— Viņš sacīja, lai mēs pacenšoties būt labi bērni, — Elīna nočivināja.
— Esmu pārliecināta, ka jūs centīsieties, — sieviete atsaucās. — Kas nu tās par rūpēm!
Nekas, viņa domāja, tūdaļ visu noskaidrosim.
Viņa piegāja pie plīts un nocēla kastroli ar āboliem maliņā, lai nepiedegtu.
— Sēdieties tik pie galda, — viņa sacīja. — Atnesīšu pienu un cepumus.
Viņa paskatījās pulkstenī, kas tikšķēja uz plaukta: drīz būs četri. Tūlīt no tīruma pārnāks vīrieši. Džeksons Forbss izdomās, ko te lai dara, viņam jau allaž atrodas padoms.
Bērni uzrausās katrs uz sava krēsla un cienīgi raudzījās apkārt — uz tikšķošo pulksteni, uz plīti, kas meta sārtu atspīdumu gaislaidē, uz pagalēm malkas kastē, uz sviesta ķērni kaktā.
Somas viņi bija nolikuši blakus uz grīdas. Dīvainas somas. No bieza materiāla, varbūt no brezenta, taču tām nebija ne saišu, ne slēdžu. Jā gan, bez saitēm un bez slēdžiem, tomēr tik un tā ciet.
— Vai markas jums ir? — Elīna jautāja.
— Markas? — misis Forbsa brīnījās.
— Neklausieties viņā, — Pols sacīja. — Viņai taču teica, lai nejautā. Viņa visiem jautā, un māmiņa aizliedza jautāt.
— Kas tās par markām?
— Viņa tās krāj. Staigā apkārt un čiepj svešas vēstules. Tikai tāpēc, lai dabūtu markas, tās, kas uz aploksnēm.
— Nu labi, paskatīsimies, — misis Forbsa sacīja. — Kas to lai zina, varbūt atradīsies vecas vēstules. Vēlāk pameklēsim.
Viņa devās uz pieliekamo, paņēma māla krūzi ar pienu, no kārbas uzlika uz šķīvja cepumus. Bērni sēdēja un gaidīja cienastu.
— Mēs jau tikai uz neilgu laiku, — Pols sacīja.
— Tādās kā brīvdienās. Pēc tam vecāki atnāks mums pakaļ.
Elīna cītīgi māja ar galvu.
— Viņi tā teica, kad gājām projām. Kad es no* bijos un negribēju iet.
— Tev bija bailes iet projām?
— Jā. Nez kāpēc pēkšņi vajadzēja to darīt.
— Laika bija pavisam maz, — Pols paskaidroja.
— Visi steidzās. Mudināja jo ātrāk doties projām.
— Un no kurienes jūs esat? — misis Forbsa vaicāja.
— Te netālu no šejienes, — puisēns atbildēja.
— Gājām pavisam neilgi, un mums tak bija karte. Tētis iedeva karti un visu kārtīgi izstāstīja…
— Vai esat pārliecināti, ka jūsu uzvārds ir Forbss?
Elīna pamāja.
— Nu jā, kāds gan cits?
— Dīvaini, — misis Forbsa sacīja.
Par maz teikt «dīvaini» — visā apkaimē nav citu Forbsu, tikai viņas bērni un mazbērni. Un vēl šie bērni, bet viņi taču ir sveši, lai ko arī paši sacītu.
Mazie ciemiņi ķērās pie piena un cepumiem, bet viņa atgriezās pie plīts, atkal uzlika uz uguns kastroli un ar koka karoti apmaisīja ābolus.
— Bet kur tad vectētiņš? — Elīna iejautājās.
— Tīrumā. Viņš drīz pārnāks. Vai cepumus notiesājāt?
— Jā, —meitene atbildēja.
— Tad klāsim galdu un gatavosim pusdienas. Vai jūs man nepalīdzētu?
Elīna nolēca no krēsla.
— Es palīdzēšu, — viņa sacīja.
— Un es, — Pols piebalsoja. — Iešu atnesīšu
malku. Tētis teica, lai es neslinkojot. Teica, lai sanesot malku un pabarojot cāļus, un savācot olas, un …
— Pol, — misis Forbsa viņu pārtrauca, — labāk saki man, ar ko nodarbojas tavs tētis.
— Tētis ir inženieris, viņš strādā laika pārvaldē, — zēns atbildēja.
2
Divi algādži pie virtuves galda bija nolīkuši pār dambretes galdiņu. Vecīši sēdēja goda istabā.
— Savu mūžu neko tādu neesmu redzējusi, — misis Forbsa sacīja. — Tāds metāla nieciņš, pavelc, tas slīd pa dzelzs celiņu, un soma atveras. Velc atpakaļ — soma aizveras.
