Devos atpakaļ un smagi atkritu pie ugunskura, kur sēdēja mani biedri.
— Šī izturas tā, it kā būtu beigta.
Bens pavandija ugunskuru, un liesmas uzplandīja nedaudz augstāk.
— Tas tāpēc, ka tai salauzta sirds, — Džimijs līdzjūtīgi sacīja.
— Ej rata ar visu savu dzejisko terminoloģiju! — sadusmojies uzkliedzu. — Mūžam klimst apkārt kā aizmidzis. Mūžam izrunājas. Un nebijis tavu nolādēto dzejoju..
— Ciet klusu, — Bens sacīja.
Pāri ugunskuram pametu acis viņa liesmu apspīdētajā sejā un aprāvos. Nu jā, galu galā, arī es varu kļūdīties. Džimijs nevar nerakstīt savus draņķīgos dzejoļus.
Raudzījos ugunī un gudroju, vai patiesi Burvīgā ir mirusi? Protams, nē. Gluži vienkārši tā ir spītīga kā āzis. Šī mums sadeva kā nākas. Bet tagad noskatās, kā noņemamies, un gaida izdevīgu brīdi, lai liktu trumpi galdā.
No rīta sakām novērot Elmeru un darījām to diendienā. Kāds no mums uzrāpās kalnu grēdas korē jūdzes trīs no nometnes un iekārtojās tur ar mūsu vienīgo binokli. Pēc tam viņu nomainīja cits, un tā dienas desmit no ausmas līdz rietam uzrau- dzījām Elmeru.
Elmers savu valstību apstaigāja regulāri. Par novērošanas punktiem tas izmantoja dažus kapu uzkalniņus, rāpdamies augšup tajos ik pēc piecpadsmit minūtēm. Jo ilgāk mēs to vērojām, jo vairāk pārliecinājāmies, ka ar saviem pienākumiem šis tiek galā lieliski. Kamēr Elmers atrodas tur, smiltīs apraktajā pilsēta neiekļūs neviens.
Šķiet, otrajā vai trešajā dienā tas konstatēja, ka tiek izsekots. Un kļuva nemierīgs. Rāpdamies augšup savās novērošanas vietās, uz mūsu pusi tas lūkojās ilgāk neka citur. Bet reiz, kad sardzē stāvēju es pats, Elmers, kā rādās, sāka gatavoties uzbrukumam, taču, tiklīdz nolēmu pazust, nomierinājās un riņķoja tālāk kā parasti.
Ja neņem vērā Elmera novērošanu, citādi mums klājās tīri labi. Peldējāmies jūrā un makšķerējām, un ik reizi, cepot un ēdot jauna veida zivi, riskējām ar dzīvību, taču mums laimējās — indīgas zivis negadījās. Mēs nemaz nebūtu tās ēduši, ja nebijis nepieciešamības taupīt pārtikas krājumus. Reiz tiem vajadzēja izbeigties, un neviens negarantēja, ka Burvīgā atkal pasniegs mums žēlastības dāvanu. Ja šī to nedarītu, mums nāktos gādāt iztiku pašiem.
Bens sāka bažīties: un ja nu uz šīs planētas ir gadalaiki? Viņš sevi pārliecināja, ka tiem jābūt, un devās uz mežu, lai izmeklētu vietu būdas celšanai.
— Nevar taču dzīvot teltī liedagā, kad iestāsies aukstums, — viņš sacīja.
Bet Bena satraukums nepielipa ne man, ne Džimijam. Kaut kas mani vedināja domāt, ka agri vai vēlu Burvīgās naidu nomainīs žēlsirdība un mēs varēsim ķerties pie darba. Bet Džimijs ar sirdi un dvēseli bija nodevies visbezjēdzīgākajam darbam, ko pats dēvēja par sāgas sacerēšanu. Varbūt tā patiešām bija sāga. Jupis viņu sazin. Sāgas nav manā kompetencē.
Viņš deva tai nosaukumu «Burvīgās nāve» un lappusi pēc lappuses aizpildīja ar vistīrākajām muļķībām. Redz, tā bijusi laba mašīna, un, par spīti dzelzs tērpam, dvēsele viņai bijusi kristālskaidra. Būtu jau labi, ja vien Džimijs neuzplītos mums, bet viņš ik vakaru pēc maltītes lasīja šo smērējumu skaļi.
Cik spēdams cietos, bet reiz eksplodēju. Bens sāka aizstāvēt Džimiju, tomēr, kad es piedraudēju, ka ņemšu savu trešdaļu mantu un ierīkošu pats savu nometni ārpus dzirdamības robežām, Bens padevās un pārgāja manā pusē. Mēs divi balsojām pret deklamešanu. Džimijs spurojās pretī, taču mēs bijām vairākumā.
Tātad pirmās desmit dienas vērojām Elmeru tikai iztālēm, bet vēlāk tas acīmredzot sāka nervozēt, tāpēc naktīs bija dzirdama tā riteņu duna un no rīta mēs atradām pēdu nospiedumus. Nospriedām, ka Elmers uzmana, kā mēs uzvedamies nometnē, un, tāpat kā mēs, cenšas noskaidrot, kas un kā. Mums tas neuzbruka, arī mēs šo netraucējām, tikai nakts dežūru laikā bijām modrāki. Pat Džimijs pamanījās, sardzē stāvot, negulēt.
