Pietiek, ilgāk vairs nedrīkst. Sapņojuma tīmeklis kļuva pārlieku plāns un nedrošs, lai spētu pretoties realitātei. Gribi vai negribi, ver acis vaļā.
Tā arī ir: riebīgi. Nemājīgums, netīrība, bezcerība un slēpts naidīgums visapkārt, kura dēļ var prātā sajukt. Tagad jāsaņem sevi rokās, jāsadūšojas un jāceļas augšā, jāsāk vēl viena mokpilna diena.
Griestu apmetums bija saplaisājis un birža nost, atstādams lielus, nejaukus traipus. No sienām lobījās krāsa, tumši ūdens izplūdumi lika atcerēties lietu. Un smaka. Sen nevēdinātas telpas sasmakušais gaiss …
Skatīdamies griestos, viņš centās iedomāties debesis. Kādreiz viņš tās spēja saredzēt caur jebkuriem griestiem. Jo debesis bija viņa stihija — debesis un tuksnesīgais, brīvais kosmoss aiz tām. Tagad gan debesis, gan kosmoss ir zaudēti, viņam tie vairs nepieder.
Ieraksts darba grāmatiņā, rājiens personiskajā lietā — tas ir viss, kas nepieciešams, lai cilvēkam sabojātu karjeru, lai uz mūžu sagrautu visas cerības un viņu pašu nolemtu izraidīšanai uz svešu planētu.
Viņš apsēdās uz gultas malas, ar papēdi uztaustīja zemē nomestās bikses, uzvilka tās, iestī- vēja kājas puszābakos un piecēlās.
Šaura, draņķīga istabele. Toties lēta. Pienāks diena, kad arī tāda nebūs pa kabatai. Nauda ir pie beigām, un, kad pēdējā būs iztērēta, vajadzēs meklēt darbu, vienalga kādu. Varbūt bija vērts parū- f pēties par to agrāk, nenovilkt līdz pēdējam mirklim? Bet viņš nevarēja sevi piespiest to darīt. Saistīties darbā, apmesties te pavisam — tas nozīmēja atzīt, ka esi sakauts, pārvilkt krustu sapnim par atgriešanos mājās.
«Muļķi,» viņš klusībā sev teica, «kas gan tevi aizvilināja kosmosā?» Eh, ja vien varētu nokļūt mājās, uz Marsa, tad gan viņu vairs ne vilkšus no mājām neizvilktu. Atgriezīsies fermā, sāks saimniekot, kā tēvs vēlējās. Apprecēs Elīnu, ap- metīsies uz pastāvīgu dzīvi, lai citi muļķi, riskējot ar galvu, lidinās pa Saules sistēmu.
Romantika… Tā jauc prātus puišeļiem, pienapuikām ar jūsmīgām acīrn. Romantika, sapņi par tāliem ceļojumiem, par spulgu zvaigžņu acīm piebārstītām kosmosa dzīlēm, par dziedošajiem dzinējiem un auksto tēraudu, kas uzārda tukšuma tumsu un ncapdzīvotību, sapņi par miesas kamoliņā iedzīvināto drosmi un pārgalvību, kura met izaicinājumu bezgalībai.
Bet nekādas romantikas nebija. Viens vienīgs sūrs darbs, mūžīgs saspringums un smeldzošs nemiers, bailes, kas kremt dvēseli, cenšoties saklausīt pārtraukumus spēka iekārtas darbībā vai spalgus triecienus pret metāla apvalku… jebkuru no tūkstoš likstām, kas uzglūn cilvēkam kosmosā.
Paņēmis no naktsgaldiņa naudas maku, viņš iebāza to kabatā, izgāja gaitenī un nokāpa pa ļodzīgajām kāpnēm lejā.
Veca sašķiebusies terase. Nevaldāms, spēcīgs Zemes zaļums. Nejauka, pretīga krāsa, kas apdullina un izraisa iekšēju pretestību. Viss zaļš: zāle, krūmi, katrs koks. Skatoties uz zaļumiem pārāk ilgi, tā vien liekas, ka tie pulsē, trīs slepenā dzīvīgumā, un no tiem taču nav glābiņa, varbūt tikai ieslēdzoties kaut kur.
Zaļumi, spožā Saule, nogurdinošā svelme — tas viss padara Zemi neciešamu. Tiesa, no gaismas var paglābties, ar tveici arī kaut kā var tikt galā, bet zaļums ir visuresošs.
Viņš kāpa lejā no lieveņa, meklēdams kabatā cigaretes. Sataustīja sagumzītu paciņu un tajā vienu vienīgu saņurcītu cigareti. Pielipināja to pie lūpas, izmeta tukšo paciņu un vārtos apstājās, gudrodams, ko lai dara.
Taču šī domas piepūle bija ārišķīga, viņš jau iepriekš zināja, kā rīkosies. Izvēles nebija. Viens un tas pats atkārtojās diendienā nez kuru nedēļu.
