuģim, tā tiem, kas tajā mita, un viņu dzīves veidam bija jēga.
Bet, galu galā, varbūt viņam nemaz nenāksies nevienam nodot Vēstuli. Var izrādīties, ka viņš pats būs tas, kam tā jāatplēš, jo uz aploksnes ir rakstīts: «ATVĒRT GALĒJAS NEPIECIEŠAMĪBAS GADĪJUMA.» Iespējams, ka šī arī ir galēja nepieciešamība, nodomāja Džons Ilofs. Gan Dārdoņa, kas iztraucēja klusumu, gan siena, kas kļuva par grīdu, gan grīda, kas pārvērtās par sienu.
No citām kajītēm atlidoja balsu skaņas: pārbīļa saucieni, šausmu kliedzieni, spiedzīgas bērnu raudas.
— Džon, — Mērija sacīja, — tā bija Dārdoņa. Tagad drīz būs Gals.
— Nezinu, — Džons atbildēja. — Dzīvosim — redzēsim. Mēs taču nezinām, ko nozīmē Gals.
— Runā … — Mērija iesāka, un Džons nodomāja, ka tā ir bijis vienmēr.
Runā, runā, runā …
Par visu vienīgi runāja, neviens neko nelasīja, nerakstīja …
Un viņš atkal dzirdēja vārdus, kurus tik ļoti sen tēvs bija teicis:
— Uz smadzenēm un uz atmiņu nevar paļauties; atmiņa var ko sajaukt vai nodot aizmirstībai.
Bet rakstītais vārds ir mūžīgs un nemainīgs. Tas neko neaizmirst un nemaina savu nozīmi. Rakstītajam vārdam var uzticēties.
— Runā, — Mērija turpināja, — ka Gals iestāšoties drīz pēc Dārdoņas. Zvaigznes beigs riņķot un apstāsies melnajās debesīs, un tā būs droša zīme, ka Gals ir tuvu.
«Kam gals?» Džons nodomāja. «Vai mums? Vai Kuģim? Vai pašām zvaigznēm? Bet varbūt Gals visam — gan Kuģirn, gan zvaigznēm, gan lielajai tumsai, kurā zvaigznes met lokus?»
Viņam pārskrēja drebuļi pār kauliem, kad viņš iedomājās Kuģa vai cilvēku Galu, — ne tik daudz viņu pašu dēļ, kā tālab, ka tad pienāks gals arī lieliskajai, tik gudri izdomātajai, tik līdzsvarotajai kārtībai, kas noteica viņu dzīves ritumu. Taisni brīnums: ļaudīm taču allaž visa pietika, un nekad nebija nekā lieka. Ne ūdens, ne gaisa, ne pašu cilvēku, jo neviens nedrīkstēja gādāt bērnu, pirms kāds nebija nomiris un atbrīvojis tam vietu.
Gaitenī bija dzirdami steidzīgi soļi, uztrauktas balsis, un kāds ņēmās klaudzināt pie durvīm, kliegdams:
— Džon! Džon! Zvaigznes apstājušās uz vietas!
— Tā jau es domāju! — Mērija iesaucās. — Džon, es taču tev teicu. Viss notiek, kā bija pravietots.
Kāds klauvēja pie durvīm.
Un durvis atradās tur, kur tām jābūt, tur, kur pienācās, lai pa tām varētu iziet tieši gaitenī, nevis kāpt pa kāpnēm, kas tagad bezmērķīgi karājās pie sienas, kura iepriekš bija bijusi grīda.
Kāpēc es to neiedomājos agrāk, viņš sev klusībā vaicāja. Kāpēc neaptvēru, ka tas ir muļķīgi: kāpt augšup līdz durvīm, kuras atveras griestos? Bet, iespējams, viņš nodomāja, tā vajadzēja būt vienmēr. Varbūt tā, kā bija līdz šim, nebija pareizi? Un tātad arī likumi varēja būt aplami…
— Es eju, Džo, — Džons sacīja.
Viņš paspēra soli uz durvju pusi, pavēra tās un redzēja: tas, kas bija gaiteņa siena, tagad veidoja grīdu; no kajītes tagad varēja iziet gaitenī, pa to šurpu turpu šaudījās cilvēki. Un viņš nodomāja: tagad var noņemt kāpnes, ja jau tās nav vairs vajadzīgas. Tās var nolaist konvertorā, un mums būs tāda rezerve kā vēl nekad.
Džo satvēra viņu aiz rokas un teica:
— Ejam.
Viņi devās uz novērošanas kabīni. Zvaigznes stāvēja uz vietas.
Viss bija, kā pravietots. Zvaigznes bija nekustīgas.
Tas viesa izbailes, jo tagad varēja redzēt, ka zvaigznes nav vis tikai riņķojošas ugunis, kas pārvietojas uz gluda, melna priekškara fona. Tagad varēja redzēt, ka tās karājas tukšumā; tamdēļ aizrāvās elpa un pakrūtē sāka smelgt. Gribējās stingrāk pieķerties pie margām, lai sagla- bātu līdzsvaru galvu reibinošā bezdibeņa mala.
Šajā dienā nebija rotaļu, nebija pastaigu, nebija trokšņainās jautrības izpriecu zālē. Visur pulcējās uztrauktu, izbiedētu cilvēku bariņi. Ļaudis skaitīja lūgšanas baznīcā, kur atradās pati lielākā Svētbilde, kas attēloja Koku un Puķes, un Upi, un Māju tālumā, un Debesis ar Mākoņiem, un Vēju, kurš nebija redzams, bet bija sajūtams. Cilvēki piekopa un sakārtoja kajītes naktij, uzkāra atpakaļ Svētbildes, katras ģimenes vislielāko dārgumu, ņēma nost kāpnes.