— Re nu, šis ir tas gadījums, kur tu vari sevi parādīt, — es sacīju. — Izmanto to. Iedomājies vien, kādu odu tu varētu sacerēt par cilvēka un mašīnas mīlestību, kas nenoveco un ir mūžīga.
— Ej ratā, — Džimijs atbildēja.
— Nevajag, zēni, — Burvīgā mūs kaunināja.
— Man vis negribētos, ka jūs manis dēļ saplēstos. Viņa runāja tādā tonī, it kā mēs jau piederētu
šai.. Tomēr zināmā mērā tā arī bija. No Burvīgās aizmukt nav iespējams, un, ja mums neizdosies to atrunāt no bēgšanas kopā ar mums, tad esam pagalam.
— Mēs visi neesam tev piemēroti tikai viena iemesla dēļ, — es tai sacīju. — Salīdzinājumā ar tevi mūsu mūžs ir īss. Lai kā tu par mums rūpētos, pēc gadiem piecdesmit mēs nomirsim. Aiz vecuma. Un kas tad būs?.
— Sī būs atraitne, — Bens sacīja. — Asarās mirkstoša nabaga atraitnīte. Un pat bērniņu nebūs, kas sniegtu mierinājumu.
— Esmu domājusi par to, — Burvīgā atbildēja. — Es esmu apdomājusi visu. Jums nebūs jāmirst.
— Bet tas tak nav iespējams …
— Ja mīlestība ir tik liela kā manējā, tad nav nekā neiespējama. Es neļaušu jums mirt. Es jūs pārāk stipri mīlu, lai ļautu mirt.
Pēc kāda brītiņa mēs metām tai mieru un devāmies gulēt, bet Burvīgā izslēdza gaismu un nodziedāja mums šūpļadziesmu.
Griezīgās šūpļadziesmas pavadījumā iemigt nebija iespējams, un mēs sākām bļaut, lai šī aizveras un ļauj gulēt. Taču viņa turpināja dziedāt tikmēr, kamēr Bens trāpīja ar kurpi balss iekārtā.
Arī pēc tam es neiernigu uzreiz, bet gulēju un kavējos pārdomās.
Sapratu: kaut* kas ir jāizdomā, bet tā, lai viņa nezinātu. Tomēr tas bija ļoti grūti izdarāms, jo Burvīgā nepārtraukti vēroja mūs. Tā deva padomus, klausījās, lasīja, pārliekusies mums pār plecu, un ne mazāko kustību, ne kādu vārdiņu no viņas noslēpt nebija iespējams.
Zināju, ka var paiet visai ilgs laiks, tāpēc nedrīkstam zaudēt pacietību un padoties panikai. Bet, ja izkulsimies, tad mums gluži vienkārši būs laimēj ies.
Nosnaudušies sasēdāmies puslokā un, nebil- stot ne varda, klausījāmies Burvīgajā, kas mums izklāstīja, kāda laime mūs gaida. Ta sakot, katrā no mums ietverta vesela pasaule, un mīlestības priekšā viss sīkais kļūst nesvarīgs.
Puse vārdu, ko tā lietoja, bija aizgūti no Dži- mija idiotiskajiem dzejoļiem, bet pārējie — no sentimentālajiem romāniem, kurus kāds bija lasījis šai priekšā uz Zemes.
Brīžiem mani pārņēma nevaldāma vēlēšanās piecelties un iztaisīt no Džiinija kotleti, taču es iegalvoju sev, ka tagad jau vairs neko nevar darīt, no viņa piekaušanas tikpat nebūs nekādas jēgas.
Džimijs bija ierāvies kaktā un kaut ko rakstīja bloknotā, bet es brīnījos: nav nu gan nemaz kauna, pēc visa notikušā vēl iedrošinās rakstīt!
Viņš rakstīja vien tālāk, plēsdams āra lapas un mezdams tās zemē, un laiku pa laikam lādēdamies.
Viena lapiņa sviežot iekrita man klēpī un, cenzdamies to notraukt, izlasīju:
«Nevīža un smulis es, Sliņķis īsts bez bēdu, Mīlas bezgalīgās tavas Necienīgs es esmu.»
Pagrābu lapiņu, sagumzīju un metu Benam, bet viņš to atsita atpakaļ. Sviedu atkal — viņš no jauna atsita.
— Ko tev vajag, velns parāvis? — 1 viņš rupji noprasīja.
Iesviedu saburzīto papīriņu viņam tieši sejā, šis jau cēlās augšā, lai man pamatīgi sadotu, bet pēkšņi acīmredzot pēc mana skatiena noprata, ka tā nav vienkārši bezkaunība. Viņš pacēla papīra lodīti un kā jokodamies sāka to vīstīt vaļa, līdz izlasīja rakstīto. Pēc tam atkal sagumzīja papīriņu.
Burvīgā noklausījās katru vārdu, tāpēc skaļi sarunāties nevarējām. Izturēties arī vajadzēja nepiespiesti, lai neizraisītu aizdomas.
