I\ad darbi raktuvēs beidzās, Edīte Nelsone krāsns kurināšanu un trauku mazgāšanu nodeva vīru ziņā, bet pati lāpīja viņiem zeķes un laboja virsdrēbes.
Būdā nekad nedzirdēja nopietnus strīdus vai sīkmanīgu ķildošanos, un tas iemītnieki paši bieži vien cits citam sacīja, ka šiem esot laimējies. Hanss Nelsons bija labsirdīgs un saticīgs cilvēks, bet Edītē viņu jau kopš pazīšanas sākuma bija sajūsminājusi spēja labi satikt ar cilvēkiem. Harkijs, garš, kalsns teksasietis, gan bija noslēgtas dabas cilvēks un klusētājs, taču apbrīnojami miermīlīgs. Viņš cieši ticēja, ka zelts pazemē nemitīgi vairojas, un, kamēr neviens to necentās apstrīdēt, viss bija labi. Ceturtais būdas apdzīvotājs Maikls Dennins ar savu īru humoru palīdzēja visiem uzturēt možu garu un jautrību. Tas bija varena auguma vīrs platiem pleciem, viņš spēja pēkšņi iedegties dusmās par tīrajiem niekiem, turpretī nekad nezaudēja aukstasinību grūtos brīžos. Pēdējais — piektais, Dečijs, bija, ka mēdz teikt, visas sabiedrības dvēsele. Viņš labprāt ļāva par sevi pazoboties un bija gatavs uz visu, lai tikai pārējos uzjautrinātu. Likās, viņa dzīves mērķis bija smīdināt cilvēkus. Dzīvi būdā ne reizes neaptumšoja cik necik nopietnas domstarpības. Ziemeļu īsajā vasarā katrs zeltracis bija kļuvis par tūkstoš sešsimt dolāru īpašnieku, un viņi jutās apmierināti un turīgi.
Bet tad viņus pārsteidza Negaidītais. Viņi tikko bija apsēdušies pie brokastīm. Pulkstenis bija astoņi (pēc darbu izbeigšanās atradnēs zeltrači brokastis ēda vēlāk), tomēr uz galda vēl dega pudeles kaklā iestiprināta svece. Edīte un Hanss sēdēja viens otram pretī. Starp viņiem ar muguru pret durvīm — Harkijs un Dečijs. Den- nins vēl nebija atnācis.
Hanss Nelsons palūkojās uz tukšo krēslu, nogrozīja galvu un, neveikli mēģinādams pajokot, noteica:
— Dennins taču vienmēr ir pirmais pie galda! Dīvaini gan. Ka tikai nabadziņam nav piemetusies kāda indeve!
— Kur Maikls palicis? — apvaicājās Edīte.
— Piecēlās melnā naktī un nezin uz kurieni aizgāja, — atbildēja Harkijs.
Dečija sejai pārslīdēja viltīgs smaids. Viņš centās izrādīt, ka zina, kādēļ Dennins nav atnācis brokastīs, bet, kad pārējie sāka viņu izprašņāt, kļuva noslēpumains. Edīte piecēlās, pavēra vīriešu guļamistabas durvis un atgriezās. Hanss uzmeta viņai jautājošu skatienu. Viņa papurināja galvu.
— Vēl nekad viņš nav nokavējis ēdiena reizi, — viņa piebilda.
— Nekā nesaprotu, — Hanss brīnījās, — viņam tak vienmēr ir vilka ēstgriba.
— Posts un bēdu dienas! — satriekts sacīja Dečijs, galvu vārdiem līdzi klanīdams.
Biedra pazušana jau sāka visus uztraukt.
•— Nelaime gan! — nerimās Dečijs.
— Kas noticis? — visi kā viena balsī jautāja.
— Nabaga Maikls! — noskanēja drūma atbalss.
— Kas viņam lēcies? — noprasīja Harkijs.
