Pēc tam pārgājām pie mantu kaudzes un sākām šķirot visu, kas tajā bija. Bet tur atradas kastes ar olbaltumvielām un ogļūdeņražiem. Kārbas ar vitamīniem un sāļiem. Apģērba gabali un telts, kabatas baterijas un trauki. Kopumā ņemot, viss, ar ko apgādājas, dodoties dārgā tūrisma pārgājienā.
Burvīgā neko nebija aizmirsusi.
— Tā itin visu ņēmusi vērā, — Džimijs sarūgtināts sacīja. — Tā ziedojusi ne mazumu laika, lai sagatavotu šo kaudzi, jo katru priekšmetu vajadzēja sintezēt. Pēc tam viņai atlika tikai uzmeklēt planētu, uz kuras varētu dzīvot cilvēks. Un arī tas nebija viegli.
— Bija vēl daudz grūtāk, nekā tu domā, — es piebildu. — Ne vienkārši planētu, uz kuras cilvēks varētu dzīvot, bet tādu, kura smaržotu tapat kā Zeme un izskatītos tai līdzīga. Lai mūs pārņemtu nepārvarama vēlēšanas mesties ara. Ja mes paši nebūtu to darījuši, šī nevarētu mūs izsēdināt. Apziņa tai neko tādu neatļauj, un …
Bens nikni nospļāvās.
— Izsēdināti! — viņš sacīja. — Mīlas alkstoša robota izsēdināti!
— Varbūt ne īsti robota.
Es izstāstīju biedriem par manā iztēlē dzimušo vecmeitu, viņi mani apsmēja, un visiem kļuva mazliet vieglāk.
Bens atzina, ka mans minējums nav murgi vien.
Burvīgā tika veidota divdesmit gadu, un tā ir bāztin piebāzta ar visādām dīvainībām.
Pienaca ausmas stunda, un tikai tagad mēs varējām aplūkot apkaimi. Vietiņa bija tik jauka, ka labāku nevarēja vēlēties. Taču mēs nebijām sajūsmā.
Jūra bija zila un vedināja domāt par meiteni ar zilām acīm. Baltais liedags kā taisna josla aizstiepās tālē, aiz liedaga pacēlās pakalnu grēda, bet pie horizonta augšup slējās sniegoti kalni. Rietumu pusē tumsa mežs.
Abi ar Džimiju nokāpām liedagā, lai savāktu no jūras izskalotos koka gabalus ugunskuram, bet Bens palika gatavot brokastis.
Salasījuši pa klēpim zaru, jau devāmies atpakaļ, kad pēkšņi uzradās nez kāds nezvērs un pāri pakalnam drāzās uz nometni. Nespodri laistīdamies pirmajos saules staros, tas šķita tik liels kā degunradzis un no skata atgādināja vaboli. Nezvērs neizdvesa ne skaņas, bet pārvietojās trakā ātrumā, un tādu apturēt būtu bijis grūti.
Un mēs, saprotams, nebijām paņēmuši ieročus līdzi.
Nometu savākto kurināmo, uzsaucu Benam un skriešus metos pa nogāzi augšup. Bens, ieraudzījis joņojošo nezvēru, jau paķēra ieroci. Zvērs drāzās viņam taisni virsū. Bens pacēla automātu. Pazibēja uguns, atskanēja sprādziens, uz mirkli visu aizklāja dūmi un putekļi, bija dzirdama tikai šķembu džinkstoņa.
Uz mata tā, kā, skatoties filmu, pēkšņi pazūd un no jauna parādās attēls. Kādu brīdi bija redzamas tikai liesmas, tad zvērs aiztraucās Benam garām un metās lejup pa nogāzi uz liedagu, tieši virsū man un Džimijam.
— Izklīst! — es nokomandēju un tikai vēlāk aptvēru, cik muļķīgi tas izklausījās, jo mēs bijām divi vien.
Taču tobrīd man prāts nenesās uz semantiskām finesēm. Katrā ziņā Džimijs manu domu saprata. Viņš metās pa liedagu uz vienu, es — uz otru pusi, un nezvērs samazināja ātrumu, acīmredzot lai pārliktu, kuram no mums dzīties pakaļ.
Un jums jāzina, ka viņš sāka dzīties pakaļ man
Jau domāju, ka esmu pagalam. Liedags bija gluži līdzens, ne patvēruma, ne kā, un es sapratu, ka no vajātaja man neizbēgt. Pāris reižu varētu izvairīties, bet nezvērs manevrēja visai veikli, un bija skaidrs, ka agri vai vēlu man būs gals klāt.
Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Bens skrien lejup, lai nogrieztu nezvēram ceļu. Viņš kaut ko man sauca, bet es nesapratu.
Gaisu satricināja vēl viens sprādziens, un Јs žigli pametu skatienu atpakaļ.
Bens skrēja augšup pa nogāzi, bet zvērs viņam pa pēdām. Apcirtos apkārt un cik jaudas jozu uz nometni. Redzēju, ka Džimijs gandrīz jau sasniedzis to, un pieliku soli. Man likās, ja mums būs trīs automāti, mēs nezvēru pieveiksim.