Un tā pamazām sākām spēlēt teātri. Var jau būt, ka lomās iejutāmies daudz lēnāk, nekā būtu vajadzējis, taču, lai tēlojums nezaudētu pārliecības spēku, pārspīlēt nedrīkstēja.
Tēlojām pārliecinoši. Iespējams, ka bijām dzimuši nevīžas, jo nepagāja ne nedeļa un mūsu dzīvojamās telpas bija pārvērtušās par cūkkūti.
Visur izmētājām apģērba gabalus. Netīro veļu nelikām mazgāšanas nodalījumā, kur Burvīgā to parasti mazgāja. Trauku kaudzes atstājām uz galda, nenovācot mazgātājā. Pīpes izdauzījām tieši uz grīdas. Neskuvāmies, netīrījām zobus, nemazgājāmies.
Burvīgā zaudēja pašsavaldīšanos. Tās pie kārtības pieradušais robota intelekts vai sprāga aiz dusmām. Šī mūs lūgtin lūdzās, gremzās, lāgiem arī pamācīja, taču lietas, tāpat kā iepriekš, mētājās, kur pagadās. Teicām, ja tā mūs mīl, lai samierinās ar mūsu nevīžīgumu un lai ņem par labiem tādus, kādi esam.
Pēc pāris nedēļām mēs uzvarējām gan, taču tā nebija kārotā uzvara.
Balsī, kurā skanēja sāpes, Burvīgā teica, ka mēs varot dzīvot kā cūkas, ja reiz mums tā lab- patīkot. Šī samierināšoties ar to. Tās mīlestība esot pārāk liela, lai to varētu ietekmēt tāds sīkums kā personiskā higiēna.
Tātad mūsu iecere neizdevās.
Es, piemēram, par to ļoti priecājos. Gadiem ilgais pieradums pie kuģa tīrības sacēlās pret tādu dzīves veidu, un es nezinu, cik ilgi vēl būtu izturējis.
Bezjēdzīgi jau bija bijis kaut ko tādu aizsākt.
Mēs aptīrījāmies, nomazgājāmies. Burvīgā bija sajūsmā, tā apveltīja mūs ar mīļiem vārdiem, un tas bija vēl ļaunāk nekā visa iepriekšējā grcmša- nās. Šī domāja, ka ir aizkustinājusi mūs ar savu pašuzupurēšanos, ka tādēļ mēs šai pieglaimojamies, un balss tai skanēja kā skolniecei, kuru tās sapņu princis uzlūdzis uz universitātes ballīti.
Bens mēģināja atklāti aprunāties ar viņu par dažiem intīmās dzīves jautājumiem (par kuriem šī, protams, jau zināja) un centās viņu pārsteigt, izstāstot, kāda nozīme mīlestībā ir fizioloģiskajam faktam.
Burvīgā jutās apvainota, taču ne tādā mērā, lai tiktu izkliedētas viņas romantiskās noskaņas un normalizētos attieksme pret mums.
Skumīgā balsī, kurā jautās dusmas, tā paziņoja, ka mēs aizmirstot mīlestības dziļāko jēgu. Šī ņēmās skaitīt vispliekanākos Džimija dzejoļus par mīlestības cildenumu un skaidrību, un mums nebija nekā, ko teikt. Mēs gluži vienkārši bijām iedzīti sprukās.
Joprojām domājām, ko lai dara, nevis runājām, jo Burvīgā visu būtu dzirdējusi.
Dažas dienas neko neuzsākām, būdami pavisam nospiestā garastāvokli.
Un, manuprāt, neko arī nevarējām pasākt. Es drudžaini mēģināju atcerēties, kā vīrietis var atgrūst sievieti.
Lielum lielā daļa sieviešu necieš azarta spēles. Tomēr vienīgais, kas viņās izraisa dusmas, ir bailes par savu labklājību. Šajā gadījumā tādas bailes nav iedomājamas. Ekonomiskā ziņā Burvīgā ir pilnīgi neatkarīga. Mēs neesam t^s maizestēvi.
Vairums sieviešu necieš žūpošanu. Un atkal —
aiz bailēm par savu labklajību. Turklāt uz kuģa nav nekādu dzērienu.
Dažas sievietes sarīko skandālu, līdzko vīrs nenakšņo mājās. Mums nebija, kur iet.
Neviena sieviete neieredz sāncenses. Bet te sieviešu nebija… lai arī ko Burvīgā par sevi domātu. Nebija nekā, ar ko atvairīt Burvīgo.
Un strīdēties ar viņu — kāda gan tur jēga! Tas viss būtu noderējis, ja Burvīgā bijusi sieviete. Bet tā ir tikai robots.
Jājautā: kā lai sanikno robotu?
Nevīžība satrauca akurātības iemiesojumu. Taču ar to viņa vēl spēja samierināties. Nelaime bija tā, ka galvenais slēpās kur citur.
Bet kas robotam… ikvienai mašīnai ir pats galvenais?