Klusuma apdullināts, viņš stāvēja blakus dzinējiem un juta, ka absolūts klusums viņā vieš šausmas.
Tad nogāja gar dzinējiem, ļaudams rokai slīdēt metālam pāri, glāstīdams to kā dzīvnieku, un ar izbrīnu un vieglu nepatiku juta dvēselē dzimstam savādu maigumu pret mašīnām.
Un kāpēc gan arī ne? Dzinēji ir pārveduši viņu mājās. Viņš bija noņēmies, nopūlējies gar tiem, lādējis, uzmanījis tos, gulējis tiem blakus — un nu tie ir atgādājuši viņu mājās.
Bet, atklāti runājot, viņš taču ne visai bija uz to cerējis.
Te pēkšņi viņš pamanīja, ka ir palicis viens. Komanda bija metusies uz trapu, tiklīdz viņš pagrieza slēdzi. Ari pašam ir laiks iet ārā. Un tomēr viņš mirkli aizkavējās klusajā nodalījuma, beigas velreiz pārlaizdams visam skatienu. Pilnīgā kārtībā. Nekas nav aizmirsts.
Viņš pagriezās un lēnām devās pa trapu augšup, uz lūku.
Augšā sastapa kapteini. Bet apkārt raķetei uz visām pusēm pletās sarkanas kraujas.
— Citi jau aizgaja, tikai intendantūras dienesta priekšnieks palika, — kapteinis sacīja. — Es gaidu jūs. Mister Kuper, jūs lieliski tikāt galā ar dzinējiem. Priecājos, ka devāties reisā kopā ar mums.
— Pēdējais reiss, — Kupers atbildēja, ar skatienu noglāstīdams sarkanās nogāzes. — Pietiek klīst apkārt pa pasauli.
— Dīvaini, — kapteinis sacīja. — Jūs acīmredzot esat no Marsa.
— Tieši ta. Un no paša sakta gala vajadzēja sēdēt mājās.
Kapteinis cieši noraudzījās viņā un atkārtoja:
— Dīvaini.
— Nav nekā dīvaina, — Kupers iebilda. — Es…
— Es arī norakstos no kuģa, — kapteinis viņu pārtrauca. — Šo kuģi uz Zemi,vadīs cits komandieris.
— Tādā gadījumā, — Kupers pārtvēra, — tiklīdz būsim pametuši kuģi, es uzstāšos.
— Labi. Taču vispirms — potēšana.
Viņi nokāpa lejā pa trapu un pāri laukam soļoja uz kosmoostas ēkām. Pretī rēkdamas traucās mašīnas, dodamās uz kuģi pēc kravas.
Bet Kupers pilnībā ļāvās sajūtai, ko nabadzīgajā istabelē uz Zemes bija izbaudījis miegā: juta vieglā, dzestrā gaisa spirdzinošo smaržu, mazākas gravitācijas dēļ spēra elastīgāku soli, redzēja, kā neskartās sarkanās kraujas trauksmaini tiecas pretī blāvajai Saules spozmei.
Ārsts viņus gaidīja sava šaurajā kabinetā.
— Atvainojiet, — viņš sacīja, — bet jūs jau zināt noteikumus.
— Ak, šie noteikumi, — kapteinis atbildēja. — Kaut gan laikam tas ir nepieciešams.
Viņi apsēdās atzveltnes krēslos un uzrotija piedurknes.
— Saturieties, — ārsts brīdināja. — Injekcija izraisa stipru satricinājumu.
Tā ari notika.
«Iepriekš bija tieši tāpat,» Kupers domāja. «Katrreiz. Butu laiks pierast.»
Viņš gurdi atlaidās atzveltnī, gaidīdams, kad pāries slābanums un šoks. Ārsts sēdēja pie sava galda, vērodams viņus un arī gaidīdams, kad šie atgūsies.
— Vai reiss bija grūts? — viņš beidzot vaicāja.
— Vieglu reisu nav, — kapteinis nikni attrauca.
Kupers papurināja galvu.
— Šis bija visgrūtākais. Dzinēji …
— Kuper, piedodiet man, — kapteinis sacīja.
— Taču šoreiz nekādas krāpšanas nebija. Mēs patiešām vedām zāles. Tc no tiesas plosās epidēmija. Un mans kuģis izrādījās esam vienīgais. Gribēju likt to kapitālremontā, taču nebija laika.
Kupers piekrītoši pamāja.
— Atminos, — viņš atbildēja.
Tad ar mokām piecēlās un caur logu paskatījās uz auksto, naidīgo, svešādo Marsa peizāžu.
— Bez suģestijas, — viņš kategoriski noteica,
— es neparko nebūtu ticis galā.
Pēc tam pagriezās pret ārstu.
Vai kādreiz mēs varēsim iztikt bez tā?
Ārsts pamāja.