Starp citu, kaut ko atklājām. Šķita, pēc tesiena, ko Elmers bija dabūjis no Burvīgās, tam būtu vajadzējis turēties no šīs pa gabalu. Taču no rītiem mēs atradām Elmera pēdas tās tuvumā.
Nospriedām, ka Elmers atzogas šurp un paslēpjas aiz Burvīgās, lai, brīdi pa brīdim palūkodamies arā no šī drūmā milzeņa paspārnes, papētītu nometni tuvumā.
Kas attiecas uz ziemas mītni, tad Bens pastāvēja uz savu un gandrīz vai pārliecināja mani, ka kaut kas jādara. Un tad kādudien mēs abi apvienojāmies būvbrigādē. Atstājuši Džimiju nometnē, paņēmuši cirvi, zāģi un ieročus, devāmies uz mežu.
Jāatzīst, ka Bens mūsu būdai bija izvēlējies lielisku vietu. Turpat avots, no trim pusēm pret vēju pasargā stāvas kalnu nogāzes, un tuvumā ir daudz koku, tā ka nav vajadzības būvkokus pievest un malku stiept no tālienes.
Vēl arvien neticēju, ka ziema vispār pienāks. Biju cieši pārliecināts, ka pat tad, ja tāda būtu, mēs to nesagaidīsim. īstenībā kuru katru dienu mēs ar Burvīgo varam nonākt pie kāda kompromisa. Taču Bens uztraucās, un es zināju, ka viņam būs vieglāk ap sirdi, ja sāksim celt māju. Jo tik un tā nebija ko darīt. Es mierināju sevi ar to, ka celt būdu tomēr ir labāk nekā tikai sēdēt.
Atslējām ieročus pret koku un stājāmies pie darba. Nogāzām vienu koku un sākām raudzīties pēc cita, kad pēkšņi es izdzirdu aizmugurē krūmus brīkšķam.
Nometu zāģi un atskatījos: pa kalna nogāzi lejup mums tieši virsū drāzās Elmers.
Paķert ieroci vairs nebija laika. Arī bēgt nebija kur. Un vispār mēs atradāmies bezizejas stāvoklī.
Es iebļāvos, palēcos un, aizsniedzis zaru, pie- vilkos. Jutu, ka, pa apakšu aizjoņojot Elmeram, mani sašūpo vējš.
Bens atlēca sāņus un, kad Elmers drāzās garām, meta tam ar cirvi. Un trāpīja gods godam. Cirvis atsitās pret nezvēra dzelzs sāniem, un kāts sašķīda sīkās drumslās.
Elmers apgriezās. Bens gribēja paķert ieroci, taču nepaguva. Viņš uzrāpās kokā kā kaķis. Aizkļuvis līdz pirmajam resnākajam zaram, apsēdās uz tā jāteniski.
— Kā tev tur ir?
— Viss kārtībā, — es atteicu.
Elmers stāvēja starp abiem mūsu kokiem un grozīja masīvo galvu te pa labi, te pa kreisi, it kā pūlēdamies izlemt, kuram no mums ķerties klāt pirmajam.
Pieplakuši pie zariem, mēs vērojām viņu.
Es prātoju, ka šis taisas atgriezt mus no Burvīgās un pēc tam izrēķināties ar mums. Bet tādā gadījumā ir ļoti dīvaini, kāpēc tas slēpās aiz Burvīgās, kad gribēja mūs izsekot.
Beidzot Elmers pagriezās un paripoja zem mana koka. Satvēris stumbru ar saviem dzelzs žokļiem, ņēmās to grauzt. Skaidas šķīda uz visām pusēm, koks trīcēja. Es stingrāk pieķēros pie zara un paraudzījos lejup. Kaut gan Elmers nebija nekāds labais malkas cirtējs, tomēr, aizritot ilgākām laikam, būtu koku pārgrauzis.
Parāpos mazliet augstāk, kur bija vairāk zaru un kur es varēju stingrāk ieķīlēties, lai, Elmeram koku purinot, nenokristu.
Iekārtojos diezgan ērti un pavēros, ko labu dara Bens. Tik tikko nedabūju trieku: kokā viņa nebija. Pametu skatienu atpakaļ, tad no jauna pavēros uz koku un ieraudzīju, ka viņš, aiz stumbra slēpdamies no Elmera, klusītēm kāpj lejup kā vāvere, kuru vajā mednieks.
Elpu aizturējis, vēroju viņu, gatavs kliegt, tiklīdz Elmers viņu pamanīs, taču zvērs bija pārāk aizņemts ar mana koka graušanu un neko neievēroja.
Bens norāpās lejā un skrēja pēc ieročiem. Viņš paķēra abus automātus un nozuda aiz kāda cita koka. Tad atklāja uguni no visai neliela attāluma. Bruņusitējas lodes triecās pret Elmeru. No sprādzieniem zari tā šūpojās, ka biju spiests ciešāk pieķerties pie stumbra un turēties no visa spēka. Divas šķembas ieurbās stumbrā lejpus manis, citas izķemmēja vainagu, gaisā virpuļoja lapas un notriektie zari, bet es paliku neskarts.