— Nabaga Maikls paspējis aizmirst, kas ir izsalkums, — turpināja Dečijs. — Galīgi pazaudējis ēstgribu. Ēšana viņu vairs neinteresē.
— Nu, paskatoties uz viņu, to vis nevarētu sacīt: kā liek pie bļodas, tā stūķē iekšā kā gubenī, — piebilda Harkijs.
— Ko nu, to viņš tikai tapat pieklājībās pēc, lai nc- apvainotu misis Nelsoni, — Dečijs bez kavēšanās atrada atbildi. — Liecieties mierā, es zinu labāk.. Nē, drausmīgi gan! Kāpēc viņš nesēž pie galda? Tāpēc, ka ir aizgājis. Bet uz kurieni aizgajis? Aizgājis dzenāt rokā ēstgribu. Bet kā to dara? Bizo basām kājām pa sniegu. iVlan lai neviens nestāsta! Visi bagātnieki skraida basām kājām pa sniegu, kad grib sadzīt pēdas pazudušai ēstgribai. Maiklam pieder tūkstoš sešsimt dolāru, viņš kļuvis bagāts. Un tāpēc pazaudējis ēstgribu. Nu viņš dzenas tai pakaļ. Ja neticat, paveriet durvis, gan ieraudzīsiet sniegā Maikla pliko kāju ieminumus. Bet ēstgribu nekur nemanīsiet. Un no tā ceļas viss posts. Kad Maikls būs noķēris ēstgribu, viņš to aprīs viena kumosā un nāks mājās brokastīs.
Visi smējās, klausoties Dečija tērgāšanā. Smiekli vēl nebija apklusuši, kad atvērās durvis un ienāca Dennins. Roka viņš turēja divstobreni. Visu skatieni pievērsās viņam, bet viņš pacēla bisi pie pleca un divas reizes no vietas izšāva. Pēc pirmā šāviena Dečijs sabruka uz galda, ar galvu apgāzdams kafijas krūzīti un ar dzelteno matu kodeļu iekrizdams putras šķīvī; viņa piere piespieda šķīvja malu pie galda, un tas saslējās augšup četrdesmit piecu grādu leņķī. Kad nogranda otrais šāviens, Harkijs bija paguvis pietrūkties kājās. Viņš sabruka uz grīdas, izgārdza: — Ak dievs! — un saļima.
Ta atnaca Negaidītais. Hanss un Edīte sēdēja sastinguši. Viņi bija ka pieauguši pie krēsliem un ka apmāti skatījās uz slepkavu. Dūmos, kas piepildīja istabu, viņi tikko varēja saredzēt. Un pilnīgajā klusumā bija dzirdams vienīgi, kā no apgāztās krūzītes uz grīdas tek kafija. Dennins atlieca stobru un izmeta tukšās čaulītes; vienā rokā turēdams bisi, viņš otru iebaza kabatā, meklēdams patronas.
Viņš jau saka tās likt stobrā, kad Edīte Nelsone atjēdzās. Skaidrs, ka tagad Dennins gatavojas nošaut viņu un Hansu. Negaidītais šoreiz izpaudās tik neiespējama, drausmīgā veidā, ka uz dažām sekundēm pilnīgi apstulboja Edīti un paralizēja viņas gribu. Taču viņa tūliņ atjēdzas un stājās tam pretī. Jā, viņa metās cīņā ar Negaidīto, kaķa lēcienā uzklupa slepkavam un ieķērās abām rokām viņam apkaklē. Viņa sadūrās ar slepkavu krūti pret krūti un ar savu svaru piespieda to neviļus pakāpties atpakaļ. Neizlaizdams ieroci no rokas, Dennins mēģināja sievieti nokratīt. Bet tas nebija viegli izdarāms. Viņas spēcīgajam, muskuļainajam augumam piemita kaķa veiklība. Nosvērusies ar visu ķermeņa smagumu uz vieniem sāniem, viņa bezmaz nogāza Denninu uz grīdas. Bet viņš izslējās un mežonīgi cirtās uz otru pusi, un parāva Edīti līdzi. Kājas viņai uzlidoja gaisā, apmetot loku, bet, pirkstus vaļā nepalaizdama, viņa krampjaini turējās Denninam apkaklē. Uztriekusies virsū krēslam, viņa pakrita, norāva Denninu līdzi, un, viens otram drēbēs ieķērušies, viņi sāka vārtīties pa grīdu.
