Lūka sāka vērties vaļā, un man uzvēdīja Zemes smarža. Negaidīju, kamēr lūka pilnīgi atvērsies, bet pieskrēju, izspraucos cauri un veikli izlēcu āra. Nogāzies zemē tā, ka gandrīz vai garu izlaidu, ar pūlēm piecēlos kājās un laidu ļekas vaļa. Nevēlejos riskēt. Gribēju atrasties ārpus sasniedzamības robežas, iekāms Burvīgā nav pārdomājusi.
Reiz es paklupu un tik tikko nepakritu, un Bens ar Džimiju kā vējš aizdrāzās man garām. Tātad neesmu kļūdījies. Viņi arī samanījuši Zemes smaržu.
Visapkārt pletās nakts, bet pie debesīm mirdzēja tik liels mēness, ka bija gaišs kā dienā. Pa kreisi, aiz platas smilšainas pludmales šalkoja jūra, pa labi slējās kailu pakalnu grēda, priekšā melnoja mežs, ko no mums šķīra upe, kas ietecēja jūrā.
Skrējām uz mežu: ja mēs noslēptos aiz kokiem, Burvīgajai vis nebūtu viegli mūs no turienes izdabūt ārā. Pazagšus atskatījies, mēness gaisma redzēju, ka tā stāv, kur stāvējusi.
Aizskrējām līdz mežam un nolikāmies zemē, lai atgūtu elpu. Ko skriet bija diezgan tālu, bet mēs jozām ātri, pēc tik daudzām sēdus stāvoklī aizvadītām nedēļām cilvēks nav spējīgs ilgi skriet.
Rokas izpletis, gulēju zemē uz vēdera un ar pilnu krūti ieelpoju gaisu, pamazām aprazdams ar brīnišķīgajām Zemes smaržām: oda pēc satrūdējušām lapām, zāles, bet vējiņš, kās pūta no mierīgā jūras klaida, šķita mazliet sāļš.
Pēc brīža pagriezos uz muguras un uzmetu skatienu kokiem. Tie bija dīvaini — uz Zemes tādu nav. Bet, kad izrāpos mežmalā un palūkojos debesīs, redzēju, ka arī zvaigznes ir pavisam citas.
Ne jau uzreiz apjēdzu redzēto. Biju pārliecināts, ka atrodos uz Zemes, un mans prāts sacēlās pret jebkuru citu domu.
Pēdīgi salti drebuļi pārskrēja man pār kauliem — es ar šausmām atģidos, kur atrodos.
— Džentlmeņi, — es sacīju, — man ir kāds jaunums. Šī planēta nepavisam nav Zeme.
— Tā smaržo pēc Zemes, — Bens iebilda. — Un izskatās pēc Zemes.
— Un jušanās tāda, kā uz Zemes, — teica Džimijs. — Pievilkšanas spēks un gaiss…
— Palūkojieties zvaigznēs. Uzmetiet acis tur tiem kokiem.
Viņi skatījās ilgi. Tāpat kā es, viņi laikam bija domājuši, ka Burvīgā ir pagriezusies uz mājas pusi. Jeb varbūt viņiem tikai gribējās tam ticēt. Tāpat kā man, arī viņiem ne jau uzreiz reālais spēja aizmēzt vēlamo.
Bens lēnām izelpoja.
— Tev taisnība.
— Ko lai tagad iesākam? — Džimijs jautāja.
Stāvējām un domājām, ko nu lai darām.
īstenībā nekas nebija jādomā, jo acumirklī iedarbojās vienkāršais reflekss, kas bija izveidojies
miljonu gadu ilgā dzīves laikā uz Zemes un kam nevarēja turēties pretī nieka pārsimt gadu, kopš mēs tikai bijām sākuši aprast ar domu, ka pastāv arī citas pasaules.
Joņojām ko nagi nes, gluži kā pēc komandas.
— Burvīgā! — mēs kliedzām. — Burvīgā, pagaidi mūs!
Taču Burvīgā negaidīja. Tā palēcās par kādām tūkstoš pēdām un palika karājamies debesīs. Stāvējām kā zemē iemieti un raudzījāmies augšup, neticēdami savām acīm. Burvīgā nolaidās, no jauna pacēlās gaisā, apstājās un sāka planēt. Tad sāka drebēt un palēnām piezemējās.
Metāmies skriet — viņa pacēlās gaisā un nolaidās, pēc tam pacēlās vēlreiz, nokrita un, atsitusies pret zemi, palēcās. Burvīgā atgādināja vājprātīgu ķenguru. Un uzvedās tā, it kā gribētu bēgt prom, bet kaut kas neļautu to darīt, it kā šo turētu pie zemes piesaistīts elastīgs kabelis.
Beidzot viņa norimās un palika stāvam kādus simt jardus no tās vietas, kur iesākumā bija nolaidusies. Burvīgā neizdvesa ne skaņas, bet man bija iespaids, ka viņa elpo smagi kā pārguris dzinēj suns.
Tajā vietā, kur Burvīgā pirmoreiz bija nosēdusies, stāvēja mantu kaudze, bet mēs paskrējām garām un metāmies pie robota. Dauzījām pa tā metāla sāniem.