Gan šodien, gan rīt, gan parit būs tas pats, iekārtts nebūs iztērēts pēdējais cents.
Bet pēc tam — jā, kas būs pēc tam?
Iestāties darbā un mēģināt vismaz tādējādi kaut ko gūt? Krāt naudu, kamēr sanāk biļetei līdz Marsam? Lai gan ikviens amats viņam uz kuģa ir liegts, tomēr pasažieris jāņem obligāti! Eh, tie ir veltīgi rēķini… Lai pietiekami daudz iekrātu, vajadzētu divdesmit gadus, bet kur lai tos ņem?
Viņš uzsmēķēja un lēnām slāja prom pa ielu. Pat cauri cigaretes dūmiem bija sajūtams nīstamais zaļumu smārds. Nogājis desmit kvartālus, viņš nonāca kosmodromā. Pret debesīm slējās kuģis. Viņš brīdi pastāvēja, to aplūkodams, tad devās uz nabadzīgo restorāniņu ieturēt brokastis.
«Kuģis», viņš domāja. «Tā ir zīme, kas iedveš cerības.» Dažudien neieraudzīsi nevienu, bet citkārt — vienlaikus trīs četrus. Šodien ir kuģis. Varbūt īstais.
«Kādreiz,» viņš klusībā sev teica, «es tomēr atradīšu kuģi, kas mani nogādās mājās.» Kuģi, kuram mehāniķis būs vajadzīgs kā ēst, un kapteinis pievērs acis uz kļūmīgo ierakstu darba grāmatiņā.
Taču viņš zināja, ka māna sevi. Katru dienu pats sev iegalvo vienu un to pašu. Laikam tāpēc, lai attaisnotu ikdienas vizītes kontraktu daļā. Pašapmāns, kas palīdz saglabāt cerības, nezaudēt dūšu. Pašapmāns, kas ļauj kaut kā pieciest drūmo, piesmakušo būceni un zaļo Zemi.
Viņš iegāja restorānā un apsēdās pie galdiņa.
Pienāca oficiante pieņemt pasūtījumus.
— Atkal pankūkas? — tā vaicāja.
Viņš pamāja. Pankūkas ir lēts un sātīgs ēdiens, bet viņam pēc iespējas ilgāk jāizvelk ar naudu.
— Šodien jūs atradīsiet savu kuģi, — oficiante sacīja. — Es to jūtu.
— Varbūt, — viņš atsaucās, kaut gan īsti tam neticēja.
— Es zinu, kas jums nospiež sirdi, — oficiante nerimās. — Zinu, cik tas smagi. Pati mocījos ilgās pēc dzimtenes, kad pirmoreiz devos projām no mājām. Domāju, ka nomiršu.
Viņš neko neatbildēja, jo juta, ka citādi zaudētu pašcieņu. Bet kāda velna pēc viņam tagad šī pašcieņa vajadzīga!
Protams, te nevarēja būt runa par parastajām ilgām pēc dzimtenes. Tā jau bija planetāra nostalģija, ilgas pēc citas kultūras, sāpes šķiršanās dēļ no visa pierastā, no visa, kam esi pieķēries.
Un te, sēdot un gaidot pankūkas, viņš atsauca atmiņā sapni: sarkanās kraujas, kas aizstiepās tālumā, sauso, dzestro gaisu, kas glāstīja ādu, zvaigžņu vizmu mijkrēslī, tālīnās smilšu vētras brīnumaino zeltu. Un zemei pieplakušo mājeli, un atzveltnī nekustīgi sēdošo sirmgalvi rietumpuses terasē.
Oficiante atnesa pankūkas.
«Pienāks diena,» viņš domāja, «kad vairs nespēšu paciest šīs pašmocības, šo žēlumu pašam pret sevi.» Viņš sen jau bija to atšifrējis, un sen jau bija laiks no tā atbrīvoties. Un tomēr samierinājās ar to, vēl vairāk, tas sāka noteikt viņa paša nodomus un rīcību. Kļuva viņam par vairogu un pašattaisnojumu, par virzošo spēku, kas ik brīdi sniedza atbalstu.
Viņš apēda pankūkas un norēķinājās.
— Lai jums labi klājas, — oficiante smaidīdama novēlēja.
— Paldies, — viņš atbildēja.
Tad vilkās projām pa ceļu, un oļi zem kājām čirkstēja, un Saule svilināja muguru, tomēr no zaļumiem viņš bija paglābts. Kails, bez dzīvības — izdedzis un pavisam klajš — pletās kosmodroms.
Sasniedzis mērķi, viņš piegāja pie pults.
— Atkal jīis, — līgumslēdzējs pilnvarnieks sacīja.
— Vai būtu kāds reiss uz Marsu?
— Nē. Kaut gan uzgaidiet. Nesen te viens apprasījās …
Pilnvarnieks piecēlās un, izgājis aiz durvīm, kādu sauca.