Hanss Nelsons cīņu ar Negaidīto saka pussekundes vēlāk nekā sieva. Viņa organismam nebija tik ātras uztveres, smadzenes un nervi reaģēja gausāk, un pagāja lieka pussekunde, pirms viņš atskārta, kas noticis, izšķīrās un sāka darboties. Edīte jau bija piekltipusi Denninam pie rīkles, kad Hanss pielēca kājās. Viņam nepiemita spēja visu vēsi apsvērt; viņā virsroku ņēma neprata dusmas, zvēra niknums. Pielēcis kājas, viņš izgrūda tadu kā sē- cienu, kā rūcienu. Dennins jau rāva Edīti sānis, kad Hanss rēkdams metās pie viņiem un pieskrēja klat, kad abi jau vārtījās pa grīdu.
Hanss picklupa pie nokritušā Dennina un sāka kā ārprātīgs apstrādāt viņu ar dūrēm. Viņš sita un sita kā ar āmuru pa laktu, un, kad Edīte juta, ka Dennins kļūst šļaugans, viņa atlaida sažņaugtos pirkstus un aizrapoja mala. Uz grīdas gulēdama un smagi elsodama, viņa vēroja cīņu. Sitienu krusa joprojām kapāja Denninu, bet viņš, likās, to nemaz nejuta. Viņš pat nepakustējās. Beidzot Edīte apjēdza, ka Dennins zaudējis samaņu. Viņa uzkliedza Hansam:
— Beidz!
Uzkliedza vēlreiz, bet Hanss nedzirdēja. Tad viņa sagrāba vīru aiz rokas, taču viņš arī to nelikās manām.
To, ko Edīte darīja pēc tam, viņai nemācīja saprāts. Uz tādu rīcību viņu nemudināja ne žēlsirdība, ne bauslis «Tev nebūs nokaut!». Neizskaidrojama tieksme pēc likuma taisnības, rases ētika, kas viņā sakņojās kopš bērnības, lika Edītei Nelsonei mesties starp vīru un Denninu un ar savu augumu aizsegt neaizsargāto slepkavas ķermeni. Edīte atgrūda Hansu no Dennina, un viņš tai paklausīja, kā nikns, bet pakļāvīgs suns paklausa saimniekam, kas viņu dzen projām. Jā, Hanss Nelsons bija līdzīgs ķēdes sunim: niknums, kas viņā plosījās, zvēriskā rēcienā izlauzās no krūtīm, un viņš vairākkārt no jauna mēģināja uzbrukt upurim. Taču Edīte ikreiz aši aizsedza Denninu ar savu augumu. Viņa stūma Hansu aizvien tālāk nost no Dennina. Nekad viņa viru nebija redzējusi tādā stāvoklī. Viņai kļuva drausmi. Pat Dennins cīņas karstumā nebija viņai iedvesis tādas šausmas. Viņa nespēja ticēt, ka šis niknuma ārprāta pārņemtais radījums ir viņas virs, ka tas ir Hanss, un nodrebēja neizprastās baismās, it kā ieraudzījusi plēsīgu zvēru, kas teju, teju iekodīsies viņai rokā. Kādu brīdi Hanss vēl svārstījās — te rāvās uz priekšu spīvā stūrgalvībā no jauna mesties virsū upurim, te atkāpās, bīdamies iesist sievai. Taču viņa tikpat stūrgalvīgi stājās viņam ceļā, līdz beidzot virs atguva saprātu un sāka pierimt.