Bens dieba tieši uz Burvīgo, acīmredzot cerēdams aizslēpties aiz tās milzīgā stāva un tā paglābties no nezvēra. Manīju, ka viņš ir galīgi paguris.
Džimijs bija aizkļuvis līdz nometnei un satvēris ieroci. Viņš izšāva, pat automātu pie pleca nepie- licis, un skrejošā zvēra sānus aprasināja nez kāds šķidrums.
Gribēju uzsaukt Džimijam, bet man trūka elpas. Šis muļķis šāva ar miega kapsulām, kuras zvēra biezo ādu pat ncieskrarnbāja.
Divu soļu attālumā no Burvīgās Bens paklupa. Ierocis izlidoja viņam no rokām. Bens nogāzās zemē, tad, paslējies uz augšu, sāka rāpot, mēģinādams paslēpties aiz Burvīgās. Dcgunradziskais radījums saniknots metās uz priekšu.
Un tieši tad tas arī notika — vienā mirklī, daudz ātrāk, nekā es spēju to izstāstīt.
Burvīgajai izauga roka — garš, lokans, čūskai līdzīgs tausteklis, kas nolaidās lejup, uzklupa zvēram, aptvēra to ap vidu un pacēla gaisā.
Es stāvēju kā stabs. Man šķita, ka zvēra pacelšana ilga vairākas minūtes, — manas smadzenes drudžaini darbojās, cenšoties noskaidrot, kas tas īsti ir.
Vispirms pamanīju, ka nezvēram kāju vieta ir riteņi. Nespodri mirdzoša ada noteikti bija metāliska, jo redzēju taja sprādzienu radītās iedobes. Uz ādas bija saskatāmi slapji plankumi — Dži- mija izšauto miega kapsulu pēdas.
Burvīgā pacēla zvēru augstu virs zemes un sa- vicināja tik spēcīgi, ka bija saskatāms vienīgi mirdzošs aplis. Pēc tam viņa palaida to vaļā un tas aizlidoja tālu prom. Apmetis loku, lempīgi kūleņodams, zvērs ar plīkšķi iegāzās jūrā. Gaisa uzšāvās ūdensstabs.
Bens uzcēlās un paņēma savu ieroci. Pienāca Džimijs, un mēs abi devāmies pie Burvīgās. Visi trīs stāvējām un skatījāmies uz jūru, kurā bija nogrimis zvērs.
Beidzot Bens apgriezās un paplikšķinaja ar automāta stobru Burvīgajai pa sāniem.
— Liels paldies, — viņš sacīja.
Burvīgā izvirzīja otru taustekli. Tas bija nedaudz īsāks un ar «seju» galā. Te bija viss — gan lupa jeb acs, gan dzirdes ierīce, gan skaļrunis.
— Vācies projām! — Burvīgā teica.
— Kas tev lēcies? — es vaicāju.
— Un tie esot vīrieši! — viņa nicīgi izmeta un ievilka «seju».
Vel vairākas reizes piedauzījām šai pie sāniem, taču atbildi nesaņēmām — Burvīgā bija sapūtusies.
Mēs ar Džimiju no jauna gājām pēc malkas, ko bijām pametuši. Tiklīdz to savācām, izdzirdām kliedzam nometnē palikušo Benu un strauji ap- sviedāmies apkārt. Mūsu draugs degunradzis brauca ārā no ūdens.
Atkal atstājam malku un skrējām uz nometni, taču steiga bija lieka. Draudziņš negribeja no jauna dabūt pa ādu. Tas meta lielu līkumu uz austrumiem, lai apietu mūs, un devās pakalnu virzienā.
Pagatavojam brokastis un paēdam, turēdami ieročus pa rokai, jo, kur ir viens zvērs, tur, bez šaubām, uzradīsies ari citi. Riskēt būtu bezjēdzīgi.
Pārspriedām viesa apmeklējumu un, ta kā svešinieku vajadzēja kaut ka nosaukt, devām tam vārdu Elmers. Tam nekāda iemesla nebija, gluži vienkārši tā likās ērtāk.
— Vai jūs redzējāt riteņus? — Bens jautāja, un mēs teicām, ka redzējām gan. Bens atviegloti nopūtas. — Es domāju, ka man rēgojas, — viņš paskaidroja.
Par riteņiem nekādu šaubu nebija. Mēs visi bijām tos pamanījuši, par tiem liecināja ari liedaga smiltīs skaidri saredzamās pēdas.
Tomēr mēs nevarējām pateikt, kas ir šis Elmers. Spriežot pēc riteņiem, — mašīna, bet tam piemita arī mašīnām neraksturīgas īpašības: piemēram, tas kā dzīva būtne šaubījās, kuram no mums lai dzenas pakaļ — Džimijam vai man; tas nikni metās virsū pakritušajam Benam; bija piesardzīgs, apiedams mūs ar līkumu, kad izkļuva ārā no jūras.