— Kāds jaunums, citādi nav, — Džeksons Forbss atsaucās. — Vai nu mazums jaunumu, kas nenonāk līdz mums, te, šajā nostūrī. Tiem izgudrotājiem ir gan galviņas, ko vien neizdomā.
— Un tieši tāds pats daikts zēnam uz biksēm, — viņa turpināja. — Pacēlu bikses no grīdas, kur šis, gulēt iedams, bija tās nometis, ņēmu un uzliku uz krēsla. Skatos — dzelzs celiņš robainām malām. Jā, un arī pats apģērbs — zēnam bikses nogrieztas virs ceļgaliem, un meitenei kleitiņa nu tik īsiņa …
— Par kaut kādām mašīnām runāja, — Džeksons Forbss domīgi sacīja, — ne par tādām, kuras mēs pazīstam, bet par citām, it kā cilvēki ar tārn lidojot. Un par raķetēm, un atkal ne jau par parastām, bet par tādām, kas it kā pa gaisu lidojot.
— Un izprašņāt arī tā kā bail, — misis Forbsa teica. — Viņi… ir tādi kā dīvaini… just gan jūtu, bet nevaru pateikt.
5 — 1954
Virs piekrītoši pamāja.
— Un tādi kā izbiedēti.
— Vai tev, Džekson, arī ir baii?
— Nezinu, — viņš atbildēja.;— Nu, citu Forbsu taču nav. Tas ir, kaimiņos nav. Līdz Cārlijam kā nekā piecas jūdzes. Bet viņi stāsta, ka tālu nav nākuši.
— Nu, un kā tu domā? — viņa jautāja. — Ko mēs te varam darīt?
— Ja es pats to zinātu, — viņš sacīja. — Varbūt aizbraukt uz ciematu aprunāties ar šerifu? Kas zina, ja nu bērni ir nomaldījušies? Un kāds viņus meklē.
— Pēc viņiem spriežot, nu gan nevar teikt, ka būtu nomaldījušies, — sieva iebilda. — Viņi zināja, kurp iet. Zināja, ka mēs dzīvojam te. Sacīja, ka es esot viņu vecmāmiņa, par tevi apjautājās, dēvēja par vectētiņu. Un šķiet, ka visam tā arī vajadzētu būt. Domāt, ka nebūtu sveši. Viņiem par mums esot stāstīts. Brīvdienās ieradušies, vai saproti? Un tā arī izturas. Itin kā būtu iegriezušies paciemoties.
— Nu, tā, — Džeksons Forbss sacīja, — pēc brokastīm iejūgšu Nelliju, iebraukšu pie viena otra kaimiņa, apvaicāšos. Gan jau kaut ko uzzināšu.
— Zēns saka, ka viņu tēvs esot inženieris laika pārvaldē. Tiec nu gudrs. Pārvalde, pēc manas saprašanas, taču ir kaut kāda valdīšana …
— Bet varbūt joks vien ir? — vīrs minēja. — Tēvs gluži vienkārši pajokoja, bet puikiņš uzskatīja to par patiesību.
— Būs jāuzkāpj augšā un jāpalūko, vai šie guļ, — misis Forbsa sacīja. — Lampas jau es viņiem atstāju. Viņi tādi maziņi, un māja arī viņiem sveša. Ja būs aizmiguši, nopūtīšu uguni.
Džeksons Forbss piekrītoši nokāsējās.
— Ir bīstami pa nakti atstāt uguni, — viņš piemetināja. — Skaties vien, var izcelties ugunsgrēks.
3
Puišelis gulēja, rokas izpletis, gulēja dziļā, veselīgā bērna miegā. Izģērbdamies viņš bija nometis drēbes uz grīdas, bet tagad viss kārtīgi salikts uz krēsla — viņa, atnākusi novēlēt labu nakti, tās salocīja.
Soma atradās blakus krēslam, tā bija atvērta, un divas rindas dzelzs zobiņu lampas nespodrajā gaismā mazliet spīdēja. Un somā kaut kas bija — samests juku jukām. Vai tad tā liek savas mantas?
Viņa noliecās, pacēla somu un satvēra metāla skaviņu, lai somu aizvērtu. Vismaz, viņa klusībā domāja, būtu varējis aiztaisīt, nenomest vaļēju. Viņa pavilka skaviņu, un tā viegli aizslīdēja pa metāla celiņu, kamēr atdūrās pret kaut ko, kas bija izspraucies no somas ārā.
Grāmata … Viņa saņēma to, gribēja iebāzt dziļāk, lai tā netraucētu. Un tad ieraudzīja nosaukumu — izdzisušus zelta burtus uz muguriņas. Bībele.
Mirkli viņa vilcinādamās turēja grāmatu rokā, pēc tam uzmanīgi izvilka ārā. Senlaiku dārgais melnās ādas iesējums apdilis. Stūri saburzīti, aizliekti, arī lappuses nobružātas no ilgās lietošanas. Zelta griezums nomelnējis.