— Veries vaļā! — saucām. — Mēs gribam tikt atpakaļ!
Burvīgā palēcās. Viņa palēcās gaisā par simt pēdām, tad nokrita atpakaļ pēdas trīsdesmit sāņus.
Metāmies nost no tās. Tikpat labi šī varēja uzkrist mums tieši uz galvas.
Vērojām Burvīgo, bet tā nekustējās.
— Burvīgā! — es iekliedzos.
Atbildes nebija.
— Tā ir prātu zaudējusi, — Džimijs sacīja.
— Reiz tam vajadzēja notikt, — Bens teica. — Agri vai vēlu noteikti vajadzēja radīt tik lielu robotu, ka tam bērna bikšeles ir par šaurām.
Lēnām, nenovērsdami skatienu no Burvīgās, kāpāmies atpakaļ. Ne jau nu gluži baidījāmies no tās, bet tai neuzticējāmies gan.
Atkāpāmies līdz pašai mantu kaudzei, kuras Burvīgā bija izlikusi ārā. Tās bija kārtīgi saliktas pa kastēm un katrai no tām pievienota zīmīte ar norādi, kas kastē atrodas. Bet blakus mantu kaudzei ar trafaretu bija izveidots uzraksts:
«UN TAGAD STRĀDĀJIET, VELNS PARĀVIS!»
— Šī laikam ir stipri ņēmusi pie sirds mūsu nederīgumu, — Bens sacīja.
— Burvīgā no tiesas ir gribējusi mūs izsēdināt uz neapdzīvotas planētas, — Džimijs tikko saprotami nomurmināja.
Bens pasfiepa roku un uzmundrinoši sapurināja viņu aiz pleca.
— Ja netiksim iekšā, — es sacīju, — un nepiespiedīsim šo strādāt, tad rezultāts būs tads pats kā tad, ja viņa mūs būtu pametusi un aizlidojusi.
— Bet kas licis Burvīgajai tā rīkoties? — Džimijs gaudās. — Robotiem neklājas …
— Zinu, — Bens viņu pārtrauca. — Robotiem neklājas darīt cilvēkiem ļaunu. Bet Burvīgā arī nav nodarījusi mums nekādu ļaunumu. Tā mūs neizmeta ārā. Mēs paši izbēgām.
— Tā tak ir tīrā kazuistika, — es iebildu.
— Burvīgā tieši kazuistikai arī radīta, — Bens sacīja. — Visa nelaime slēpjas tur, ka šo iztaisījuši velnišķīgi līdzīgu cilvēkam. To droši vien piebāzuši gan ar likumu, gan literatūras, gan fizikas un visādām citām zināšanām.
— Tad kāpēc gan tā gluži vienkārši neaizlido? Ja ši var apmierināt savu sirdsapziņu, kāpēc vēl atrodas šeit?
Bens papurināja galvu.
— Nezinu.
— Šķiet, tā mēģināja aizlidot, bet nevarēja. Kaut kas to it kā vilka atpakaļ.
— Pareizi gan, — Bens sacīja. — Jādomā, šī nevar aizlidot, kamēr mēs neesam nozuduši tai no acīm. Mēs atgriezāmies, un pavēle, kas liedz robotam darīt ļaunu cilvēkam, atkal stājās spēkā. Ierīce, kas darbojas pēc principa «ko acis neredz, to sirds aizmirst».
Burvīgā stāvēja tajā paša vietā, kur pēdējoreiz bija nolaidusies. Tā vairs nemēģināja pacelties gaisā. Palūkojies uz to, es nodomāju, ka varbūt Benam ir taisnība. Ja tā, tad mums ir laimējies, ka atgriezāmies.
Sākām rakņāties pa Burvīgās atstato mantu kaudzi. Šī bija kārtīgi parūpējusies par mums un ne vien nebija aizmirsusi neko no nepieciešamā, bet bija pat uzrakstījusi ar trafaretu uz daudzām kastēm sīkus norādījumus un padomus.
Atsevišķi pie liela plakāta atradās divas kastes. Uz vienas bija rakstīts: «Instrumenti». Tas vāks bija cieši pienaglots, lai mums būtu ko noņemties, mēģinot to dabūt vaļa. Uz otrās kastes bija uzraksts: «Ieroči», bet zemāk: «Atvērt nekavējoties un vienmēr turēt pa ķērienam».
Mēs atvērām abas kastes. Atradām jaunāko brī- numieroci — tādu kā universālu automātu, kas šāva ar visu ko — no lodes līdz dažāda veida bru- ņusitējiem lādiņiem. Tas bija arī gan uguns, gan gāzes, gan skābes, gan saindētu bultu, gan sprāgstvielas un miega kapsulu metējs. Lai izvēlētos vajadzīgo munīciju, tikai bija japagriež īpašs disks. Lietošanai automati bija smagi un neērti, taču darbojas bez traucējumiem, bet uz svešas planētas, kur ik uz soļa varēja draudēt briesmas, mēs bez tiem biitu bijuši kā bez rokām.