— Bez šaubām. Kad kuģu drošība būs uzlabojusies. Un cilvēks būs apradis ar kosmiskajiem ceļojumiem.
— Šī nostalģija nomoka līdz nāvei.
— Citas izejas nav, — ārsts teica. — Mums nebūtu neviena kosmonauta, ja viņi katrreiz neatgrieztos mājās.
— Taisnība, — kapteinis pievienojās. — Neviens, arī es pats, nespētu izturēt šādas likstas tikai plikas naudas dēļ.
Kupers pavērās pa logu uz smilšaino ainavu, un viņam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Drūmāku vietu …
«Kāds idiotisms — mētāties pa kosmosu,» viņš domāja, «kad mājās ir tāda sieva kā Dorisa un divi bērneļi.» Un pēkšņi dvēselē modās neprātīga vēlēšanās viņus redzēt.
Pazīstami simptomi. Atkal nostaļģija, taču tagad tās ir ilgas pēc Zemes.
Ārsts izņēma no naktsskapīša pudeli un ar devīgu roku piepildīja trīs mēriņus.
— Tagad labāk iedzeriet šito, — viņš sacīja, — un pacentīsimies visu aizmirst.
— It kā mēs spētu atcerēties, — Kupers pavīpsnāja.
— Galu galā, — kapteinis mākslotā jautrībā sacīja, — uz lietām jāraugās ar aukstu prātu. Te ir runa tikai par mūsu dienesta specifiku.
BURVĪGĀ
Mašīna bija lieliska.
Tieši tāpēc mēs viņu nosaucām par Burvīgo. Un pieļāvām lielu kļūdu. Tā, bez šaubām, nebija vienīgā kļūda, tomēr pirmā gan, un, ja mēs nebūtu nosaukuši savu mašīnu par Burvīgo, varbūt viss vēl būtu nokārtojies.
Runājot tehniskā valodā, Burvīgā bija PPR — planetāro pētījumu robots. Tā apvienoja sevī kosmisko kuģi, operāciju bāzi, sintezatoru, analizatoru, komunikatoru un daudz ko citu. Pārāk daudz visa cita. Tur arī slēpās mūsu nelaime.
īstenībā mums nemaz nebija jālido ar Burvīgo. Bez mums ta būtu tikusi gala daudz labāk. Plan<L> tāros pētījumus tā varēja veikt patstāvīgi. Taču pēc noteikumiem šīs klases robotu vajadzēja pavadīt ne mazāk kā trim cilvēkiem. Un, dabiski, palaist robotu vienu pašu bija mazliet baiclass="underline" tas taču bija būvēts divdesmit gadu un šim pasākumam bija izšķiesti desmit miljardi dolāru.
Un gods kam gods — Burvīgā bija brīnumu brīnums. Tā bija stāvgrūdām piebāzta ar senso- riem, kuri deva iespēju stundā iegūt vairāk informācijas, nekā mēneša laika savāktu liela pētnieku nodaļa. Burvīgā ne vien vaca datus, bet arī salī
dzināja tos, kodēja, ierakstīja magnētiskajā lentē un, elpu neatņemdama, pārraidīja Centram, kas atradās uz Zemes.
Elpu neatņemdama… Ta taču bija runāt nespējīga mašīna.
Vai es teicu «runāt nespējīga»?
Tai bija visi maņu orgāni. Ta> pat varēja runāt. Varēja un runāja. Pļāpaja bez mitas. Un noklausījās visas mūsu sarunas. Lasīja, skatīdamās mums pāri plecam, un deva nelūgtus padomus, kad spēlējām pokeru. Lāgiem mums gribējās to nosist, nūja, bet nedrīkst jau nosist robotu … tik pilnīgu robotu. Ko lai dara — tā bija desmit miljardus dolāru vērta, un tai vajadzēja aizgadāt mūs atpakaļ uz Zemi.
Mūs tā aprūpēja labi. Tas nav noliedzams. Sintezēja pārtiku, gatavoja un pasniedza galda ēdamo. Regulēja temperatūru un mitrumu. Maz- gaja un gludināja mūsu drēbes, ja nepieciešams, arstēja mūs. Ķad Bens bija saķēris iesnas, tā sabrūvēja pudeli nez kadas mikstūras, un nākamajā dienā slimība bija kā ar roku atņemta.
Mēs bijām pavisam trīs — mūsu radists Dži- mijs Robinss, robotu avārijas montieris Bens Pa- nss, un es, tulks, kuram šajos apstakļos ar valodām neiznāca strādāt.
Mēs nosaucām mašīnu par Burvīgo, bet to nevajadzēja darīt nekādā ziņā. Pēc tam vairs neviens un nekad nedeva vārdu šiem pārgudrajiem robotiem, tie gluži vienkārši saņēma numuru. Kad Centrā uzzināja, kas ar mums noticis, šīs kļūdas atkārtošanu sāka uzskatīt par kriminālnoziegumu.